Kurvjzieža kontemplācijas

Par pirmo es Tev absolūti nepiekrītu, un esmu pat nedaudz izbrīnīta, ka mums var būt tik diametrāli pretēji skatījumi uz problēmu. Gan upuris, gan varmāka ir pirmām kārtām situatīva, nevis esenciāla kategorija, t.i., neviens nav nedz upuris, nedz varmāka per se, ir tikai situācijas, kurās cilvēki izspēlē vienu vai otru no šīm lomām (kā arī daudzas citas, kuras šobrīd neapspriežam). Savukārt, ja kādam ir izveidojušies paterni, kas liek regulāri nokļūt kādā no šīm lomām, tad ar to viņam pašam - un nevis kaut kādiem spēkiem no ārpuses! tie var būt tikai atbalstoši! - ir kaut kas jādara, pretējā gadījumā ir apdraudēta šī subjekta izdzīvošana sociumā. UN - kas, manuprāt, ir būtiski - ja iestrēgšana varmācīgos paternos apdraud normālu socializāciju, tad iestrēgšana upura paternos apdraud 1) normālu socializāciju; 2) viņa paša veselību un dzīvību. Līdz ar to mācīt cilvēkiem kā nebūt upuriem ir ļoti, ļoti svarīgi. Uzstādījums "upurim vienmēr jāsaka, ka ar viņu viss ir kārtībā" ir slimīgs un kropls jau saknē, jo apdraudoša situācija nenozīmē, ka ar cilvēku viss kārtībā, tieši pretēji, tā nozīmē, ka cilvēkam ir jāspēj kaut kas savā uzvedībā radikāli mainīt, lai vairs šādā situācijā nenonāktu.

Jā, piekrītu, ilgstoši ir bijis tā, ka varmācības ģenēze nav tikusi analizēta - stc., visnotaļ likumsakarīgi, ka vardarbīgi visbiežāk kļūst cilvēki, kuri paši cietuši no vardarbības, resp., tas ir apburtais loks - taču pilnībā pārmesties uz vardarbību veikušo subjektu analīzi, pieņemot, ka "upurim vienmēr ir taisnība" ir iebraukšana otrā grāvī. Tas ir, maigi izsakoties, naivi, bezatbildīgi un ļoti bīstami.

par otro kaut kad, iespējams, uzrakstīšu atsevišķu ierakstu.