![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
Šodien kādas garas un ļoti patīkamas sarunas laikā vairākkārt bija iespēja pašai sev formulēt pamatpunktus, kas man reizēm liek oponēt cilvēkiem, kuri pārstāv man kopumā tuvu diskursu. Respektīvi, - atzinu, ka tā nav tikai vēlme uzņemties Sātana advokāta lomu, ka ir brīži, kad es konceptuāli nepiekrītu cilvēkiem, kuru viedokli saprotu un kurš man daudzējādā ziņā šķiet atbalstāms. Izņemot atsevišķus, ļoti nopietnus punktus.
Pirmkārt un galvenokārt - mani ļoti biedē arvien pieaugošā tendence - turklāt gandrīz pilnībā aprobēta gandrīz visos pop-feminisma diskursos - jebkuru viktimitātes analīzi interpretēt kā "upura vainošanu". Manuprāt, ir ļoti bīstami noliegt iespēju, ka cilvēkam var būt uzvedības paterni, kas padara viņa dzīvi ievērojami riskantāku, un refleksija par to nekādi nesamazina uzbrucēja vai varmākas vainu. Negribu banalizēt šo tēzi ar triviālo piemēru, ka, piemēram, aizbraucot uz Sīriju, es uzņemos lielāku iespēju tikt pie šautas brūces nekā dodoties pastaigā pa Maskavas forštati (kur, iespējams, ir lielāka vabūtība, ka iekāpšu suņa kakā). Un, ja cilvēkam ievērojami biežāk nekā citiem gadās situācijas, kad viņu apdraud fiziska, emocionāla vai seksuāla vardarbība, iespējams, ir kaut kas, ko viņš vai viņa var darīt, lai padarītu savu dzīvi drošāku. Un nē, tas nekādi nemazina varmāku vainu un neatceļ nepieciešamību strādāt ar potenciālajiem varmākām.
Otrkārt - ciešā saistībā ar šo esmu bieži domājusi ārkārtīgi patronizējošo un cita subjektivitāti nivelējošo vai pat noliedzošo attieksmi, kādu mēdz izrādīt (pie tam viscēlāko nolūku ēnā) dažādas pārstāvnieciski-aizstāvnieciskās organizācijas. Visai autoritatīvā vēlme runāt kāda vārdā ar cieši paštaisnu, bet diemžēl gandrīz nemaz nepamatotu pārliecību, ka Zina Labāk. Un, ja spilgtākais piemērs, kas nāk prātā, ir sieviešu organizācijas, kuras pieprasa seksa pakalpojumu pircēju kriminālatbildību, tā nav nedz nejaušība, nedz sakritība.
Pirmkārt un galvenokārt - mani ļoti biedē arvien pieaugošā tendence - turklāt gandrīz pilnībā aprobēta gandrīz visos pop-feminisma diskursos - jebkuru viktimitātes analīzi interpretēt kā "upura vainošanu". Manuprāt, ir ļoti bīstami noliegt iespēju, ka cilvēkam var būt uzvedības paterni, kas padara viņa dzīvi ievērojami riskantāku, un refleksija par to nekādi nesamazina uzbrucēja vai varmākas vainu. Negribu banalizēt šo tēzi ar triviālo piemēru, ka, piemēram, aizbraucot uz Sīriju, es uzņemos lielāku iespēju tikt pie šautas brūces nekā dodoties pastaigā pa Maskavas forštati (kur, iespējams, ir lielāka vabūtība, ka iekāpšu suņa kakā). Un, ja cilvēkam ievērojami biežāk nekā citiem gadās situācijas, kad viņu apdraud fiziska, emocionāla vai seksuāla vardarbība, iespējams, ir kaut kas, ko viņš vai viņa var darīt, lai padarītu savu dzīvi drošāku. Un nē, tas nekādi nemazina varmāku vainu un neatceļ nepieciešamību strādāt ar potenciālajiem varmākām.
Otrkārt - ciešā saistībā ar šo esmu bieži domājusi ārkārtīgi patronizējošo un cita subjektivitāti nivelējošo vai pat noliedzošo attieksmi, kādu mēdz izrādīt (pie tam viscēlāko nolūku ēnā) dažādas pārstāvnieciski-aizstāvnieciskās organizācijas. Visai autoritatīvā vēlme runāt kāda vārdā ar cieši paštaisnu, bet diemžēl gandrīz nemaz nepamatotu pārliecību, ka Zina Labāk. Un, ja spilgtākais piemērs, kas nāk prātā, ir sieviešu organizācijas, kuras pieprasa seksa pakalpojumu pircēju kriminālatbildību, tā nav nedz nejaušība, nedz sakritība.
un also es tiešām, imo, rakstīju apmēram tāpat kā parasti un nemaz ne saasināti, bet tu nāc pretī ar "uzreiz tiek marķēta kā diršanās internetā, neizpratne, ignorance un vainošana. QOD!", kur korekta ir tikai piezīme par "diršanos internetā", bet viss pārējais izskatās drīzāk pēc emocionāli saasinātas reakcijas uz to, ka es nepiekritu vienam tavam teikumam?
2. Ļoti iespējams, ka reaģēju emocionāli saasināti, jo: a) man vispār nepatīk, ja man nepiekrīt; b) ieraksts tapa ar fona domu "bļāviens, kaut nu nesaskrietu atkal bariņš, kas censtos pierādīt, ka arī šobrīd es nodarbojos ar nolādētu viktimbleimingu un degšu ellē!