![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
Kaut kur man nojūk Tava loģiskā ķēde, un es pārstāju tai sekot...
Pirmkārt jau man rodas iespaids, ka Tu implicē manu nostāju kā ieteikumu nodoties upura uzvedības analīzei tieši nodarījuma brīdī vai tūdaļ pēc tā, tā vietā, lai sniegtu palīdzību. Protams, tā nav. Ne jau policistam, rakstot protokolu, vai ārstam, uzliekot šuves, būtu jāsāk teoretizēt, ko upuris varēja darīt citādi.
Mans iebildums ir pret to, ka arvien biežāk vispār jebkāda norāde, ka personas uzvedība mēdz būt pašdestruktīva, tiek uztverta (un nereti - ārkārtīgi emocionāli) kā pilnīga vainas (nevis atbildības minimuma) pārnešana no varmākas uz upuri. Attiecīgi - šis aizbildnieciskais pieņēmums, lai arī labi gribēts, palielina iespēju, ka upuris turpinās būt upuris jau ierastajā veidā, un šis nereflektētais paterns turpinās novest pie traģiskām vai vismaz nepatīkamām sekām gan viņu, gan līdzīgi uzvedošos cilvēkus.
Pirmkārt jau man rodas iespaids, ka Tu implicē manu nostāju kā ieteikumu nodoties upura uzvedības analīzei tieši nodarījuma brīdī vai tūdaļ pēc tā, tā vietā, lai sniegtu palīdzību. Protams, tā nav. Ne jau policistam, rakstot protokolu, vai ārstam, uzliekot šuves, būtu jāsāk teoretizēt, ko upuris varēja darīt citādi.
Mans iebildums ir pret to, ka arvien biežāk vispār jebkāda norāde, ka personas uzvedība mēdz būt pašdestruktīva, tiek uztverta (un nereti - ārkārtīgi emocionāli) kā pilnīga vainas (nevis atbildības minimuma) pārnešana no varmākas uz upuri. Attiecīgi - šis aizbildnieciskais pieņēmums, lai arī labi gribēts, palielina iespēju, ka upuris turpinās būt upuris jau ierastajā veidā, un šis nereflektētais paterns turpinās novest pie traģiskām vai vismaz nepatīkamām sekām gan viņu, gan līdzīgi uzvedošos cilvēkus.