Tā kā es šodien esmu neizgulējusies un nīgra, tad izvilkšu no saviem atmiņu apcirkņiem vēl pāris neomolīgas epizōdes.

Bija National Geografic sērija par parazītiem. Tā atstāja dziļu iespaidu uz manu psihi. Te daži izlasīti fragmenti, kur visi parazīti nodarbojas ar zombēšanu.

videō par citiem skudru zombētājiem
videō par zombētiem gliemjiem. Manā skatījumā visbaisākā. Nav ieteicama ēšanas laikā

Kad bijām praksē, mums kursabiedrs noķēra tauriņa kāpuru un ielika burciņā, lai paskatītos kā viņš iekūņosies un izšķilsies tauriņi. Tā kā no punkta mežs līdz punktam prakses māja tauriņš tika nogādāts sērkociņkastiņā ar uzrakstu Sports, tad kāpurs tika nokristīts par Sportu. Pēc pāris dienām publiku pāršalca vēsts - kūņojās! Un, patiesi, no kāpura nāca ārā zīdaini pavedieni. Tomēr no šiem pavedieniem neizveidojās kūniņa, bet gan no kāpura sāka līst ārā citi kāpuriņi, kas ātri vien iekūņojās. Nosaucām tos par sports prim (matemātiku mēs jau bijām apguvuši) un no pasniedzēja noskaidrojām, ka tie ir parazītisko jātnieciņu kāpuri.

te NatGeo dod ieskatu kā šis process izskatās no iekšām

Viss, vairs preteklības nestāstīšu! Lai jauka piektdiena.

Sēnes latvim saistās ar ēdmaņu. Nu, tagad arī ar meža bagātību, kas ir precīzi aprēķināta.

Tomēr reti kurš zin, ka ir arī drūmās sēnes. Kas gandrīz ikvienam latvietim izsauks šermuļus.
Vienas no tām varēja redzēt vakardienas filmiņās. Šīs sēnes ir īpaši biedējošas nevis ar to, ka viņas izaug no kukaiņa ārā, bet gan ar to, ka viņas spēj ietekmēt kukaiņa nervu sistēmu un likt tam uzvesties neraksturīgi - inficētās skudras vairs neaptekalē karalieni māti, bet rāpjas augšup saulītē un pirms miršanas ar žokļiem iekrampējas lapā vai stumbrā, lai vēlāk, kad no viņas izaugs sēne, tai būtu visizdevīgākā pozīcija savu sporu izkaisīšanai. Tādi mazi skudru zombiji.

bildīte ar sēnēm, kas aug skudrai no galvas


Otras drūmās sēnes ir plēsīgās sēnes. Plēsonības apmēri gan ir nelieli - sēnes ķer pāris milimetrus garus tārpiņus - nematodes(cērmju un spalīšu radiniekus). Tomēr pats fakts, ka tādi omulīgi radījumi kā apšu kundziņi spēj nožņaugt tārpus ir biedējošs. Ar nematodēm barojas ap 160 sēņu sugas. Tās visas mitinās ar slāpekli nabadzīgās augsnēs un nematodes ir lielisks proteīnu un slāpekļa avots. Tārpu ķeramās ierīces ir dažādas formas - lielākā daļa izmanto līmi. Nematode rāpo garām, pielīp un nespēj izrauties, nomirst un sēne viņas barības vielas derīgi izmanto, tomēr ir arī sēnes, kas no hifām (sēnes sastāv no šūnu pavedieniem - hifām) izveido gredzenus. Ja nematode lien cauri gredzenam, tad tas saraujas un tārps tiek nožņaugts.

Bildīte ar upuri


Video ar tārpu līmi
video ar sažņaugtu nematodi

nesen ēdu desmaizi un kaķis ļoti cītīgi centās nočiept desu, visu laiku neatlaidīgi sekojot maizei ar galvu. Tad pēkšņi viņš sastinga un sāka skatīties uz otru pusi. Protams, ka es arī paskatījos un tanī brīdī kaķis metās pēc desiņas. Desiņu gan viņš nedabūja, bet es sāku domāt vai tas bija apzināts manevrs.

Tagad lasot savu popzin rīderi, atradu, ka sekošana skatam interesē arī nopietnākus dzīvnieku uzvedības pētniekus par mani. Tā nesen pāris etologu ziņo par to kā pieradināti vilki spēj sekot cilvēka skatienam.

