atklāti:) Man neliekas ka tu esi feministe.. jo feministes man saistās ar kaut kādām vīriešu apbižotām dāmītēm, kurām sen nav bijis seksa. Neviena, teiksim, vecmeita, produktīvajā vecumā, kuru es pazīstu, man nesaistās ar feminismu..
bet vispār es domāju, labi, ja cilvēkam ir kaut kas par ko cīnīties..
Es negrasos ne uz vienu apvainoties vai kaut ko komentēt, gribu tikai apzināt populārākos stereotipus. Nu, tipa - nesmuka, agresīva, nedabūjusi utt... :)
Izsakoties īsi un konkrēti, varētu teikt tā: Pilnīgas muļības bez jebkāda loģiska pamatojuma, bāzējas tikai uz kaut kādiem sievišķu untumiem, sevis pašaktualizācijas, un mazu bērnu līmeņa emocionāli ideālistiskas taisnības cīnītāju tieksmes.
Ērmotu kompleksu mocīti sievišķi :) Bet vai Tu arī pie šīs kategorijas būtu pieskaitāma? Mana pieredze komunikācijā ar aktīvām feministēm uz to pārāk stipri nenorāda :)
da vot... tas pats jeedziens "feministe" ir ipluudis. Es kaa vienmeer - traktors vislabaak arshanai un ferrari vislabaak gonkoshanai. Var meegjinaat ar ferrari art un ar traktoru gonkot, bet tas ir stulbi. Taapat, nafig censties visas sievietes paarliecinaat par to, kas ir tavs aicinaajums. Jeb otraadi - paarliecinaat, ka vinju aicinaajums nav tas, kas nav tavs aicinaajums. Un analogichno, nafig mekleet savu identitaati dzimumu konfrontaacijaa. Bet man ir aizdomas, ka "feministe" Krii izpratnee ir kaut kas forshaaks un baudaamaaks nekaa ikdienas "feministe".
Vismaz manā izpratnē neesi tu nekāda feministe. Tu pārāk bieži runā par precībām, bērniem, vīriešiem un attiecībām. Es feminismu kaut kā vairāk izprotu kā dzīvesveidu atsakoties no tā visa, mēģinot sievieti pielīdzināt vīrietim ar visu viņa dzīvesveidu un centieni tanī pašā laikā pārliecināt sevi un pasauli, ka sievietes lūk esot labākas un pārākas par vīriešiem.
Ja mums te kāda ir feministe, tad drīzāk gorgona varētu tāda būt. Lai gan varbūt kļūdos.
Ja feministes ir tādas kā tu - visu to labāko. Ja feministes (viņas tak par tādām saucas) ir tās, kas velk vīrietim ar somiņu pa galvu tāpēc, ka tas uzdrošinājies viņām atvērt durvis, - visu to sliktāko.
Es biju vienkārši ŠOKĀ, ka Vācijā vecis, visādi citādi inteliģents un normāls, absolūti nelieto šos galantos žestus - latviešu vīrietis, pat ar piecu klašu izglītību, līdzīgā situācijā jau sen būtu ij durvis atvēris, ij roku padevis, ij mēteli uzkāršanai paņēmis. A ar tādu vācieti - jūties kā bezdzimuma es pat nezinu kas!
Par karojošajām feministēm - nu, tām nedabūjušām, maisveida apģērbā un bargumu sejā (kuminjsh savulaik ļoti labi saklasificēja) - neko labu. Par tādām kā Tu - sievišķīgām, bet darbīgām, kuras grib, lai viņas netiktu vērtētas kā otrā šķira tikai tāpēc, ka sievietes - visu to labāko.
