![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
Šodien kādas garas un ļoti patīkamas sarunas laikā vairākkārt bija iespēja pašai sev formulēt pamatpunktus, kas man reizēm liek oponēt cilvēkiem, kuri pārstāv man kopumā tuvu diskursu. Respektīvi, - atzinu, ka tā nav tikai vēlme uzņemties Sātana advokāta lomu, ka ir brīži, kad es konceptuāli nepiekrītu cilvēkiem, kuru viedokli saprotu un kurš man daudzējādā ziņā šķiet atbalstāms. Izņemot atsevišķus, ļoti nopietnus punktus.
Pirmkārt un galvenokārt - mani ļoti biedē arvien pieaugošā tendence - turklāt gandrīz pilnībā aprobēta gandrīz visos pop-feminisma diskursos - jebkuru viktimitātes analīzi interpretēt kā "upura vainošanu". Manuprāt, ir ļoti bīstami noliegt iespēju, ka cilvēkam var būt uzvedības paterni, kas padara viņa dzīvi ievērojami riskantāku, un refleksija par to nekādi nesamazina uzbrucēja vai varmākas vainu. Negribu banalizēt šo tēzi ar triviālo piemēru, ka, piemēram, aizbraucot uz Sīriju, es uzņemos lielāku iespēju tikt pie šautas brūces nekā dodoties pastaigā pa Maskavas forštati (kur, iespējams, ir lielāka vabūtība, ka iekāpšu suņa kakā). Un, ja cilvēkam ievērojami biežāk nekā citiem gadās situācijas, kad viņu apdraud fiziska, emocionāla vai seksuāla vardarbība, iespējams, ir kaut kas, ko viņš vai viņa var darīt, lai padarītu savu dzīvi drošāku. Un nē, tas nekādi nemazina varmāku vainu un neatceļ nepieciešamību strādāt ar potenciālajiem varmākām.
Otrkārt - ciešā saistībā ar šo esmu bieži domājusi ārkārtīgi patronizējošo un cita subjektivitāti nivelējošo vai pat noliedzošo attieksmi, kādu mēdz izrādīt (pie tam viscēlāko nolūku ēnā) dažādas pārstāvnieciski-aizstāvnieciskās organizācijas. Visai autoritatīvā vēlme runāt kāda vārdā ar cieši paštaisnu, bet diemžēl gandrīz nemaz nepamatotu pārliecību, ka Zina Labāk. Un, ja spilgtākais piemērs, kas nāk prātā, ir sieviešu organizācijas, kuras pieprasa seksa pakalpojumu pircēju kriminālatbildību, tā nav nedz nejaušība, nedz sakritība.
Pirmkārt un galvenokārt - mani ļoti biedē arvien pieaugošā tendence - turklāt gandrīz pilnībā aprobēta gandrīz visos pop-feminisma diskursos - jebkuru viktimitātes analīzi interpretēt kā "upura vainošanu". Manuprāt, ir ļoti bīstami noliegt iespēju, ka cilvēkam var būt uzvedības paterni, kas padara viņa dzīvi ievērojami riskantāku, un refleksija par to nekādi nesamazina uzbrucēja vai varmākas vainu. Negribu banalizēt šo tēzi ar triviālo piemēru, ka, piemēram, aizbraucot uz Sīriju, es uzņemos lielāku iespēju tikt pie šautas brūces nekā dodoties pastaigā pa Maskavas forštati (kur, iespējams, ir lielāka vabūtība, ka iekāpšu suņa kakā). Un, ja cilvēkam ievērojami biežāk nekā citiem gadās situācijas, kad viņu apdraud fiziska, emocionāla vai seksuāla vardarbība, iespējams, ir kaut kas, ko viņš vai viņa var darīt, lai padarītu savu dzīvi drošāku. Un nē, tas nekādi nemazina varmāku vainu un neatceļ nepieciešamību strādāt ar potenciālajiem varmākām.
Otrkārt - ciešā saistībā ar šo esmu bieži domājusi ārkārtīgi patronizējošo un cita subjektivitāti nivelējošo vai pat noliedzošo attieksmi, kādu mēdz izrādīt (pie tam viscēlāko nolūku ēnā) dažādas pārstāvnieciski-aizstāvnieciskās organizācijas. Visai autoritatīvā vēlme runāt kāda vārdā ar cieši paštaisnu, bet diemžēl gandrīz nemaz nepamatotu pārliecību, ka Zina Labāk. Un, ja spilgtākais piemērs, kas nāk prātā, ir sieviešu organizācijas, kuras pieprasa seksa pakalpojumu pircēju kriminālatbildību, tā nav nedz nejaušība, nedz sakritība.
