*

ekspedīcijas mērķis - mutvārdu vēsture Baltkrievijas pierobežā - Skrudalienas, Salienas, Vecsalienas, Demenes pagastos. ja man iepriekš jautātu, kas tā ir par vietu un, kas tur dzīvo, es būtu teikusi - Latgale, krievi, baltkrievi, latgalieši. Nekā - tur ir īsta tautību (krievi, baltkrievi, poļi, lietuvieši, latvieši, kādreiz arī daudz ebreju) un ticību (pareizticīgie, vecticībnieki, katoļi, drusku luterāņi, kādreiz arī jūdaisti) bābele, lai gan runā visi gandrīz tikai krieviski. Un arī Latgales tur nav. lielākā daļa aptaujāto uzskata sevi par piederīgiem Zemgalei, daļa - Sēlijai (Latgale esot otrā Daugavas krastā).
cilvēkiem, īpaši tiem, kas atkāpušies no reliģijas, jūtamas problēmas ar pašidentitāti. ja viņiem jautā, kas viņi ir pēc tautības, viņi nezina. ticīgajiem vieglāk. viņi uz šo jautājumu atbild - katolis. vai starovers. utt. citi saka - māte poliete, tēvs baltkrievs, kas es pats esmu - nezinu. pastāv arī jēdziens "tutejšije" - vietējais (no baltkrievu valodas). tāpat arī "trasjanka" - krievu, baltkrievu, poļu, latviešu, lietuviešu valodas sajaukums. man negadījās, bet cita grupiņa bija tikusi pie brīnišķīgas, 1922. gadā dzimušas, tantītes, kura runāja tīrā trasjankā, nelocot galotnes nevienas valodas vārdiem. turklāt šī bābele nav padomijas rezultāts, tai ir visai senas saknes. Ulmaņlaikos uz turieni sūtīja kurzemniekus un vidzemniekus, lai uzlabotu šī apvidus nacionālo seju un latviskuma līmeni. tāpēc, tur vietām joprojām redzamas tipiskas vidzemnieku un kurzemnieku mājas/sētas. ekspedīcijas laikā, intervējot cilvēkus, radās sajūta, ka cilvēki ļoti ilgi par identitātes jautājumiem nav domājuši - padomju laikos visi bija padomju pilsoņi un viss.
interesanti, ka absolūts vairākums teica, ka te dzīvot ir vislabāk (tīri ģeogrāfiski, ne valstiski), ka viņi ne par ko negribētu dzīvot citur. daudzi atgriezušies mājās pēc ilgiem gadiem ārzemēs vai citās Latvijas pilsētās, jo "te ar mani katrs kurmis runā" un skaistākā lieta pasaulē ir - "kad baznīcā dzied un pār ezeru skan atbalss" (nepiefiksēju, par kuru baznīcu runa, bet ļoti konkrētu). daļa ir ar Krievijas televīzijas izskalotām smadzenēm, bet jāatzīst, ka mums nav vietēja krievvalodīga kanāla ar normālu saturu. un Latvijas kanālus tur nemaz tā arī neuztver (vienai sievietei istabā goda vietā uz centrālā pjedestāla bija milzīga antena, kuru atvedis un pieslēdzis mazdēls. ar to tad varot redzēt LTV1). ir cilvēki, kam pie sienas ikonu vietā karājas Staļins, ir tādi, kas saka, ka gribētu atpakaļ padomjlaikus, jo "tad bija jādara, ko liek un nebija jādomā", bet lielākā daļa saka, ka vislabākie laiki ir tagad.

( ilustrācijas )

ekspedīcijas noslēgums bija epik šit. bijām ekskursijā pa LV - BEL robežu Silenē. ļoti jauks robežsardzes pulkvežleitnants (?) izvadāja, sākumā pa robežpunktu, tad aizveda uz 32m augstu robežkontroles torni (kurš vējā ļoti šūpājās), tad uz zaļo robežu un pēc tam vēl izvazāja pa robežsargu ceļiem (kas pēc nakts lietusgāzēm un bez džipa likās drusku ekstrēmi. viena kolēģu ekipāža teicās pa ceļam mežā redzējusi lūsi). kkad vēlāk būs arī ilustrācijas.