Ko es domāju par feminismu?? No vienas puses tā protams ir baigi labā lieta, jo sievietes var strādāt, var būt pašas par sevi, realizēt savus sapņus, un būt pilnvērtīgi cilvēki. Es gan nezinu, vai tas ir tieši tā, ko sauc par "feminismu" panākums, bet tas ir labi. Latvijā feminismam ir dziļas vēsturiskas saknes, tāpēc tas ir tāds dabisks - sievietes ir stipras un pašas par sevi, bet tajā pašā laikā sievišķīgas. Tas ir cēlies no tā, ka te bija tie daudzie kari un vīriešu populācija bija stipri samazinājusies, tāpeč sieviete vajadzēja savald'\it zirgu, kas iejūgts ratos trakoja uzlidojuma laikā, un tajā pašā sievišķīgi valšķai, lai savaldzinātu klibo kaimiņu Janku, kuru neiesauca vienā vai otrā armijā. + Latvijā sievietēm jau ļoti agri iedeva balsošanas tiesības. Tajā pašā laikā šitie te visi labumi ir padarījuši sievieti diezgan neaizsargātu, jo vīrietis to var atstāt ar bērniem - un kulies pati kā gribi. Un pārsvarā jau izkuļas, ko ta padarīsi. Bet 'mani bišķin kaitina tas, ka sievietes uzturēšana nav vīrieša atbildība, ko ar lepnumu nest- vīra, tēva, brāļa. No otras puses feminisms Latvijā ir tīri bērna autiņos, varbūt arī dēļ tā, ka tas ir bijis tik sen, un pēc tam iestagnējis. Tādēļ vēlarvien ir palikušas sievīešu/vīriešu profesijas, sieviešu/vīriešu atalgojums. utt., un steriotips, ka vīriešu ir mazāk kā sieviešu. + vēl, es nekādi nespēju saprast, kāpēc feminisms nekaro par to, ka sieviete var arī palikt par mājsaimnieci, un arī par to saņemt ja ne gluži algu, tad vismaz nodrošinātas vecumdienas. galu galā māju kopj kalpone vai kāda firmai - tiem par to maksā. bet ja māju kopj sieva, sieviete - tas par paldies. Nez kāpēc man ir radies priekšstats, ka pārējā pasulē feminisms ir modīgāka lieta, sievietes daudz vēlāk ieguvušas vēlēšanu tiesības, un tāpēc tur tas vēlarvien ir ļoti aktuāli un mazliet pārspīlēti. (Kaut vai tā pati nekrāsošanās, nekopšanās utt.) Pēc filmas "Magdalēnas Māsas" noskatīšanās, es biju pat daļēji pateicīga Padomju varai vai kam tādam, ka "pie mums" tā jau nu netika. Vismaz tādu iemeslu dēļ ne. (Tajā filmā jaunas meitenes par "neatļautu mīlu", vai pat ja vienkārši tika izvarotas, un citiem "pārkāpumiem" paši vecāki sabāza klosterī, kur par viņām ņirgājās, paverdzināja un visādi citādi nejauki uzvedās. Šādi "klosteri" Īrijā eksistēja vēl līdz pat 1979. gadam!!). Tātad - Latvijas feminisms arī ļoti stipri saistās ar padomju laika varu un ideoloģiju, kurā, cik atceros, sieviete bija traktoriste, seksa gan nebija, bet toties arī nebija īpaši problēmu dzemdēt bez vīra, ja vien kaimiņu tantas nenoknābāja.
Varbūt ir vērts pieminēt, ka Latvijas kultūras vēsturē nav bijis patriarhāta - leišiem gan bija dievības kā tēvi, bet latviešiem - Meža māte, Jūras māte utt...
Nedomāju gan, ka pēc dievībām var spriest par sabiedrības sociālo hierarhiju. Dievs, Pērkons, Jumis taču mums ir vīriešu dzimtē, ne? Un virsaiši arī vīrieši bija?
Man liekas, ka tomēr tur kaut kas nav tīrs, jo sievietes darba tirgū - tas ir izdevīgi kapitālistiem, globalizācijai un vsām šitām briesmīgajām lietām, kas nevienam īpaši nepatīk.
pirms pieciem gadiem man likās, ka es saprotu, kas ir feminisms un kas ir feministes. nu es vairs nekā nesaprotu. daudz kas no tā, ko uzskatīju par feminismu, tagad liekas pats par sevīm saprotams un uzskatāms par normu. un kā ir būt par feministi, ja Tev ir ģimene?
Bet Tevi, kri, lasu ar lielu interesi un sajūsmu. Neatkarīgi no tā, vai esi vai neesi feministe, gudrs un domājošs un zinātkārs un emocionāls un ļoti skaisti loģiski visu pierakstīt proti.
Un visu laiku salīdzinu. Kā būtu, ja es izšķirtos palikt viena... Ak, jā - pats galvenais - ģimene un bērni ietekmē uzskatus ļoti.
Taa pamazaam saak kljuuta par veesturi. Kopeejie meerkji more or less liekaas sasniegti, tagad par personiskiem jaakaro..vai tas vairs ir feminisms - individuaalisms.