Spēju sekot citu bara locekļu skatam uzskata par vienu no primārajām spējām, kas ir nepieciešama, lai varētu izprast biedru nodomus un uz ko tie vērš uzmanību. Izrādās, ko to spēj paveikt ne tikai tādi advancēti lopiņi kā suņi un pērtiķi, bet arī bruņurupuči, iguānas un putni. Sekošanai skatam ir divi līmeņi - vai spēj sekot skatam, kas vērsts kāda virzienā un vai spēj sekot skatam, ja tas šķērso kādu barjeru. Tāpat nošķir sekošanu savas sugas biedra skatam un cilvēka skatam.

Tālāk pētnieki savā rakstā ir ieinteresēti tajā, kā šī spēja sekot cilvēka skatam ir noteikusi suņu evolūciju (tas ir, vai šī spēja ir attīstijusies kopā ar suņu attīstību no vilkiem). Raksta autori gan apgalvo, ka atšķirībā no vilkiem, suņi neseko skatienam, bet koncentrējas uz cilvēka seju. Šim gan es negribētu piekrist, bet lai vai kā, gala secinājums ir, ka vismaz cilvēku audzināti vilki spēj sekot cilvēka skatienam.

Manas pārdomas šo rakstu lasot, bija tādas, ka spējai sekot skatam, būtu jābūt izteiktai visiem bara dzīvniekiem, kuriem vizuālā informācija ir noteicoša pasaules uztverē.

Jautājums, vai kaķis apzināti skatījās prom, jo gribēja novērst manu uzmanību no desiņas, gan vēl paliek atklāts.

Šodien ziņu lente mani iepriecināja ar diviem stāstiem par kukaiņiem

1) Kā drozofilu populācijai nepatīk, ja ir par daudz smuku vīrišķu
2) Kāpēc zirnekļiem patīk piesvīdušas zeķes

Nedaudz sīkāk par otro:

Ir zirnekļi (Evarcha culicivora), kas barojas ar asinīm, bet uzņem viņi asinis izsūcot tās no odiem, kas paši ir piesūkušies. Izrādās, ka zirneklis odus atrod pēc smaržas. Un lai būtu drošs, ka atrastais ods būs "uzpildīts", zirnekļi orientējas uz cilvēku smaržu, nevis odiem specifisku smaržu. Burvīgs ir veids kā tika veikts eksperiments. Lai iegūtu "cilvēku smaržu" brīvprātīgajiem tika lūgts valkāt zeķu pāri 12 stundas. Vēlāk šis zeķu pāris un nenēsāts zeķu pāris tika prezentēts zirneklim. Zirneklis izvēlējās netīrās zeķes.

Pats raksts te , bet parastajam mirstīgajam tas diemžēl nav pieejams.

Tā kā pirmais raksts ir pieejams plašai publikai, tad par to izvērsts stāsts sekos vēlāk, jo no sākuma man tas ir jāizlasa :)

reku šeku darboņi publicējuši rakstu, kas stāsta kā mūsu zarnu iedzīvotāji ietekmē  mūsu smadzeņu attīstību un uzvedību.

jeb ar ko peles atšķiras no cilvēkiem.

Samērā nesen populārzinātniskajos rakstos parādījās vēsts par to, ka peļu tēviņi var izdalīt asaras, kurās ir proteīns, kas palielina peļu mātīšu gatavību dzimumaktam.
Iespējams, ka šo vēsti izlasīja izraēļu zinātnieks Gelstein, iespējams, ka viņam vienkārši nepatika raudošas sievietes, bet viņš nolēma ķerties šai lietai klāt no cilvēku perspektīvas.
Lielākas asaru laidējas Homo sapiens gadījumā ir sievietes. Tomēr kaut kas lika zinātniekam domāt, ka raudošas sievietes diez vai uzbudina otru dzimumu.

Mums visu laiku izdalās neliels daudzums asaru, jo ir jāmitrina acis, bet emocionāla kairinājuma gadījumā asaru dziedzeri sāk ražot šo šķidrumu pastiprināti.
Izrādījās, ka abu veidu asaru ķīmiskais sastāvs ir atšķirīgs. Divām brīvprātīgajām lūdza skatīties skumju filmu un asariņas savākt plastmasas trauciņā.Šajās asarās samērcēja vates pikucīšus un novietoja tos zem deguniem 24 vīriešiem. Tāpat bija kontroles grupa, kur zem deguna pasēja vates gabaliņu, kas bija samērcēts sāļā ūdenī. Vīrieši apgalvoja, ka nevar atšķirt kurš vates gabaliņš samērcēts asarās, kurš ūdenī. Pēc tam vīriešiem demonstrēja attēlu grupu, kuros bija attēlotas sieviešu sejas, kas ar datora palīdzību bija izveidotas "sakausējot" skumjas un priecīgas sejas, un lūdza novērtēt vai redzamā dāma ir priecīga vai bēdīga. Gan asaru grupai, gan kontroles grupai emociju novērtējums neatšķīrās. Tomēr asaru grupa redzamās sievietes bija novērtējuši kā mazāk pievilcīgas. Tas zinātniekiem likās ļoti interesanti un viņi ielika vīriešus magnētiskās rezonanses aparātā un rādīja viņiem erotiskus attēlus. Kontroles variantā varēja novērot smadzeņu aktivitātes palielināšanos smadzeņu daļās, kas atbildīgas par uzbudinājumu, bet vīriešiem, kas bija saelpojušies asaras, šāda reakcija pie erotiskiem attēliem netika novērota.

