Neredzu īstu pamatu, kāpēc gan lai feministiska pozicionēšanās liktu akcentēt savu dzimumu, darījumus organizējot, vai atsacīties no rūpēm par bērnu un mājām. Bet paldies par viedokli.:)
Nu, pamēģināsim ar piemēru. Kad man parādās gremošanas problēmas, es pievēršu uzmanību tam, lai neēstu pārāk treknus un pārāk asus ēdienus, nepārēstos utt. Būtībā tā vienkārši ir normāla, veselīga ēšana, ko es piekopju arī tad, ja man nav gremošanas problēmu. Tomēr tad, kad man ir gremošanas problēmas, es jūtos spiesta pirms katras ēdienreizes rūpīgi pārdomāt, vai tas būs labi, un pēc katras ēdienreizes tikpat rūpīgi pārdomāt, vai tā bija labi, un nemitīgi domāt par savu pašsajūtu - vai viss ir kārtībā.
Manā uztverē normāla sieviete ar veselīgu attieksmi pret sevi un pasauli JAU dzīvo kā feministe, t.i., dara to, kas viņai patīk un interesē. Mūsu sabiedrībā tas ir pilnīgi iespējams un nesagādā īpašas problēmas. Pieņemot "feministisku" pasaules uzskatu, sieviete gribot negribot iespringst, lai dzīvotu normāli un veselīgi. Viņa satraucas par to, kā citi viņu uztver, viņa reaģē uz normāliem jociņiem iz sērijas "zini savu vietu, sieviete!" pārspīlēti nopietni, viņa uztver skūtas/neskūtas kājas kā Globālas Problēmas Izpausmi. Praktiski, protams, viņa (ja vien nav galīgi sa*isusies) galarezultātā rīkojas tieši tāpat kā veselīgi domājoša ne-feministe, tikai līdz šai normālajai reakcijai nonākusi "čerez že". T.i., praktiski es neuzskatu, ka dzīvotu sliktāk vai apspiestāk kā tu (lai arī, protams, nezinu tavas dzīves nianses), bet man ir tas bonuss, ka izpaliek histēriski p[uo]sti par tēmu "Kā Jūs Uztverat Mani - Feministi" un "Vīrietis Nav Ceļš Uz Laimi", un "Āāā, Man Ir Tiesības Neskūt Kājas!!!" Varbūt tev tas šķiet ļoti, ļoti aizraujoši - nu, tāda personības dīvainība, ar ko izcelties un izklaidēt citus - bet es neredzu īstu jēgu šāda veida pašapliecināšanās formai.
Seko mans pēdējā laika mīļākais jautājums: "Kāpēc kaut kas muļķīgs un nestilīgs būtu jāuzskata par gudru un stilīgu tikai tāpēc, ka tas patiesībā neesot domāts nopietni?" ;)
Čerez že paliek čerez že arī tad, ja tas ir domāts nenopietni. Domu darbs tiek ieguldīts apmēram vienādā daudzumā neatkarīgi no tā, vai domājot tu smīni vai sarauc pieri. Un jā, man labāk patīk nevis ierēkt par aprobežoto feministi, kas pēkšņi dikti nenopietni paceļ dikti nenopietno jautājumu par feminismu, bet nopietni padomāt par to, kāda velna pēc gudram cilvēkam jāčakarē savu domāšanu ar tādu tukšgaitas agregātu kā virspusējs feminisms.
Es, protams, varētu uzmest lūpu un atteikt, ka mana žurnāla un virtuālā tēla veidošanas nianses ir mana privāta darīšana, kas neuzliek pienākumus izpatikt Tavai gaumei un Taviem priekšstatiem par gudrību vai stilīgumu.:) Bet tā kā Tu man liecies izvērstākas atbildes vērta, tad paskaidrošu sīkāk, kaut arī tas no malas netīkami izskatās pēc taisnošanās. Mana interese par feminismu, jo īpaši esenciālisma un eksistenciālisma robežām tajā, droši vien ir dziļāka un nopietnāka nekā vairumam manu žurnālu lasošo cilvēku. Tā kā vakar biju uzaicināta uz kādu radiodiskusiju, lai pārstāvētu tajā feministisku skatījumu, ieliku šo jautājumu, lai detektētu populārākos aizspriedumus un šablonus, kādi ar šo jēdzienu saistās. Nākamais ieraksts ir tīrā vīpsna - ak, jā, protams, gaumes un humora izjūtas mēdz būt atšķirīgas - savukārt trešais, tas par laimīgo biļeti - īss manas pozīcijas raksturojums, lai mazliet remdētu iepriekšējo uzjundītās emocijas. Ar ko esmu panākusi Tavu aizkaitinājumu, nudien nesaprotu, un pat nezinu, vai justies aizvainotai par neizpratni vai glaimotai par negaidīto uzmanību.