Sirds dziļumos un seklumos - domāju, ka feministes sev vien saprotamu iemeslu dēļ ir izvēlējušās ārkārtīgi neparocīgu un nekonstruktīvu dzīves skatījumu, kas nekādā veidā nepalīdz tikt galā ar ikdienas situācijām, drīzāk tās sarežģī nevietā un nelaikā (pie tam neatkarīgi no tā, vai tā ir "biznesa sieviete" vai "mājsaimniece" - pirmā nonāk idiotiskā situācijā, jo pilnīgi nevietā sāk bāzt citiem acīs savu dzimumu, otrā nonāk iekšējās pretrunās - tip kā tad tā, es, feministe, slaucīšu bebja kakaino pakaļu un laistīšu puķes? Kāpēc to nedara mans vīrs, kas strādā no deviņiem rītā līdz septiņiem vakarā?). Praktiski izdevīgs feminisms ir tikai un vienīgi tām, kas uzņēmušās ārkārtīgi netipisku lomu sadalījumu un ir spiestas aizstāvēt savu pozīciju (piemēram, sieviete, kas uztur bērnu un vīru, kurš šo bērnu aprūpē no rīta līdz vakaram). Izņēmums - tās nedaudzās sievietes, kas feminismu uzskata par savu garīgās izziņas ceļu vai pēta to kā akadēmisku disciplīnu. Ja to dara nopietni, tad - visu cieņu.
Neredzu īstu pamatu, kāpēc gan lai feministiska pozicionēšanās liktu akcentēt savu dzimumu, darījumus organizējot, vai atsacīties no rūpēm par bērnu un mājām. Bet paldies par viedokli.:)
Nu, pamēģināsim ar piemēru. Kad man parādās gremošanas problēmas, es pievēršu uzmanību tam, lai neēstu pārāk treknus un pārāk asus ēdienus, nepārēstos utt. Būtībā tā vienkārši ir normāla, veselīga ēšana, ko es piekopju arī tad, ja man nav gremošanas problēmu. Tomēr tad, kad man ir gremošanas problēmas, es jūtos spiesta pirms katras ēdienreizes rūpīgi pārdomāt, vai tas būs labi, un pēc katras ēdienreizes tikpat rūpīgi pārdomāt, vai tā bija labi, un nemitīgi domāt par savu pašsajūtu - vai viss ir kārtībā.
Manā uztverē normāla sieviete ar veselīgu attieksmi pret sevi un pasauli JAU dzīvo kā feministe, t.i., dara to, kas viņai patīk un interesē. Mūsu sabiedrībā tas ir pilnīgi iespējams un nesagādā īpašas problēmas. Pieņemot "feministisku" pasaules uzskatu, sieviete gribot negribot iespringst, lai dzīvotu normāli un veselīgi. Viņa satraucas par to, kā citi viņu uztver, viņa reaģē uz normāliem jociņiem iz sērijas "zini savu vietu, sieviete!" pārspīlēti nopietni, viņa uztver skūtas/neskūtas kājas kā Globālas Problēmas Izpausmi. Praktiski, protams, viņa (ja vien nav galīgi sa*isusies) galarezultātā rīkojas tieši tāpat kā veselīgi domājoša ne-feministe, tikai līdz šai normālajai reakcijai nonākusi "čerez že". T.i., praktiski es neuzskatu, ka dzīvotu sliktāk vai apspiestāk kā tu (lai arī, protams, nezinu tavas dzīves nianses), bet man ir tas bonuss, ka izpaliek histēriski p[uo]sti par tēmu "Kā Jūs Uztverat Mani - Feministi" un "Vīrietis Nav Ceļš Uz Laimi", un "Āāā, Man Ir Tiesības Neskūt Kājas!!!" Varbūt tev tas šķiet ļoti, ļoti aizraujoši - nu, tāda personības dīvainība, ar ko izcelties un izklaidēt citus - bet es neredzu īstu jēgu šāda veida pašapliecināšanās formai.