Pirmkārt jau man rodas iespaids, ka Tu implicē manu nostāju kā ieteikumu nodoties upura uzvedības analīzei tieši nodarījuma brīdī vai tūdaļ pēc tā, tā vietā, lai sniegtu palīdzību. Protams, tā nav. Ne jau policistam, rakstot protokolu, vai ārstam, uzliekot šuves, būtu jāsāk teoretizēt, ko upuris varēja darīt citādi.
Mans iebildums ir pret to, ka arvien biežāk vispār jebkāda norāde, ka personas uzvedība mēdz būt pašdestruktīva, tiek uztverta (un nereti - ārkārtīgi emocionāli) kā pilnīga vainas (nevis atbildības minimuma) pārnešana no varmākas uz upuri. Attiecīgi - šis aizbildnieciskais pieņēmums, lai arī labi gribēts, palielina iespēju, ka upuris turpinās būt upuris jau ierastajā veidā, un šis nereflektētais paterns turpinās novest pie traģiskām vai vismaz nepatīkamām sekām gan viņu, gan līdzīgi uzvedošos cilvēkus.
Un kā tajā var iesaistīties kāds spriedējs no malas, kas nav krīzes centra darbinieks vai psihoterapeits, kam upuris uztic pilnīgāku bildi?
Arī pieņēmums, ka upuris, ja to nekonfrontēs ar vajadzību pēc "atbildības minimuma" turpinās rīkoties ierastajā veidā ir aizbildniecisks. Un ja upuris neredz, kur ir briesmas, tad viņš neieraudzīs briesmas tāpēc vien, ka citi no malas tās redz. To parādīt var tikai darbs terapijā vai līdzatkarīgo grupā ar upuri.
Es nekur neminēju imagināras konfrontācijas, "kurās iesaistās spriedējs no malas" un nekādi nesaprotu, kā no mana teksta var izlobīt iestāšanos pret terapijām vai rehabilitācijas programmām.
Aļo, par ko cepiens????!!!!
un also es tiešām, imo, rakstīju apmēram tāpat kā parasti un nemaz ne saasināti, bet tu nāc pretī ar "uzreiz tiek marķēta kā diršanās internetā, neizpratne, ignorance un vainošana. QOD!", kur korekta ir tikai piezīme par "diršanos internetā", bet viss pārējais izskatās drīzāk pēc emocionāli saasinātas reakcijas uz to, ka es nepiekritu vienam tavam teikumam?
2. Ļoti iespējams, ka reaģēju emocionāli saasināti, jo: a) man vispār nepatīk, ja man nepiekrīt; b) ieraksts tapa ar fona domu "bļāviens, kaut nu nesaskrietu atkal bariņš, kas censtos pierādīt, ka arī šobrīd es nodarbojos ar nolādētu viktimbleimingu un degšu ellē!
Dirsties, protams, manispēc var, paziņot, ka tas ir kkādā mērā palīdzīgi upurim (jo īpaši tad, ja atnāk upuris un saka, ka toč nepalīdz), gan nav adekvāti imo.
"Dirsties internetā" ir normāla frāze, ko es saku par visu diršanos internetā (arī šo manu komentāru) un "to var darīt" bija tieši tā arī domāts. Vienīgais, kas man tava domu gājienā neliekas korekts, ir pozīcija "mans uzstādījums palīdzētu upurim". Par neizpratni, ignoranci un vainošanu neko neteicu un arī nedomāju
piemēram, tur, kur tu implicē, ka ja nu tagad Visi Būtu Tādi Kā Tie Citi, tad gan upuriem būtu vēl sliktāk, jo viņi neatpazītu paši savus paternus - rodas sajūta, ka tu ar to gribi teikt arī "bet rekur tagad es ierakstīju un upuri savus paternus atpazīs un viss kļūs labāk"
Skatījums, ko piedāvā pop-feminisms, ir vismaz morāls atbalsts upuriem pārstāt sevi vainot. Kā preventatīvu pasākumu esmu lasījusi arī ieteikumu uzticēties saviem pašaizsardzības instinktiem un atmest uztraukumu par pieklājību situācijās, kur nejūties droši, t.i., ja kāda cilvēka uzvedība tevi krīpo ārā, tad bēdz prom, nedomājot par to, ka tu kādam aizskarsi jūtas, vai par tevi slikti padomās.
Par otro punktu man ir jautājums - kāda ir potenciālā problēma, ja tiks kriminalizēta seksa pakalpojumu pirkšana?
