Kurvjzieža kontemplācijas

Krāšņais Kurvjziedis

Previous Entry Add to Memories Tell A Friend Next Entry
Šodien kādas garas un ļoti patīkamas sarunas laikā vairākkārt bija iespēja pašai sev formulēt pamatpunktus, kas man reizēm liek oponēt cilvēkiem, kuri pārstāv man kopumā tuvu diskursu. Respektīvi, - atzinu, ka tā nav tikai vēlme uzņemties Sātana advokāta lomu, ka ir brīži, kad es konceptuāli nepiekrītu cilvēkiem, kuru viedokli saprotu un kurš man daudzējādā ziņā šķiet atbalstāms. Izņemot atsevišķus, ļoti nopietnus punktus.

Pirmkārt un galvenokārt - mani ļoti biedē arvien pieaugošā tendence - turklāt gandrīz pilnībā aprobēta gandrīz visos pop-feminisma diskursos - jebkuru viktimitātes analīzi interpretēt kā "upura vainošanu". Manuprāt, ir ļoti bīstami noliegt iespēju, ka cilvēkam var būt uzvedības paterni, kas padara viņa dzīvi ievērojami riskantāku, un refleksija par to nekādi nesamazina uzbrucēja vai varmākas vainu. Negribu banalizēt šo tēzi ar triviālo piemēru, ka, piemēram, aizbraucot uz Sīriju, es uzņemos lielāku iespēju tikt pie šautas brūces nekā dodoties pastaigā pa Maskavas forštati (kur, iespējams, ir lielāka vabūtība, ka iekāpšu suņa kakā). Un, ja cilvēkam ievērojami biežāk nekā citiem gadās situācijas, kad viņu apdraud fiziska, emocionāla vai seksuāla vardarbība, iespējams, ir kaut kas, ko viņš vai viņa var darīt, lai padarītu savu dzīvi drošāku. Un nē, tas nekādi nemazina varmāku vainu un neatceļ nepieciešamību strādāt ar potenciālajiem varmākām.

Otrkārt - ciešā saistībā ar šo esmu bieži domājusi ārkārtīgi patronizējošo un cita subjektivitāti nivelējošo vai pat noliedzošo attieksmi, kādu mēdz izrādīt (pie tam viscēlāko nolūku ēnā) dažādas pārstāvnieciski-aizstāvnieciskās organizācijas. Visai autoritatīvā vēlme runāt kāda vārdā ar cieši paštaisnu, bet diemžēl gandrīz nemaz nepamatotu pārliecību, ka Zina Labāk. Un, ja spilgtākais piemērs, kas nāk prātā, ir sieviešu organizācijas, kuras pieprasa seksa pakalpojumu pircēju kriminālatbildību, tā nav nedz nejaušība, nedz sakritība.
  • Nē, nu labi, ja tu ar "mācīt, kā nekļūt par upuri" biji domājusi specifiski "nesit savu sievu, ka beigās neatraujies pats", t.i., pašaizsardzības vai atriebības aspekts, tad jau pavisam citi sarunas akcenti. Bet nu līdz šim likās gan, ka tu par ko citu.

    "Resp., šajā modelī vienīgā iespēja neciest no vardarbības ir cerēt uz ārpasauli, kura brīnišķi mainīsies, pieskaņojoties mūsu interesēm, ja pietiekami stipri to gribēsim, kas, manuprāt, ir ne tikai naiva, bet arī kaitīga, bīstama un degradējoša pieeja."

    Bet es neaicinu uz tādām naivām cerībām, tas ir salmu vīrs. Skat. gan manā 1., gan 2. komentā es specifiski runāju par varmāku uzvedības atpazīšanu. Tādēļ arī uzdevu jautājumu: Kas tieši tavuprāt paiet zem komplekta "mācīt, kā nebūt upuriem"?

    Par otro - jā, es piekrītu. Pajautāju, jo man nebija no ieraksta skaidrs, vai pārmetums ir tajā virzienā, par ko šobrīd runā Latvijā - ka par, piemēram, neatļautās vietās sniegtu seksa pakalpojumu soda tikai pārdevēju, un ka vajadzētu primāri sodīt pircēju.
    • Par pirmo - nebija domāts tik šauri kā "nesit sievu", drīzāk - neatkarīgi no dzimuma un vecuma neeskalēt konfliktus līdz vardarbībai, un tas ietver gan otra, gan savu uzvedības paternu atpazīšanu. Jo gadījumi, kad varmāka ir iepriekš nesastapts sociopāts, ir daudz retāki nekā tie, kad pie vardarbīcas nonāk, uzkrājoties agresijai un spriedzei. Bet, iespējams, arī tad, ja cilvēks daudz biežāk nekā citi cieš no svešu psihopātu un sociopātu uzbrukumiem, viņš var kaut ko savā dzīvē mainīt. Piemēram, mājupceļa maršrutu un laiku.
      • Tad man vēl tikai atliek jautājums - gan jau, ka tu kaut kur novelc robežu, balstoties uz upura kognitīvajām spējām, no kuras tu sāc domāt par upura līdzatbildību notikušajā, vai ne? T.i., es pieņemu, ka tu kā atšķirīgus izskatīsi gadījumus "piekāvu lauleni, jo nepārstāja zāģēt" un "piekāvu zīdaini, jo nepārstāja brēkt", vienu no iemesliem noraidot kā pilnīgi nepamatotu vardarbībai. Pie kura līmeņa (mentālās attīstības vecuma) tu šādu robežu novelc un kā tu to pamato?
        • Sāksim ar to, ka vardarbības attaisnojums nav neviens no Tevis nosauktajiem iemesliem. Savukārt, robežu, kur iestājas cilvēka atbildības minimums par savu uzvedību un tās prognozējamajām sekām, es labprāt novilktu turpat, kur tā iezīmē rīcībspēju juridiskajā izpratnē, t.i., pieskaitāmība un ne-mazgadība.
Powered by Sviesta Ciba