*

agrāk man 1. marts saistījās tikai ar Šakmāri - šajā datumā, pirms 7 gadiem, sākās mūsu 3 gadu ilgais releišanšips.
kopš pagājušāgada šīs asociācijas papildina atmiņas par izbraukšanu ar riteni no mājas normālā komplektācijā, bet atgriešanos ar smadzeņu satricinājumu, lauztu degunu, pāris pušumiem, kuri pēcāk dabūja šuves un bez dažiem zobiem.

vispār man iepriekšējā gada pirmie trīs mēneši asociējas ar Nīla Janga saundtraku filmai Deadman. tāpēc, ka es viņu toreiz bieži un daudz klausījos un pati jutos kā tāds dedmens. gan emocionālā ziņā, gan, kopš 1. marta, arī fiziski.

un kaarl tikko dziedāja dziesmiņu:
Mēs tikāmies martā,
Kad pūpoli zied
Un tīrumā artā
Vējš dzied.

vecs, bet neapnīkošs ieraksts Bill Laswell - Dreams of Freedom. Ambient translations of Bob Marley in Dub. (1997)
pirms daudziem gadiem dabūju no rasbainieks.
nepiestāv rudenim un dziļai ziemai. piestāv glāsmaini rāmiem, krēslainiem pavasara un vasaras vakariem. noder miera, siltuma un saules sajūtas radīšanai ziemas nogalē.



personīgi man šis ieraksts, skanot pleijera austiņās, pēdējās dienās ir krietni mazinājis nīgrumu brienot pa visām šitām šļurām-žļurām.

p.s. vispār iesaku pievērst mazliet uzmanības Bilam Lasvelam, viņam vēl viskkas intrsants ira. neintrsants gan arī.
interesants, piemēram, ir remiksēts Mailza Deivisa Panthalassa.

čau mani turpina saukt Inese un esmu atpakaļ no Berlīnes.

( bišk bilžk )

pēc Tutanhamona kapeņu atklāšanas 1922. gadā, paklīda baumas par atmodinātu lāstu, kas ar vēja spārniem nesis nāvi visiem tiem, kas traucējuši mirušā faraona mieru. jo drīz pēc lielā atklājuma dažādās nāvēs gāja bojā vairums izrakumos iesaistīto cilvēku. nezinu kā ar to, bet viens gan ir skaidrs - kaut kāds līdzīgs spēks piemīt Duetas Kю dziesmai Dzert un Drāzties. tā lēni, bet neatlaidīgi savā varā (visa pasaule, visa pasaule, manā varā mīt) pārņem visus, kas kaut kādā veidā saistīti ar tās tapšanu. nebrīnīšos, ja tā savu ietekmes sfēru turpinās paplašināt.
+ kas attiecas uz grupas attīstību, ceru, ka nākamnedēļ beidzot saorganizēsimies uz Skābā Lietus ierakstīšanu Nabā.
p.s. starp citu vīriešiem ir divas ādas. parastā āda un priekšāda.

1) Frīzfests bija krāšņa parāde, kuras galvenā rota bija nedaudzgadīgas cilvēkveidīgas būtnes, kas demonstrēja jau iepriekš neglābjamai neveiksmei nolemtu, bet spītīgu cīņu ar gravitāciju.
vispār man grūti saprast, kā viņi šai episkajai kaujai bija sagatavojušies, jo atejas smakas pārpludinātajā bārā pārdeva tikai čurūdeņus - alu un sidru.

2) atejas smaka. tas bija, kas iepriekš nepieredzēts un visaptverošs. likās, ka atejas smaka no norises vietas velvētajiem pagrabiem lēni, bet neatlaidīgi kāpj uz augšu, gādīgi ieskaujot itin visu, kas tur atrodas.
mazliet žēl, ka tomēr netikām pāri savai vīzdegunīgajai nepatikai pret ļoti koncentrētu šīs smakas izpausmi un neiegājām vīriešu tualetā, kā mums to vērtīgas pieredzes gūšanas nolūkos rekomendēja Olivers.

3) es saprotu, ka ir forši spēlēt uz saviem aparātiem un, ka nevar laist garām iespēju publiski samērīties ar pimpjiem, bet it īpaši šāda profila (skaļas mūzikas fests provinces kultūrsnamā) pasākumos vidējais statistiskais klausītājs nav ar diezko izkoptu muzikālo dzirdi un nebeidzama tehnikas pārkrāmēšana pirms un pēc katras grupas tikai veicina to, ka mūzika netiek baudīta vispār, jo vidējais statistiskais klausītājs kavē sev laiku papildus lietojot alkohōliskos dzērienus.

4) somu grupas Callisto uzstāšanās izskatījās tā, ka uz skatuves salīdis pulks par sevi ļoti sajūsminātu (un godīgi sakot, neglītu) ļaužu, bet kuru sajūsmas iemesls nav īsti izprotams. nu jo skanēja kā skan, kad govs noliek pļeku. un uz vokālistu bija vispār kauns skatīties. viņš brīžam izskatījās pēc vilkaša, brīžam pēc tāda, kam iedurts nazis mugurā un vēl ik pa laiciņam viņš it kā apvainojās un pazuda no skatuves.