šodien piedalījos četrās intervijās. visas vai nu Silenē, vai ļoti tuvu tai, visi intervējamie puslīdz vienā vecumā, vietējie.
viens teica, ka Silenē nebija sinagogas, viens teica, ka bija viena sinagoga, viens - ka divas sinagogas. viens teica, ka tā bija vienstāvu ēka, cits - ka trīsstāvu.

tāda, lūk, tā mutvārdu vēsture.

šodien apsekojām sen pamestus un aizmirstus viduslaiku kapus (14. - 16. gs.) netālu no Štašališkiem, Baltkrievijas pierobežā (principā braucām pa robežsargu ceļu), uzmērījām četrus krustakmeņus un atradām vairākus graudberžus, kas izmantoti kā kapakmeņi. pēc tam bijām vēl viskur citur.
te ir jocīgi. liekas pilnīgi cita pasaule. droši vien, kad rīt sākšu iet intervēt cilvēkus, šī sajūta taps vēl izteiktāka.
dzīvojam Ilgas muižā, kas ir rokas stiepiena attālumā no Baltkrievijas, bet ēst braucam uz Sileni (10 km pa meža ceļu). muižas rožu dobē dzīvo odzes.
esmu nogaršojusi divas dažādas šmakovkas. pirmā bija pat garšīga, otrā ietriecās līdz kaulu smadzenēm.

otrā nakts dzīvoklī. rīt pēdējais eksāmens. tagad sākšu mācīties.

ja ziemas sesijā es ar karoti no bundžas ķopsēju iekšā vārītu kondensēto pienu, tad šajā sesijā mans giltī pležer/cukurtaukumbumba ir medus ar ghī sviestu. uzziests uz kkāda lavaštortiļveidīga izstrādājuma (mēs Indijā tā, ar ghī un medu, ēdām no vakariņām pāri palikušās čapatī).

p.s. aizvakar es apmēram viena pati apriju visu plāti ar mammas ceptu rabarberu plātsmaizi.
ardievu slaidā līnija, ardievu.

viena no spilgtākajām atšķirībām starp LKA un LU laikam ir referāti. neatceros, ka akadēmijā būtu bijis jāraksta kaut viens referāts. šur tur bija esejas, kaut kādas salīdzināmās tabulas, atceros arī, ka rakstīju darbu par valodas īpatnībām Čaka dzejā. bet četru gadu laikā nebija pilnīgi neviena referāta. toties sesijā bija smagi mutiskie eksāmeni, kuros jāatbild divi plaši jautājumi no kādiem apmēram 25. Ja semestrī ir kādi 8-10 priekšmeti, tas ir diezgan kreizī. Tagad, LU, sesija asociējas ar bezgalīgu referātu rakstīšanu. referāts tāds, referāts šitāds, un, ja neesat daudz bijusi uz lekcijām, rakstiet divus.
nezinu, kāds varētu būt ideālais variants, taču man patiktu vismaz vidējais aritmētiskais no šiem abiem. man noteikti nebūtu nācis par sliktu uzrakstīt kādu referātu akadēmijas laikā, nu tīri tā prasmju attīstīšanai (kad man pagājšemestr bija jāraksta pirmais referāts, es sērčoju guglē, kā tas jādara). tie mutiskie eksāmeni, uz kuriem bija jāgatavo miljons jautājumu noteikti apēda diezgan daudz nervu šūnu, bet es neteiktu, ka baigi daudz būtu palicis galvā, lai gan atzīmes man galīgi nebija sūdīgas. tagad LU besī, ka tiem referātiem nav praktiski nekādas atgriezeniskās saites. nosūti, saņem atpakaļ - "paldies, saņēmu" (vai arī nesaņem neko) un, tad gaidi, kad luis-ā būs izlikta atzīme. uz lūgumiem komentēt padarīto darbu - kas labi, kas slikti, ko vajadzētu labot/uzlabot - epastā neviens neatbild. pagaidām ir bijusi tikai viena pasniedzēja, kura tiešām iedziļinājās un komunicēja. rodas sajūta, ka citi nemaz nelasa, to, ko viņiem sūta vai arī - viņiem pilnīgi vienalga. bet tad priekškam likt studentiem rakstīt?