Es neesmu aizkaitināta, es esmu nejauki ieinteresēta :) Droši vien tā izpaužas mana atipiskā netolerance - tieksme uz atšķirīgo reaģēt ar agresīviem jautājumiem. Es ceru, ka tu tomēr neizdomāsi apvainoties.
Un nē, otro ierakstu par kāju neskūšanu es neuztvēru pārmēru nopietni ;) Nopietni es uztvēru to, ka par kaut ko tādu vispār gribas rakstīt :) bet pamatojums tam ir, jā.
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
Kad man parādās gremošanas problēmas, es pievēršu uzmanību tam, lai neēstu pārāk treknus un pārāk asus ēdienus, nepārēstos utt.
Būtībā tā vienkārši ir normāla, veselīga ēšana, ko es piekopju arī tad, ja man nav gremošanas problēmu.
Tomēr tad, kad man ir gremošanas problēmas, es jūtos spiesta pirms katras ēdienreizes rūpīgi pārdomāt, vai tas būs labi, un pēc katras ēdienreizes tikpat rūpīgi pārdomāt, vai tā bija labi, un nemitīgi domāt par savu pašsajūtu - vai viss ir kārtībā.
Manā uztverē normāla sieviete ar veselīgu attieksmi pret sevi un pasauli JAU dzīvo kā feministe, t.i., dara to, kas viņai patīk un interesē. Mūsu sabiedrībā tas ir pilnīgi iespējams un nesagādā īpašas problēmas.
Pieņemot "feministisku" pasaules uzskatu, sieviete gribot negribot iespringst, lai dzīvotu normāli un veselīgi. Viņa satraucas par to, kā citi viņu uztver, viņa reaģē uz normāliem jociņiem iz sērijas "zini savu vietu, sieviete!" pārspīlēti nopietni, viņa uztver skūtas/neskūtas kājas kā Globālas Problēmas Izpausmi. Praktiski, protams, viņa (ja vien nav galīgi sa*isusies) galarezultātā rīkojas tieši tāpat kā veselīgi domājoša ne-feministe, tikai līdz šai normālajai reakcijai nonākusi "čerez že". T.i., praktiski es neuzskatu, ka dzīvotu sliktāk vai apspiestāk kā tu (lai arī, protams, nezinu tavas dzīves nianses), bet man ir tas bonuss, ka izpaliek histēriski p[uo]sti par tēmu "Kā Jūs Uztverat Mani - Feministi" un "Vīrietis Nav Ceļš Uz Laimi", un "Āāā, Man Ir Tiesības Neskūt Kājas!!!" Varbūt tev tas šķiet ļoti, ļoti aizraujoši - nu, tāda personības dīvainība, ar ko izcelties un izklaidēt citus - bet es neredzu īstu jēgu šāda veida pašapliecināšanās formai.
Čerez že paliek čerez že arī tad, ja tas ir domāts nenopietni. Domu darbs tiek ieguldīts apmēram vienādā daudzumā neatkarīgi no tā, vai domājot tu smīni vai sarauc pieri. Un jā, man labāk patīk nevis ierēkt par aprobežoto feministi, kas pēkšņi dikti nenopietni paceļ dikti nenopietno jautājumu par feminismu, bet nopietni padomāt par to, kāda velna pēc gudram cilvēkam jāčakarē savu domāšanu ar tādu tukšgaitas agregātu kā virspusējs feminisms.
Mana interese par feminismu, jo īpaši esenciālisma un eksistenciālisma robežām tajā, droši vien ir dziļāka un nopietnāka nekā vairumam manu žurnālu lasošo cilvēku. Tā kā vakar biju uzaicināta uz kādu radiodiskusiju, lai pārstāvētu tajā feministisku skatījumu, ieliku šo jautājumu, lai detektētu populārākos aizspriedumus un šablonus, kādi ar šo jēdzienu saistās. Nākamais ieraksts ir tīrā vīpsna - ak, jā, protams, gaumes un humora izjūtas mēdz būt atšķirīgas - savukārt trešais, tas par laimīgo biļeti - īss manas pozīcijas raksturojums, lai mazliet remdētu iepriekšējo uzjundītās emocijas.
Ar ko esmu panākusi Tavu aizkaitinājumu, nudien nesaprotu, un pat nezinu, vai justies aizvainotai par neizpratni vai glaimotai par negaidīto uzmanību.
Un nē, otro ierakstu par kāju neskūšanu es neuztvēru pārmēru nopietni ;) Nopietni es uztvēru to, ka par kaut ko tādu vispār gribas rakstīt :) bet pamatojums tam ir, jā.
Nē, viss ir OK.:)