Seko mans pēdējā laika mīļākais jautājums: "Kāpēc kaut kas muļķīgs un nestilīgs būtu jāuzskata par gudru un stilīgu tikai tāpēc, ka tas patiesībā neesot domāts nopietni?" ;)
Čerez že paliek čerez že arī tad, ja tas ir domāts nenopietni. Domu darbs tiek ieguldīts apmēram vienādā daudzumā neatkarīgi no tā, vai domājot tu smīni vai sarauc pieri. Un jā, man labāk patīk nevis ierēkt par aprobežoto feministi, kas pēkšņi dikti nenopietni paceļ dikti nenopietno jautājumu par feminismu, bet nopietni padomāt par to, kāda velna pēc gudram cilvēkam jāčakarē savu domāšanu ar tādu tukšgaitas agregātu kā virspusējs feminisms.
Es, protams, varētu uzmest lūpu un atteikt, ka mana žurnāla un virtuālā tēla veidošanas nianses ir mana privāta darīšana, kas neuzliek pienākumus izpatikt Tavai gaumei un Taviem priekšstatiem par gudrību vai stilīgumu.:) Bet tā kā Tu man liecies izvērstākas atbildes vērta, tad paskaidrošu sīkāk, kaut arī tas no malas netīkami izskatās pēc taisnošanās. Mana interese par feminismu, jo īpaši esenciālisma un eksistenciālisma robežām tajā, droši vien ir dziļāka un nopietnāka nekā vairumam manu žurnālu lasošo cilvēku. Tā kā vakar biju uzaicināta uz kādu radiodiskusiju, lai pārstāvētu tajā feministisku skatījumu, ieliku šo jautājumu, lai detektētu populārākos aizspriedumus un šablonus, kādi ar šo jēdzienu saistās. Nākamais ieraksts ir tīrā vīpsna - ak, jā, protams, gaumes un humora izjūtas mēdz būt atšķirīgas - savukārt trešais, tas par laimīgo biļeti - īss manas pozīcijas raksturojums, lai mazliet remdētu iepriekšējo uzjundītās emocijas. Ar ko esmu panākusi Tavu aizkaitinājumu, nudien nesaprotu, un pat nezinu, vai justies aizvainotai par neizpratni vai glaimotai par negaidīto uzmanību.
Es neesmu aizkaitināta, es esmu nejauki ieinteresēta :) Droši vien tā izpaužas mana atipiskā netolerance - tieksme uz atšķirīgo reaģēt ar agresīviem jautājumiem. Es ceru, ka tu tomēr neizdomāsi apvainoties.
Un nē, otro ierakstu par kāju neskūšanu es neuztvēru pārmēru nopietni ;) Nopietni es uztvēru to, ka par kaut ko tādu vispār gribas rakstīt :) bet pamatojums tam ir, jā.
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
Man neliekas ka tu esi feministe.. jo feministes man saistās ar kaut kādām vīriešu apbižotām dāmītēm, kurām sen nav bijis seksa.
Neviena, teiksim, vecmeita, produktīvajā vecumā, kuru es pazīstu, man nesaistās ar feminismu..
bet vispār es domāju, labi, ja cilvēkam ir kaut kas par ko cīnīties..
:)
Pilnīgas muļības bez jebkāda loģiska pamatojuma, bāzējas tikai uz kaut kādiem sievišķu untumiem, sevis pašaktualizācijas, un mazu bērnu līmeņa emocionāli ideālistiskas taisnības cīnītāju tieksmes.
Kaut kā tā.
Bet vai Tu arī pie šīs kategorijas būtu pieskaitāma? Mana pieredze komunikācijā ar aktīvām feministēm uz to pārāk stipri nenorāda :)
Es kaa vienmeer - traktors vislabaak arshanai un ferrari vislabaak gonkoshanai. Var meegjinaat ar ferrari art un ar traktoru gonkot, bet tas ir stulbi.
Taapat, nafig censties visas sievietes paarliecinaat par to, kas ir tavs aicinaajums. Jeb otraadi - paarliecinaat, ka vinju aicinaajums nav tas, kas nav tavs aicinaajums. Un analogichno, nafig mekleet savu identitaati dzimumu konfrontaacijaa.
Bet man ir aizdomas, ka "feministe" Krii izpratnee ir kaut kas forshaaks un baudaamaaks nekaa ikdienas "feministe".
Ja mums te kāda ir feministe, tad drīzāk gorgona varētu tāda būt. Lai gan varbūt kļūdos.
Ja feministes (viņas tak par tādām saucas) ir tās, kas velk vīrietim ar somiņu pa galvu tāpēc, ka tas uzdrošinājies viņām atvērt durvis, - visu to sliktāko.