ja šajā pasaulē man kaut kas riebjas, tad tas ir kārtot izmantotās literatūras sarakstu un atsauces. pat, ja es cenšos visu darīt uzreiz darba gaitā, tāpat ir beigās jāiet cauri kaut kādai biezai, sāļai putrai.

esmu iegrimusi komunismā. man skolā ir tāds priekšmets "Literatūra un valoda totalitārisma kultūras kontekstā", vispār ļoti interesants, bet smags + visāda ārprātīga obligātā literatūra (Kā rūdījās tērauds, Timurs šmimurs, Pret kalnu utt.). Tikko pabeidzu "Pret kalnu", sāku domāt, par ko lai raksta referātu. gribas jau kko interesantu un jēdzīgu - izvilku savu sarkano senču arhīvu + sāku lasīt Sakses "Dzirksteles naktī", kur viena varoņa prototips ir mans vecvectēvs. no vienas puses tas ir aizraujoši, no otras - drausmīgi šķebinoši. jocīgi arī kā tas pārklājas ar bērnības atmiņām - galu galā es uzaugu ar mammas bērnības grāmatām - Greizo spoguļu karaļvalsti, Zaļajām maskām, Katrusīti un visu pārējo no tās sērijas. atceros, ka pat skumu par to, ka uzsākot skolu vairs neeksistēja pionieri - no lasītā likās, ka tas ir kaut kas nenormāli kruts un foršs.

vienu rītu Kārlis cēlās uz darbu un mēģināja komunicēt ar aizmigušu mani un es sāku runāt kaut ko par šķiru cīņu un darba ļaudīm.
vispār, kad pirms visai krietna laika biju nokļuvusi pie vienas tautā iemīļotas gaišreģes, viņa teica, ka man asinīs esot revolūcija. droši vien Otto un Alīna tajā brīdi bija nostājušies man aiz muguras un mīlīgi smaidīja.

šonedēļ bija ritīga sesijas sajūta - 3 semināri un 2 kontroldarbi. uz daļu ierados lekcijas vidū, pa galvu pa kaklu tešoties no talsenes. labi, ka nu tas ir beidzies.

pierakstu, lai neaizmirstas - ja galīgi nevarēšu izdomāt par ko rakstīt maģistra darbu un zirgu tēma būs noriebusies, tad rakstīšu par zvēriem internetā:
Eksistenciālais kaķis https://www.facebook.com/henrilechatnoir/
Brīnumcūka Estere https://www.facebook.com/estherthewonderpig/
Miška, runājošais haskijs https://www.facebook.com/Mishka-the-Talking-Husky-105928132792594/?fref=ts

aaaaa, es dabūju stipnedijuuuuu. vismaz daļēji kompensēsies tā naudiņa, kas vairs neienāk par zaudētajām garderobes haltūrām. man visu laiku likās, ka nedabūšu, jo pērnsemestr bija četriem cilvēkiem un es listē biju piektāāāāāāā.

