*

es pēdējās pāris dienas lielāko daļu laika, neskaitot miegu, esmu pavadījusi sēžot virtuves stūrī, pie loga un mētājoties starp sesiju un prokrastināciju. visu laiku snieg, pasaules ārā paliek arvien mazāk, bet mani pārņem aizvien sirreālāka sajūta par to, ka esmu iekļuvusi kaut kādā maģiskā laika cilpā, kurā laiks vienlaicīgi stāv uz vietas un tai pašā laikā ir krietni paātrinājies, aizejot kaut kur tālu aiz bezgalības robežām. bet es, bet es - kaut kur iestrēgusi tam visam pa vidu.