*

( Mīļš Dieviņš kalnā kāpa, Zobentiņis rociņā. Mīļā Māra ziedus lasa, Zobentiņa galiņā )

šis tas iekrājies -

( upe )

( jūra )

( ezers )

divas burvīgas dienas ar zirgu.
vakar izauļojām pilnmēness aptumsuma enerģiju mežā. patiešām auļojām. tā ka viss zib gar acīm, nagi dun, krēpes plīvo un smiltis šķīst.
šodien tizlojāmies pa laukumu - lecām man neierasti augstus šķēršļus. joprojām nezinu, kā tas pareizi jādara. bet ar Radi man nav bail, es paļaujos ka viņš visu izdarīs, man atliek tikai noturēties. protams, ņemot vērā viņa azartiskumu un straujumu.

kautkā pēkšņi ir ļoti izmainījušās mūsu attiecības. kaukāds ledus ir salūzis un man beidzot ir sajūta, ka es patiešām sāku tikt klāt zirgam - tādam kāds viņš ir patiesībā. kopābūšana ir ieguvusi iepriekšnepieredzētu vieglumu. ir viegli, labi, priecīgi un jautri. zirgs liekas atslābis, smaidīgs un atvēries. tāds ļoti, ļoti silts. nav vairs tās drūmās noslēgšanās un gandrīz taustāmi smagās skumju strāvas, kas no viņa nāca pagājšgad.
asinis viņam joprojām mēdz vārīties. vārās tā, ka pāri nāk. bet mēs viņas vāram abi kopā. ir nepārtraukta kopābūšanas un uzticēšanās sajūta. vēl, ne pilnīga, bet beidzot iesakņojusies. ieaugusi mūsos abos. dzirkstošs laimīgums un priekpilna apziņa, ka vēl tik daudz ir ko darīt un kur kopā iet. brīvības sajūta.
es šausmīgi ceru, ka tas melnums no viņa ir aizgājis uz neatgriešanos. ka tas vairs nekad nenāks atpakaļ. tikai tagad es saprotu, cik tas bija liels, smags un nomācošs.


( šodien )

mana pēdējā laika mīļākā nodarbe ir iet uz ganiem un vērot zirgu dzīvi. es gan arī pagājšvasar mēģināju, bet tolaik biju tāda krietni nepārliecinātāka un racionālais prāts lika mazliet kautrēties no šādas bezjēdzīgas nodarbes. tagad esmu salasījusies ārkārtīgi iedvesmojošās, dziedinošās un aizraujošās Lindas Kohanovas grāmatas (Riding between the worlds un Tao of Equus) un sanāk labāk ļauties savām iekšējām sajūtām, neklausoties prāta vecišķajos iebildumos.
katrā ziņā zirgu dzīve ir ļoti aizraujoša. tā pilnībā norisinās šeit-un-tagad, tā ir ļoti rotaļīga, tai pašā laikā nopietna un dziļa. ļoti dzīva. vienīgi skatoties tajā paliek arvien šausmīgāk žēl zirgu, kuri tiek visu mūžu turēti stallī, bez iespējām dzīvot pašiem savu, ar cilvēkiem nesaistītu dzīvi un veidot attiecības ar ciltsbrāļiem. stallis = cietums. kaut kas tik pat nežēlīgs, kā turēt suni pie ķēdes.
kas attiecas uz augstākminētajām grāmatām - tās ir iesakāmas un varētu būt ļoti interesantas arī tiem, kuri tā speciāli nefano un neinteresējas par zirgiem. visādā ziņā tur piedāvātais skatījums uz emocijām ir jēdzīgākais ar kādu jebkad esmu saskārusies. jēdzīgāks un saprotamāks nekā visvisādās ezotēriskās, pašpalīdzības vai variācijas-par-budisma/vēdiskajām-tēmām grāmatiņās. es beidzot saprotu kāpēc man arvien grūtāk paliek uzturēties cilvēkos un varbūt šī saprašana man palīdzēs kaukad tais cilvēkos atgriezties.

( tur ārā )

arī attiecībām ar savu zirgu tā ganos sēdēšana nāk par labu. vērojot viņa dzīvi un attiecības ar savējiem var uzzināt šausmīgi daudz ko jaunu. visādas lietas un personības aspektus, kuri paņemot viņu uz izjādi vai treniņu, nekādi nevar atklāties. un zirgam patīk, ka es tur kūkoju. liekas viņš tā silti smaida par to.