Jā, piekrītu, ilgstoši ir bijis tā, ka varmācības ģenēze nav tikusi analizēta - stc., visnotaļ likumsakarīgi, ka vardarbīgi visbiežāk kļūst cilvēki, kuri paši cietuši no vardarbības, resp., tas ir apburtais loks - taču pilnībā pārmesties uz vardarbību veikušo subjektu analīzi, pieņemot, ka "upurim vienmēr ir taisnība" ir iebraukšana otrā grāvī. Tas ir, maigi izsakoties, naivi, bezatbildīgi un ļoti bīstami.
par otro kaut kad, iespējams, uzrakstīšu atsevišķu ierakstu.
Jā, labi, situatīvas lomas, bet starp tām abām ir būtiska atšķirība. Varmākas lomas izspēlēšanai ir nepieciešama aktīva darbība, lēmums - apzināts vai pusapzināts. Savukārt upura uzvedības paterni nenovedīs pie upura lomas tad, ja nebūs klāt varmākas, kas šos paternus izmantos. Tādēļ arī es sliecos pie "upurim vienmēr taisnība", kaut arī ne tik primitīvi izsakoties, protams. Vēl arī tādēļ, ka pēc pārdzīvotas vardarbības upuriem bieži vien ir izveidojusies tik cieša pārliecība, ka viņi paši ir vainīgi, ka nav spējīgi pat gadiem par to runāt.
Kas tieši tavuprāt paiet zem komplekta "mācīt, kā nebūt upuriem"? Man šķiet, ka vissvarīgākā komponente te tieši būtu mācīt, kā atpazīt cilvēkus, kuri var tev nodarīt pāri, t.i., varmākas uzvedības analīze.
"nevis kaut kādiem spēkiem no ārpuses! tie var būt tikai atbalstoši!"
Tikai lieta tāda, ka pārāk bieži cilvēki, kas ir sērijveida varmākas, nesaņem pietiekamu sociālu stimulu kaut ko mainīt savā uzvedībā. Salauztais pakāpieniens, ko līdz zināmai robežai visi tolerē.
Varbūt tomēr vari pāris teikumos izklāstīt, kur ir problēma ar seksa pakalpojumu pirkšanas kriminalizāciju? Jo cik es saprotu, tad šo parasti iesaka kā alternatīvu situācijai, kur kriminalizēta ir seksa pakalpojumu pārdošana, un man nudien nenāk prātā, kā gan tas varētu būt labāk.
"...upura uzvedības paterni nenovedīs pie upura lomas tad, ja nebūs klāt varmākas, kas šos paternus izmantos" būtu precīzi apvēršams par "varmākas uzvedības paterni nenovedīs pie varmākas lomas tad, ja nebūs klāt potenciālā upura, pret kuriem tos izmantot".
Tas, pret ko man ir visbūtiskākie iebildumi - iezīmējot viktīmo uzvedību ar kaut kādu dīvainu nepārvaramās pasivitātes stigmu, mēs vēl vairāk nekā "upuru vainotāji" pārvietojam kontroles lokusu pie varmākām. Resp., šajā modelī vienīgā iespēja neciest no vardarbības ir cerēt uz ārpasauli, kura brīnišķi mainīsies, pieskaņojoties mūsu interesēm, ja pietiekami stipri to gribēsim, kas, manuprāt, ir ne tikai naiva, bet arī kaitīga, bīstama un degradējoša pieeja.
Par otro - tā ir viltus dilemma, un kriminalizācija ne vienā, ne otrā gadījumā neatrisina problēmas, kas saistās
"Resp., šajā modelī vienīgā iespēja neciest no vardarbības ir cerēt uz ārpasauli, kura brīnišķi mainīsies, pieskaņojoties mūsu interesēm, ja pietiekami stipri to gribēsim, kas, manuprāt, ir ne tikai naiva, bet arī kaitīga, bīstama un degradējoša pieeja."
Bet es neaicinu uz tādām naivām cerībām, tas ir salmu vīrs. Skat. gan manā 1., gan 2. komentā es specifiski runāju par varmāku uzvedības atpazīšanu. Tādēļ arī uzdevu jautājumu: Kas tieši tavuprāt paiet zem komplekta "mācīt, kā nebūt upuriem"?
Par otro - jā, es piekrītu. Pajautāju, jo man nebija no ieraksta skaidrs, vai pārmetums ir tajā virzienā, par ko šobrīd runā Latvijā - ka par, piemēram, neatļautās vietās sniegtu seksa pakalpojumu soda tikai pārdevēju, un ka vajadzētu primāri sodīt pircēju.