Burvīga ir atkāpe, kur tiek spriests kāpēc tā. Redz, dāmas visvairāk raud ap mēnešreizēm, un tad iespējas apaugļoties ir niecīgas. Tāds kā organisma signāls -netērējiet velti spēkus un enerģiju!

Populārzinātniskā versija te, Science raksts te

Tad nu tā, šoreiz nebūs bildīte, bet gan uzdevums, ko mēs grasāmies rīt dot Jauno biologu skolā. Uzdevums vienkāršs un prasa darbības ar nullēm, var rēķināt pat bez kalkulatora :) Tie kas plāno rīt nākt uz JBS, nesatraucieties, šī ir mana versija, rīt jums būs cita darboņa sastādīts uzdevums.

Ir zināms, ka cilvēka šūna vidēji ir 10 mikrometrus gara.
Katrai šūnai ir kodols, kurā iekšā ir DNS. Kopumā katrā šūnā DNS molekula ir 2 metrus gara un DNS dubultspirāles platums ir 2 nanometri.

Pēterītis nolēma izveidot cilvēka šūnas modeli un par DNS lietot makšķerauklu. Tuvīnā veikalā viņam piedāvāja makšķerauklu ar diametru 0,4 milimetri, spolē 100 metri. Spoles cena - 60 santīmi.

1. jautājums
Cik spoles makšķerauklas Pēterītim jāiegādājas?

2. jautājums
Ko Pēterītis var izmantot kā šūnu
a) Sērkociņu kastīti
b) Savu Zelta zivtiņas akvāriju ar izmēriem 50x60x70 cm (Piezīme: Zelta ziviņa ņema nelabu galu Pēterīša iepriekšējā eksperimentā, tādēļ šajā necietīs)
c) Tēta istabā stāvošo skapi MODENA (Optimata)Platums:143,8 cm Dziļums:63 cm Augstums:219,5 cm
d) Skolas sporta zāli 18x35x8 m

3. Par ko strādā Pēterīša tētis, ja ir zināms, ka modelim Pēterītis iztērēja trešo daļu no savas šī mēneša kabatas naudas?

Atbildi un pareizi atbildējušo skolēnu skaitu JBSā publiskošu pirmdien.
Jautras brīvdienas!

Viena no lietām, kas man ļoti, ļoti netīkās, ir pirkstu un kakla krakšķināšana. Vienmēr pie šīs skaņas skrien drebuļi pār kauliem, jo vizualizēju, ka tie ir kauli, kas tur lūstot kraukšķ.

Tomēr viens vīrs šai lietai ir piegājis vairāk kā sistemātiski. Lūk vīra portrets

Vīriņš 50 gadu garumā katru dienu vismaz divreiz krakšķināja tikai labās rokas pirkstu locītavas, bet kreiso lika mierā, lai pierādītu savai mātei, ka no šitā artrīts nemetās. Nezinu kā mātei, bet savu Ig Nobelu godam nopelnīja.

Tagad pievērsīsimies vakara izglītojošai daļai. Kā rodas krakšķis.
Krakšķi rada vairākas fizikālas parādības
a) Kavitācija - ja divas gludas virsmas ar spēku un strauji attālina vienu no otras, kā tas notiek locītavu krakšķināšanas laikā, tad locītāvā esošajā šķidrumā veidojas vakuuma pūslītis un tas notiek ar skaļu paukšķi.
b) Saišu un locītavu negludumu fiziska aizķeršanās aiz citas locītavas daļas un noslīdēšana no tās
c) Vienkārši divu gludu virsmu (locītavu virsmas) atdalīšanās vienai no otras, kas arī var notikt ar skaņu.

Tāpat ir daudz zinātnisku publikāciju, kurās ļautiņi noņemas par tēmu kāpēc mums krakšķ locītavas, bet tās es ielinkošu vēlāk.

Pirmdiena un atbildes uz piektdienas konkursu.

Piektdiena un konkursiņš.