![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
Šodien kādas garas un ļoti patīkamas sarunas laikā vairākkārt bija iespēja pašai sev formulēt pamatpunktus, kas man reizēm liek oponēt cilvēkiem, kuri pārstāv man kopumā tuvu diskursu. Respektīvi, - atzinu, ka tā nav tikai vēlme uzņemties Sātana advokāta lomu, ka ir brīži, kad es konceptuāli nepiekrītu cilvēkiem, kuru viedokli saprotu un kurš man daudzējādā ziņā šķiet atbalstāms. Izņemot atsevišķus, ļoti nopietnus punktus.
Pirmkārt un galvenokārt - mani ļoti biedē arvien pieaugošā tendence - turklāt gandrīz pilnībā aprobēta gandrīz visos pop-feminisma diskursos - jebkuru viktimitātes analīzi interpretēt kā "upura vainošanu". Manuprāt, ir ļoti bīstami noliegt iespēju, ka cilvēkam var būt uzvedības paterni, kas padara viņa dzīvi ievērojami riskantāku, un refleksija par to nekādi nesamazina uzbrucēja vai varmākas vainu. Negribu banalizēt šo tēzi ar triviālo piemēru, ka, piemēram, aizbraucot uz Sīriju, es uzņemos lielāku iespēju tikt pie šautas brūces nekā dodoties pastaigā pa Maskavas forštati (kur, iespējams, ir lielāka vabūtība, ka iekāpšu suņa kakā). Un, ja cilvēkam ievērojami biežāk nekā citiem gadās situācijas, kad viņu apdraud fiziska, emocionāla vai seksuāla vardarbība, iespējams, ir kaut kas, ko viņš vai viņa var darīt, lai padarītu savu dzīvi drošāku. Un nē, tas nekādi nemazina varmāku vainu un neatceļ nepieciešamību strādāt ar potenciālajiem varmākām.
Otrkārt - ciešā saistībā ar šo esmu bieži domājusi ārkārtīgi patronizējošo un cita subjektivitāti nivelējošo vai pat noliedzošo attieksmi, kādu mēdz izrādīt (pie tam viscēlāko nolūku ēnā) dažādas pārstāvnieciski-aizstāvnieciskās organizācijas. Visai autoritatīvā vēlme runāt kāda vārdā ar cieši paštaisnu, bet diemžēl gandrīz nemaz nepamatotu pārliecību, ka Zina Labāk. Un, ja spilgtākais piemērs, kas nāk prātā, ir sieviešu organizācijas, kuras pieprasa seksa pakalpojumu pircēju kriminālatbildību, tā nav nedz nejaušība, nedz sakritība.
Pirmkārt un galvenokārt - mani ļoti biedē arvien pieaugošā tendence - turklāt gandrīz pilnībā aprobēta gandrīz visos pop-feminisma diskursos - jebkuru viktimitātes analīzi interpretēt kā "upura vainošanu". Manuprāt, ir ļoti bīstami noliegt iespēju, ka cilvēkam var būt uzvedības paterni, kas padara viņa dzīvi ievērojami riskantāku, un refleksija par to nekādi nesamazina uzbrucēja vai varmākas vainu. Negribu banalizēt šo tēzi ar triviālo piemēru, ka, piemēram, aizbraucot uz Sīriju, es uzņemos lielāku iespēju tikt pie šautas brūces nekā dodoties pastaigā pa Maskavas forštati (kur, iespējams, ir lielāka vabūtība, ka iekāpšu suņa kakā). Un, ja cilvēkam ievērojami biežāk nekā citiem gadās situācijas, kad viņu apdraud fiziska, emocionāla vai seksuāla vardarbība, iespējams, ir kaut kas, ko viņš vai viņa var darīt, lai padarītu savu dzīvi drošāku. Un nē, tas nekādi nemazina varmāku vainu un neatceļ nepieciešamību strādāt ar potenciālajiem varmākām.
Otrkārt - ciešā saistībā ar šo esmu bieži domājusi ārkārtīgi patronizējošo un cita subjektivitāti nivelējošo vai pat noliedzošo attieksmi, kādu mēdz izrādīt (pie tam viscēlāko nolūku ēnā) dažādas pārstāvnieciski-aizstāvnieciskās organizācijas. Visai autoritatīvā vēlme runāt kāda vārdā ar cieši paštaisnu, bet diemžēl gandrīz nemaz nepamatotu pārliecību, ka Zina Labāk. Un, ja spilgtākais piemērs, kas nāk prātā, ir sieviešu organizācijas, kuras pieprasa seksa pakalpojumu pircēju kriminālatbildību, tā nav nedz nejaušība, nedz sakritība.
"...upura uzvedības paterni nenovedīs pie upura lomas tad, ja nebūs klāt varmākas, kas šos paternus izmantos" būtu precīzi apvēršams par "varmākas uzvedības paterni nenovedīs pie varmākas lomas tad, ja nebūs klāt potenciālā upura, pret kuriem tos izmantot".
Tas, pret ko man ir visbūtiskākie iebildumi - iezīmējot viktīmo uzvedību ar kaut kādu dīvainu nepārvaramās pasivitātes stigmu, mēs vēl vairāk nekā "upuru vainotāji" pārvietojam kontroles lokusu pie varmākām. Resp., šajā modelī vienīgā iespēja neciest no vardarbības ir cerēt uz ārpasauli, kura brīnišķi mainīsies, pieskaņojoties mūsu interesēm, ja pietiekami stipri to gribēsim, kas, manuprāt, ir ne tikai naiva, bet arī kaitīga, bīstama un degradējoša pieeja.
Par otro - tā ir viltus dilemma, un kriminalizācija ne vienā, ne otrā gadījumā neatrisina problēmas, kas saistās
"Resp., šajā modelī vienīgā iespēja neciest no vardarbības ir cerēt uz ārpasauli, kura brīnišķi mainīsies, pieskaņojoties mūsu interesēm, ja pietiekami stipri to gribēsim, kas, manuprāt, ir ne tikai naiva, bet arī kaitīga, bīstama un degradējoša pieeja."
Bet es neaicinu uz tādām naivām cerībām, tas ir salmu vīrs. Skat. gan manā 1., gan 2. komentā es specifiski runāju par varmāku uzvedības atpazīšanu. Tādēļ arī uzdevu jautājumu: Kas tieši tavuprāt paiet zem komplekta "mācīt, kā nebūt upuriem"?
Par otro - jā, es piekrītu. Pajautāju, jo man nebija no ieraksta skaidrs, vai pārmetums ir tajā virzienā, par ko šobrīd runā Latvijā - ka par, piemēram, neatļautās vietās sniegtu seksa pakalpojumu soda tikai pārdevēju, un ka vajadzētu primāri sodīt pircēju.