Es biju vienkārši ŠOKĀ, ka Vācijā vecis, visādi citādi inteliģents un normāls, absolūti nelieto šos galantos žestus - latviešu vīrietis, pat ar piecu klašu izglītību, līdzīgā situācijā jau sen būtu ij durvis atvēris, ij roku padevis, ij mēteli uzkāršanai paņēmis. A ar tādu vācieti - jūties kā bezdzimuma es pat nezinu kas!
Kā Tavs feminisms īsti izpaužas?
:))))
No vienas puses tā protams ir baigi labā lieta, jo sievietes var strādāt, var būt pašas par sevi, realizēt savus sapņus, un būt pilnvērtīgi cilvēki. Es gan nezinu, vai tas ir tieši tā, ko sauc par "feminismu" panākums, bet tas ir labi. Latvijā feminismam ir dziļas vēsturiskas saknes, tāpēc tas ir tāds dabisks - sievietes ir stipras un pašas par sevi, bet tajā pašā laikā sievišķīgas. Tas ir cēlies no tā, ka te bija tie daudzie kari un vīriešu populācija bija stipri samazinājusies, tāpeč sieviete vajadzēja savald'\it zirgu, kas iejūgts ratos trakoja uzlidojuma laikā, un tajā pašā sievišķīgi valšķai, lai savaldzinātu klibo kaimiņu Janku, kuru neiesauca vienā vai otrā armijā. + Latvijā sievietēm jau ļoti agri iedeva balsošanas tiesības.
Tajā pašā laikā šitie te visi labumi ir padarījuši sievieti diezgan neaizsargātu, jo vīrietis to var atstāt ar bērniem - un kulies pati kā gribi. Un pārsvarā jau izkuļas, ko ta padarīsi. Bet 'mani bišķin kaitina tas, ka sievietes uzturēšana nav vīrieša atbildība, ko ar lepnumu nest- vīra, tēva, brāļa.
No otras puses feminisms Latvijā ir tīri bērna autiņos, varbūt arī dēļ tā, ka tas ir bijis tik sen, un pēc tam iestagnējis. Tādēļ vēlarvien ir palikušas sievīešu/vīriešu profesijas, sieviešu/vīriešu atalgojums. utt., un steriotips, ka vīriešu ir mazāk kā sieviešu.
+ vēl, es nekādi nespēju saprast, kāpēc feminisms nekaro par to, ka sieviete var arī palikt par mājsaimnieci, un arī par to saņemt ja ne gluži algu, tad vismaz nodrošinātas vecumdienas. galu galā māju kopj kalpone vai kāda firmai - tiem par to maksā. bet ja māju kopj sieva, sieviete - tas par paldies.
Nez kāpēc man ir radies priekšstats, ka pārējā pasulē feminisms ir modīgāka lieta, sievietes daudz vēlāk ieguvušas vēlēšanu tiesības, un tāpēc tur tas vēlarvien ir ļoti aktuāli un mazliet pārspīlēti. (Kaut vai tā pati nekrāsošanās, nekopšanās utt.)
Pēc filmas "Magdalēnas Māsas" noskatīšanās, es biju pat daļēji pateicīga Padomju varai vai kam tādam, ka "pie mums" tā jau nu netika. Vismaz tādu iemeslu dēļ ne. (Tajā filmā jaunas meitenes par "neatļautu mīlu", vai pat ja vienkārši tika izvarotas, un citiem "pārkāpumiem" paši vecāki sabāza klosterī, kur par viņām ņirgājās, paverdzināja un visādi citādi nejauki uzvedās. Šādi "klosteri" Īrijā eksistēja vēl līdz pat 1979. gadam!!). Tātad - Latvijas feminisms arī ļoti stipri saistās ar padomju laika varu un ideoloģiju, kurā, cik atceros, sieviete bija traktoriste, seksa gan nebija, bet toties arī nebija īpaši problēmu dzemdēt bez vīra, ja vien kaimiņu tantas nenoknābāja.
A Tu esi feministe?? A kā tas izpaužas??
konkreeti tu - sasodiiti eleganta esi
:-)
Man liekas, ka tomēr tur kaut kas nav tīrs, jo sievietes darba tirgū - tas ir izdevīgi kapitālistiem, globalizācijai un vsām šitām briesmīgajām lietām, kas nevienam īpaši nepatīk.
Bet Tevi,
Un visu laiku salīdzinu. Kā būtu, ja es izšķirtos palikt viena... Ak, jā - pats galvenais - ģimene un bērni ietekmē uzskatus ļoti.
