*

vispār es brīnos ka mani biežāk piefrendo, nekā atfrendo. mans žurnāls tak jau labu laiku pavisam vienveidīgs palicis. ir vai nu bildes ar vieniem un tiem pašiem liellopiem, vienā un tai pašā vietā, tik mazliet atšķirīgos rakursos jebšu kaukādas tenkas no teātra. bet šobrīd manā dzīvē nemaz ar nekā cita nav. ir zirgs un Plakanciema meži, ir dīkdieņošana mājās un nedaudz torčīšanas teātrī. neko citu nemaz negribas. nu kārtīgu ceļojumu sāk prasīties, bet atvaļinājums vairs nav tālu un savi mazi plāniņi ir. vēl gribas kauko pamācīties, bet tas nu tā.
brīžam liekas, ka vajadzētu vairāk cilvēkus un sabiedrību, bet kad viņus dabū, tad atkal tā vairs neliekas. arvien ātrāk nogurstu no viņiem. un visiem ir tik daudz problēmu, kuras skatoties no zirga muguras augstumiem šķiet tik bezjēdzīgas un nenopietnas.

ilustrācijai bilde ar liellopu un mani vēl lielākos augstumos kā vienkārši zirga mugura