5) es nesaprotu tos cilvēkus (un viņu gaumi), kuriem patīk grupa Enhet. Lomikam bija ideāls salīdzinājums - izklausās pēc kartupeļu maisa izbēršanas. nu nav tur it nekā muzikāla.

6) Tesa vakar spēlēja vecās dziesmas un es sapratu to, ka visi 3 albūmi kopā veido monolītu, majestātisku un masīvu kalnu. lielu, lepnu ar dažādām šķautnēm, nogruvumiem, čalojošiem strautiņiem un ledāju šļūdoņiem. bet jaunā programma (to, ko spēlēja Soundarcade prezentācijā un pirms Nadjas) tam visam galīgi nevelk līdzi. liekas tāda plakana un caurspīdīga.

7) lai kā arī nebūtu, bija jēga to visu pārciest, lai redzētu absolūti lielisko mirkli, kad Sīkajam (Gintam) lēnā, pašapmierināta zombija gaitā, pielavās ar alkoholu intoksicējies, par mani 2x īsāks sievieškārtas bērns un mēģina viņu noskūpstīt (laikam).

čaviņa. ja Saundarkādes prezentācijā Tesa mani mazliet garlaikoja, tad vakar atkal viss bija okei (tā pirmā dziesma gan man nepatīk vispār, tāda bezjēdzīga ļuļļināšana liekas). par Nadju man īpašu komentāru nav, kā tik vien tas, ka viņi tādi jauki un bikli cilvēki ir. pašu koncertu klausījos diezgan fragmentāri.
+ pierakstīšu, ka mans suns sver 32 kg. nu tā, lai neaizmirstas, ja nu kādreiz vajag to zināt.
+ vēl gudri ļaudis zina stāstīt, ka es šodien braukšot uz Frīzfestu, kas notiek netālu no manas dzimtenes.

jaunais Soundarcade albūms ir foršs, tikai es nesaprotu, kāpēc nevar ļaut skanēt Ābolam. viņš ir nogriezts tik klusu, ka brīžiem vienkārši traucē un vispār liekas, ka skan mūzika, kas Ābolam ļoti iet pie sirds un viņš savu patiku pauž dungojot līdzi un tas ir netīšām ierakstījies. nu jā, bet dzied viņš smuki, tāpēc vēl vairāk kaitina, ka nevar dzirdēt.

vēl forša ir Kārļa Vītola mūltene Velna Fudži. patiešām ļoti, ļoti forša.



ā un šodien jāiet uz Aptieku klausīt Silards

1) vakar bijām Anglikāņu baznīcā uz to ambientās mūzikas pasākumu. viņam gan bija par daudz reklāmas, līdz ar to tur bija pārāk daudz cilvēku. vispār forši, bet jumtu nost nerāva. vienīgais, kas lika dvēslei tā vairāk ievibrēties bija A Silver Mt. Zion pārpasaulīgā skaņdarba 13 Angels Standing Guard 'Round the side of Your Bed atskaņojums.

2) šodien biju uz ērģeļmūzikas koncertu Rīgas Domā (ērģeles+flauta). tur gan nebija daudz cilvēku, bet tur bija daudz aukstums. uz turieni laikam labāk iet siltajos gadalaikos vai arī biezumbiezos kažokos.

šitas bija viens no visskaistākajiem TESAS končiem, kādā esmu bijusi. liekams vienā plauktiņā ar 2008. gada Skaņu Meža konci un Heartbeatsfromthesky prezentāciju.
+ droši vien tā nav sagadīšanās, ka divos no minētajiem viņi spēlēja kopā ar Edgaru Rubeni. šodien vienubrīd likās, ka viņam spēlējot atsprāgs vaļā krūškurvis un ar 7 atmosfēru spiedienu izlidos ārā visi iekšējie orgāni.
nu labi, to ka Edgars ir monstrs es zinu jau kopš 2000. gada ģitāristu sesijas.

piemēram, šodien man liekas, ka nevar būt nekā skaistāka par kombināciju:
spoža saule + dziļš un neskarts sniegs + neprātīgā laimē pa kupenām trakojoša Radža!



( kupenās )

bet vakarā es iešu TE klausīties TESU.

1)priecājos, ka šodien nelietoju alkoholu. jo mājās pārrašanās pa spoguļledū kaltajām ielām un trotuāriem reibuma stāvoklī mani droši vien padarītu zilimelnu.
2)neticu, ka ierakstos jebkad būs dzirdama tā brīnišķīgā (valgai, smagai, auglīgai un smaržīgai melnzemei līdzīgā) skaņa, ko var saklausīt skanot dzīviem stīgu instrumentiem.
(shvkr bijām uz koncertu Mazajā Ģildē - stīgu kvartets un klavierists izpildīja Haidna kvartetu Cīrulītis, Prokofjeva 2. kvartetu un Brāmsa klavierkvintetu)
3) viena no nedaudzajām lietām, kuras es gribētu atstāt 2008. gadā ir neriebjas jautājumi.