Izņēmums - tās nedaudzās sievietes, kas feminismu uzskata par savu garīgās izziņas ceļu vai pēta to kā akadēmisku disciplīnu. Ja to dara nopietni, tad - visu cieņu.
Kad man parādās gremošanas problēmas, es pievēršu uzmanību tam, lai neēstu pārāk treknus un pārāk asus ēdienus, nepārēstos utt.
Būtībā tā vienkārši ir normāla, veselīga ēšana, ko es piekopju arī tad, ja man nav gremošanas problēmu.
Tomēr tad, kad man ir gremošanas problēmas, es jūtos spiesta pirms katras ēdienreizes rūpīgi pārdomāt, vai tas būs labi, un pēc katras ēdienreizes tikpat rūpīgi pārdomāt, vai tā bija labi, un nemitīgi domāt par savu pašsajūtu - vai viss ir kārtībā.
Manā uztverē normāla sieviete ar veselīgu attieksmi pret sevi un pasauli JAU dzīvo kā feministe, t.i., dara to, kas viņai patīk un interesē. Mūsu sabiedrībā tas ir pilnīgi iespējams un nesagādā īpašas problēmas.
Pieņemot "feministisku" pasaules uzskatu, sieviete gribot negribot iespringst, lai dzīvotu normāli un veselīgi. Viņa satraucas par to, kā citi viņu uztver, viņa reaģē uz normāliem jociņiem iz sērijas "zini savu vietu, sieviete!" pārspīlēti nopietni, viņa uztver skūtas/neskūtas kājas kā Globālas Problēmas Izpausmi. Praktiski, protams, viņa (ja vien nav galīgi sa*isusies) galarezultātā rīkojas tieši tāpat kā veselīgi domājoša ne-feministe, tikai līdz šai normālajai reakcijai nonākusi "čerez že". T.i., praktiski es neuzskatu, ka dzīvotu sliktāk vai apspiestāk kā tu (lai arī, protams, nezinu tavas dzīves nianses), bet man ir tas bonuss, ka izpaliek histēriski p[uo]sti par tēmu "Kā Jūs Uztverat Mani - Feministi" un "Vīrietis Nav Ceļš Uz Laimi", un "Āāā, Man Ir Tiesības Neskūt Kājas!!!" Varbūt tev tas šķiet ļoti, ļoti aizraujoši - nu, tāda personības dīvainība, ar ko izcelties un izklaidēt citus - bet es neredzu īstu jēgu šāda veida pašapliecināšanās formai.
Čerez že paliek čerez že arī tad, ja tas ir domāts nenopietni. Domu darbs tiek ieguldīts apmēram vienādā daudzumā neatkarīgi no tā, vai domājot tu smīni vai sarauc pieri. Un jā, man labāk patīk nevis ierēkt par aprobežoto feministi, kas pēkšņi dikti nenopietni paceļ dikti nenopietno jautājumu par feminismu, bet nopietni padomāt par to, kāda velna pēc gudram cilvēkam jāčakarē savu domāšanu ar tādu tukšgaitas agregātu kā virspusējs feminisms.
Mana interese par feminismu, jo īpaši esenciālisma un eksistenciālisma robežām tajā, droši vien ir dziļāka un nopietnāka nekā vairumam manu žurnālu lasošo cilvēku. Tā kā vakar biju uzaicināta uz kādu radiodiskusiju, lai pārstāvētu tajā feministisku skatījumu, ieliku šo jautājumu, lai detektētu populārākos aizspriedumus un šablonus, kādi ar šo jēdzienu saistās. Nākamais ieraksts ir tīrā vīpsna - ak, jā, protams, gaumes un humora izjūtas mēdz būt atšķirīgas - savukārt trešais, tas par laimīgo biļeti - īss manas pozīcijas raksturojums, lai mazliet remdētu iepriekšējo uzjundītās emocijas.
Ar ko esmu panākusi Tavu aizkaitinājumu, nudien nesaprotu, un pat nezinu, vai justies aizvainotai par neizpratni vai glaimotai par negaidīto uzmanību.
Un nē, otro ierakstu par kāju neskūšanu es neuztvēru pārmēru nopietni ;) Nopietni es uztvēru to, ka par kaut ko tādu vispār gribas rakstīt :) bet pamatojums tam ir, jā.
Nē, viss ir OK.:)