Šodien, tā pavisam neplānoti, sanāca reanimēt ilglaicīgi novārtā pamesto, bet ne aizmirsto ieceri apstaigāt visas Rīgas baznīcas. Papildinājām apskatīto sarakstu ar sešām gabalām. Šoreiz gan nesanāca nevienā tikt iekšā. Vēl atklājās pavisam neticama lieta - izrādījās, ka mans vīrs NEKAD mūžā nav bijis ne Grīziņkalnā, nedz Lielajos un Pokrova kapos. Līdz ar to labu laiciņu pavadījām arī tur. ( sīkāk )
*cerams līdz nākamajai baznīcās iešanai nebūs jāgaida pusotrs gads;
*par baznīcās iešanu: posts nr1;
*izmantotā literatūra - Sakrālās arhitektūras un mākslas mantojums Rīgā;
*kopējā apskatīto objektu statistika: apskatīti 14 no 58 (grāmatā dotajiem) - vēl 44 jāapskata.

( ilustrētā pirmdiena )

( ilustrētā nedēļas nogale )

pirmo reizi kopš 2007. gada nebraucu Kritiskajā masā. un pirmo reizi mūžā jāju shēmu sacensībās. lai arī pavisam vietēja mēroga, tikai savējo pulkā, tomēr satraukums bija baigais. otrajā daļā bija orientēšanās maršruts jāšus, bet to jāju pilnīgā īzijā. maršruts gan arī bija krietni vieglāks nekā pagājšgada mačos. līdz pjedestālam netikām, bet arī nebijām mērķējuši. bišķi vēl jāadvancējas, lai uz viņa uzkāptu.

( Darba svētki Dabas zirgos )

vispār es brīnos ka mani biežāk piefrendo, nekā atfrendo. mans žurnāls tak jau labu laiku pavisam vienveidīgs palicis. ir vai nu bildes ar vieniem un tiem pašiem liellopiem, vienā un tai pašā vietā, tik mazliet atšķirīgos rakursos jebšu kaukādas tenkas no teātra. bet šobrīd manā dzīvē nemaz ar nekā cita nav. ir zirgs un Plakanciema meži, ir dīkdieņošana mājās un nedaudz torčīšanas teātrī. neko citu nemaz negribas. nu kārtīgu ceļojumu sāk prasīties, bet atvaļinājums vairs nav tālu un savi mazi plāniņi ir. vēl gribas kauko pamācīties, bet tas nu tā.
brīžam liekas, ka vajadzētu vairāk cilvēkus un sabiedrību, bet kad viņus dabū, tad atkal tā vairs neliekas. arvien ātrāk nogurstu no viņiem. un visiem ir tik daudz problēmu, kuras skatoties no zirga muguras augstumiem šķiet tik bezjēdzīgas un nenopietnas.

ilustrācijai bilde ar liellopu un mani vēl lielākos augstumos kā vienkārši zirga mugura

šī diena jāieraksta vēsturē ar to, ka pirmo reizi nokritu no sava zirga. un septīto reizi savā mūžā vispār (seven falls make a rider). ļoti lakoniska atbilde no Kosmosa uz sarunu, kas notika minūti pirms kritiena. sarunu tieši par to, ka nekad vēl neesmu kritusi no Rada un, ka tas nav noticis tik ilgi, ka es jau bezmaz ta ka sāku gaidīt, kad tas beidzot notiks un baidīties no tā. sarunu, kas notika rāmi un atslābināti atsoļojot zirgus. piezemējos pērnajā kūlā, ļoti mīksti un viegli. tagad ir prieks un atvieglojuma sajūta. tas beidzot ir noticis un laimīgi noticis.

šī diena jāieraksta vēsturē arī ar to, ka beidzot mans zirgs saprata cik forši ir kāpt ar priekškājām uz paaugstinājuma. gan viens pats, gan ar mani uz muguras. kāpj un vicina priekškāju pa gaisu, viss tāds lepns un cēls.

vēl šo dienu var ierakstīt vēsturē ar to, ka pirmo reizi jāju ar zirgu kuram uz galvas nekā nav. nedz iemauktu, nedz apaušu. seglu arī nebija. tizlojāmies sešatā pa laukumu, pārkāpjot itin visus jāšanas laukuma etiķetes punktus. sākumā likās, ka vienīgais ko varu ietekmēt ir zirga gaitas ātrums. ne bremzes, ne pagriezieni neeksistē. bet kad noticēju, ka tie tomēr var eksistēt, izrādījās, ka patiešām eksistē. labs un godīgs man zirgs.

( kārtējās bildes ar liellopiem )

kārtējā burvīgā diena Plakanciema mežos. šorti, lielisks treniņš un zirgiem pirmā diena vasaras ganu pļavās. ēšanai gan zālītes vēl par maz un par īsu, bet izlocīt kājas un izjautroties gan var. rumulēšanās vietā man otrā šīs sezonas pelde Misā.

video kā 9 līksmi un dzīvespriecīgi liellopi ietešas vasaras ganībās. atlikušie 3 bija mazliet apjukuši, atpalikuši un video nepaspēja ietikt - klik klik

( dažas bildītes arī )

burrrvīga diena. daudz laika pavadīju vienkārši bezmērķīgi kopā ar zirgiem baudot saules vannas un vērojot zirgu dzīvi. pirmoreiz redzēju savu zirgu guļot. pēc tam pajāju pa laukumu bez segliem un ar segliem izlēkšojos pa mežu. bet vakarā, jau tādā pamatīgā krēsliņā, divreiz labprātīgi iezvēlos Misā, tādējādi atklājot peldsezonu 2012.
vēl man šodien pa ilgiem laikiem teica, ka man esot traks skatiens/acis. un kādam citam cilvēkam es asociējoties ar zaļo dzilnu.


