*

divas burvīgas dienas ar zirgu.
vakar izauļojām pilnmēness aptumsuma enerģiju mežā. patiešām auļojām. tā ka viss zib gar acīm, nagi dun, krēpes plīvo un smiltis šķīst.
šodien tizlojāmies pa laukumu - lecām man neierasti augstus šķēršļus. joprojām nezinu, kā tas pareizi jādara. bet ar Radi man nav bail, es paļaujos ka viņš visu izdarīs, man atliek tikai noturēties. protams, ņemot vērā viņa azartiskumu un straujumu.

kautkā pēkšņi ir ļoti izmainījušās mūsu attiecības. kaukāds ledus ir salūzis un man beidzot ir sajūta, ka es patiešām sāku tikt klāt zirgam - tādam kāds viņš ir patiesībā. kopābūšana ir ieguvusi iepriekšnepieredzētu vieglumu. ir viegli, labi, priecīgi un jautri. zirgs liekas atslābis, smaidīgs un atvēries. tāds ļoti, ļoti silts. nav vairs tās drūmās noslēgšanās un gandrīz taustāmi smagās skumju strāvas, kas no viņa nāca pagājšgad.
asinis viņam joprojām mēdz vārīties. vārās tā, ka pāri nāk. bet mēs viņas vāram abi kopā. ir nepārtraukta kopābūšanas un uzticēšanās sajūta. vēl, ne pilnīga, bet beidzot iesakņojusies. ieaugusi mūsos abos. dzirkstošs laimīgums un priekpilna apziņa, ka vēl tik daudz ir ko darīt un kur kopā iet. brīvības sajūta.
es šausmīgi ceru, ka tas melnums no viņa ir aizgājis uz neatgriešanos. ka tas vairs nekad nenāks atpakaļ. tikai tagad es saprotu, cik tas bija liels, smags un nomācošs.