šī diena laikam nebija domāta mākslai un kultūrai, jo
ar ilzer bijām uz krievu laikmetīgās mākslas izstādi - A(rt)R(ussia)T(oday)-index Arsenālā un uz koncertu Lielajā ģildē, Jaunās mūzikas festivāla Arēna ietvaros un pēc tā visa secinājām, ka slikti nebija, bet kkā īsti līdz galam iekšā nelīda. es pilnīgi noteikti izjutu spēcīgu savas klātneesamības garšu, trūka koncentrētības un nevedās absorbēšanas process.
vēl es točna zinu to, ka man kkad drīz pārmaiņas pēc vajag aiziet uz kkādu nāves/sāpju/ciešanu roka konci. un man pat ir aptuvena nojausma, kad tas varētu notikt.

pēc akadēmiskās mūzikas koncertiem ir tāda rāma, skaidra un iekšējas tīrības pilna sajūta. tā it kā cauri būtu izslīdējis kaut kas ļoti liels un majestātiski labvēlīgs.
šovakar ar Aneti un ilzer bijām uz Virtembergas kamerorķestra un vijoļsolistes Alinas Pogostkinas koncertu Lielajā ģildē.

programmā:
Džona Airlenda A Downland Suite - skaisti, tomēr īpaši neaizķēra.
Mocarta Piektais koncerts vijolei un orķestrim La mažorā KV. 217 - filigrāni gaišs un priecīgs. solistes A. Pogostkinas sniegums apburoši aizraujošs.
Erki Svena Tīra Lighthouse - asi, dziļi, iespaidīgi, satricinoši un caur kauliem skrejoši.
Bēla Bartoka Divertisments - brīžiem likās, ka viss orķestris spēlējot atrausies no zemes. ļoti, ļoti spēcīgi.

un diriģents Rubens Gazarjans izskatījās absolūtās mūzikas maģijas apsēsts, tā ka brīžiem šķita, ka mūzika skanētu arī tad, ja uz skatuves atrastos tikai viņš viens pats, bez neviena orķestranta.

+ mājās nākot dzirdēju augstu virs galvas aizlaižamies caurceļojošu meža zosu baru (caurceļojošu, jo mūsējās jau sen ir prom).
vēl es ļoti gribētu kādreiz dzīvajā dzirdēt Elgara koncertu čellam E minorā. tas manliekas, ka varētu noraut jumtu. vismaz man.

ja gribi naktī gulēt dziļā un spēcīgā miegā un pamosties tīrs, spirdzīgs kā kalnu strauta ūdens, tad atstāj pa nakti skanēt viduslaiku vācu abateses, Hildegardes von Bingenas sacerēto mūziku.
Hildegarde (1098-1179) ir pirmā komponiste ar zināmu biogrāfiju. viņa gan bija daudz kas vairāk par komponisti - dzejniece, māksliniece, botāniķe, zinātniece utt. garīgajai dzīvei pievērsusies, jo jau kā bērns sākusi redzēt dažādas vīzijas, kuras turpinājās visu viņas dzīvi. vēl viņa zīmēja budisma mandalām līdzīgus mākslas darbus.
Hildegardes mūzika laikam ir viena no nedaudzajām lietām par ko esmu pateicīga komponistam un profesoram Paulam Dambim, jo visādi citādi mūsu starpā valdīja diezgan saspīlētas attiecības.
(ja kāds grib, meklējiet un velciet paši. pilns internets ira)



nu jā, es visu nakti miegā klausījos viņu un sapņoju arī kko ļoti maģisku, ko diemžēl īsti neatceros, jo galīgi neīstajā brīdī istabā ienāca mamma un prasīja vai nevaru iedot viņai cigareti. bet sižets bija par kko sakrālam ceļojumam līdzīgu. un tur bija sniegs.

noskatījos izrādi Margarēta. ļoti, laba, lai gan varēja mazliet just, ka viņa tiek reti spēlēta.
Maija Apine man vispār vienmēr likusies kaut kāda pārdabiska, netverama būtne no citas pasaules.

vēl es gribu atzīties, ka man kaut kādā mērā laikam tomēr piemīt vinila fetišs. un es nekādi nevaru noliegt faktu, ka klausīties ASMZ ar plašu atskaņotāja palīdzību ir pilnīgi kas cits, nekā darīt to ar Winampu. tas ir burvīgi.
un šobrīd griežoties plates B pusei, kopā ar to griežas arī uzraksts - "The world is sickSICK; (so kiss me quick)!

p.s. man pašai šitas posts nezkāpēc liekas jocīgs.