šodien biju uz Anitras Rozes grāmatas "Caur krāsu logu" atvēršanu. tāds mazs un patīkams pārsteigums, bet tur ir dažas manas bildes un izteikta arī pateicība par palīdzēšanu. es par to visu biju pilnīgi aizmirsusi, viņa man sen atpakaļ rakstīja un uzdeva jautājumus par zirgu krāsām un lūdza kādu bildi, nesen atnāca aicinājums uz prezentāciju. grāmatu dabūju, drusku pašķirstīju, par zirgu krāsām, protams, ir neprecizitātes, bet tas jau tā normāli tāda apjoma darbam, kur zirgi galīgi nav centrālais tēls un, kas ir no izteikti valodnieciska aspekta veidots. kopumā liekas ļoti foršs izdevums, kurā ielikts pamatīgs darbs.
ieskats saturā šeit

visādi citādi, man laikam ir skumīgi, ka šajā un nākamajā nedēļā uz lekcijām darba dēļ tieku tikai trīs dienas. man patīk iet uz lekcijām, lai gan es tam neredzu nekādu praktisku jēgu. man ir interesanti un man liekas forši, ka mani stimulē domāt.

"Ja kāds nepateiks, kas tas ir, es sākšu kliegt un izlekšu pa logu" O. Lāms
"Alus notur pie dzīvības 3. deklināciju" I. Lokmane

tā vispār, šis semestris solās būt hc, salīdzinājumā ar iepriekšējo. turklāt, 8 no 10 nedēļā paredzētajām lekcijām, būs jāsēž šādos solos.

sesija beidzās ar mēnešreizēm kaķa bērniem, kuras savukārt beigsies ar pilnmēnesi. ar ko vēl tas beigsies, neviens nezina. nervi, mani nabaga nervi + drausmīgs cukura overdōzs.

ziniet, man vispār labāk patika studēt LKA (un ar vecajiem kursabiedriem). man likās, ka LKA ir tāda liderīga vieta, kur studenti ar pasniedzējiem dārzā dzer vīnu, bet LU tāda, khmm, piezemētāka un nopietnāka iestāde. bet izrādās, ka ir kaut kā otrādi, lai gan LU vīnu neviens ar mums nedzer. protams, tas atkarīgs no pasniedzējiem, bet tādu jucekli studiju procesā man vēl nebija nācies piedzīvot. arī to, ka pasniedzējs randomā izliek atzīmes, pirms vēl esi iesūtījis gala darbu, vai, ka vispār nav fiksēts datums, līdz kuram šis darbs jāiesūta vai, ka vēl dienu pirms eksāmena nav zināmi eksāmena jautājumi utt.

jāsagaida, kad izliks atzīmi vēl vienā priekšmetā un sesija būs beigusies. iespējams varēšu pusgadu braukt ar mikriņiem bez maksas

es pēdējās pāris dienas lielāko daļu laika, neskaitot miegu, esmu pavadījusi sēžot virtuves stūrī, pie loga un mētājoties starp sesiju un prokrastināciju. visu laiku snieg, pasaules ārā paliek arvien mazāk, bet mani pārņem aizvien sirreālāka sajūta par to, ka esmu iekļuvusi kaut kādā maģiskā laika cilpā, kurā laiks vienlaicīgi stāv uz vietas un tai pašā laikā ir krietni paātrinājies, aizejot kaut kur tālu aiz bezgalības robežām. bet es, bet es - kaut kur iestrēgusi tam visam pa vidu.

ja iet skatīties izrādi, ko izrāda krogū, tad nekas cits neatliek, kā pēc tam piedzerties.
tā vispār "Dīvainie svētki" bija forši. likās drusku par īsu varbūt (~45min). man tikai grūti abstrahēties no tā, ka spēlē draugi. es nezinu, kā man patiktu, ja aktieri būtu man pilnīgi sveši un nezināmi cilvēki.

visa tā rezultātā šodien jūtos savārgusi. guļu gultā ar jauno datoru uz vēdera un šifrēju manuskriptus garamantas.lv (ja atšifrē pieklājīgu daudzumu, var dabūt automātu folkloristiskas vēstures eksāmenā. starp citu, šifrēt var pilnīgi jebkurš, folkoras krātuve tikai priecāsies)

kas gan var būt jaukāks pirms sesijas, kā tas ka kompis vnk neslēdzas iekšā. jāraksta 3 referāti un vēl visādi darbi, daļa materiālu un bildes kompī.