( saules vannas )

Pirmās Lieldienas sākās ar lielisku jāšanas treniņu mežonīgā slapjsniegputenī. pēc treniņa braucām tālāk uz Saldu un gājām pirtī.
( putenis )

Otrajās Lieldienās spīdēja saule un mēs braucām paklimst pa Kuldīgu. hiperromantisku detaļu pilsētiņu pašā wild wild Kurzemes sirdī.
( Kuldīga )

neskaitot visus pārējos jaukumus, Kuldīgā bija arī nenormāli daudz smuka strītārta. tik daudz, ka atsevišķa sadaļa jātaisa -
( strītārts )

vēl šīs Lieldienas tapa ievērojamas ar to, ka es izejot no tā, kas bija atrodams Kārļa vecāku virtuvē atklāju jaunu nenormāli garšīgu kombināciju salātiem.
( recepte )

vakar manam čalim palika apaļi 10 gadi. liels puika.
šodien braucu ar milzīgu spaini pilnu ar dārzeņiem, bet pēc tam pavilkāmies līdzi citiem aktīvistiem uz krūmu lekšanas nodarbību. krūmu tāpēc, ka pašu priekam, īsti nemākot to pareizi darīt. agrāk man vispār bija bail lekt, Upenei riebās lekt vispār, bet no Lēdijas vienreiz nomaucos. ar Radi pārreiz esmu lekusi, bet šādai nodarbei tomēr prasās kompāniju - vismaz lai ir kāds kas ātros izsauc, ja nu kas. šodien tātad kompānija bija un visnotaļ azartiska. ta nu dragājām pa laukumu kā Kleistu mācību grupā, visi rindā, viens aiz otra pār šķērslim.
ar Radi man nezkāpēc nav bail lekt, jo viņš tomēr ir izbijis konkūra zirgs, ar konkūra asinīm un arī kādās sacensībās gājis, līdz ar to es paļaujos uz to ka viņš zinās ko darīt, uzticos un cenšos viņam netraucēt. galvenais pašai noturēties. īsti labi jau tas nav - dot viņam tādas patvaļas iespējas, bet kaukad paņemšu arī kādu lekšanas treniņu pie treneres un būs labi. galvenais, ka Radim nenormāli patīk lekt un viņam pirms šķēršļa pilnīg tāds kā motors ieslēdzas, kas rauj uz priekšu. tik augstu kā šodien iepriekš vēl nebija lekts. karoč ritīg forša pavasara diena!

( fotokorespondents arī bija klāt )

beidzot, beidzot tek bērzu sulas!!!
un šodien pat priecājos par smidzekli, jo varēju baudīt savu jauno foršo jāšanas lietusmētli. uzvelc tādu un jūties kā teltī.
ceļi ir gandrīz visur atkusuši un nožuvuši. un smaržo pēc mitras zemes!!!

( britu lēdija )

šodien bija viena no dīvainākajām eckursejām ever. it kā padaudz visādu nebūšanu pa ceļam, bet viņas saslēdzās tādā īpatnējā virknē, kas bija pilna priekšnosacījumu, lai mēs veiksmīgi visam izietu cauri labā garastāvoklī, smejot paši par savu muļķību un bez lieliem zaudējumiem.

( līdz Limbažiem un atpakaļ )

tāda, lūk, mums raiba, bet jautra pirmā nopietnā šī gada eckurseja.

( pluspadsmit )

no rīta tik skaista saulīte rotājās, bet pēcāk mīlīgs pavasara lietutiņš nosmīlāja. apsveicinājos ar visiem pamatelementiem - gaiss pilns neredzamas ņirboņas un piesātināts kūsājoša dzīvīguma. kūrām uguni, dedzinājām zarus, rakām un tīrījām straumītēm gultnes uz novadgrāvjiem, lai zeme var žūt.
gājām ar zirgu pa mežu staigāt, zirgs rakās ar degunu pa sūnām kā mežacūka, rāva sūnas no zemes, daļu ēda, daļu purināja un meta pa gaisu. un parādīja man turpat pie mājas pavisam svaigu stirnu mēslu čupiņu. skudru pūžņi sākuši ņudzināties. bet uz Plakanciema šosejas knapi nenotriecu pašnāvniecisku vāveres un caunas krustojumu.


( mazliet )

( 17. marts )

( 16. marts )