| Pārsvarā mitrenes šķietas jauki vēžveidīgie, bet šis man lika ( nošermuļoties. Brīdinājums, zem kata zivs anatomijas detaļas labā izšķirtspējā )Dzīves cikls šim radījumam ( Cymothoa exigua) ir, kā jebkuram parazītam, aizraujošs. Sākumā mazmitrenes tusē zivju žaunās. Tad viņas izaug lielas un ja konstatē, ka apkārt nav mātīšu, tēviņi var pārvērsties par mātītēm. Tad lopiņi sapārojas un mātīte dodas tālāk uz zivs muti. Tur tā piestiprinās zivs mēles saknei un barojas ar asinīm. Zivs mēle palēnām atmirst, jo nesaņem pienācīgi daudz asiņu. Parazīts paliek piestiprinājies mēles saknei. Ja nepieciešams parazīts veic mēles funkcijas (pietur barību). | |
|
| Nesen pie ![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif) mindbound risinājās diskusija par statīvos audzētām vistām. Es ilgi domāju par savu viedokli par šo jautājumu, bet tā arī nenoformulējos līdz galam. Toties šodien salasījos visādas elegantas lietas par augiem un to attiecībām ar tiem, kas tos ēd.
Redz, augi jau arī nemaz nav tādā sajūsmā par to, ka kāds lops, lielāks vai mazāks, tos tūdaļ ņems un locīs iekšās. Bieži vien tie pat izstrādā savienojumus, kas tos padara negaršīgus, indīgus vai arī izaudzē visādus ērkšķus un citus traucēkļus apēšanai. Ir pat ļoti sarežģītas sistēmas - dažām akācijām ir lieli, dobi ērkšķi, kuros dzīvos skudras. Šīs skudras, savukārt, aizstāv savu mājvietu un kož tiem, kas sadomā mieloties ar akāciju.
Tāpat zināms, ka augiem piemīt iekšējais pulkstens (ir vairākas reakcijas un norises, kas norisinās cikliski ar periodu 24h). Bija aizdomas, ka augi "negaršīguma vielas" neizdala visu laiku, bet tikai brīžos, kad "jūtas apdraudēti". Tādēļ bija loģiski pieņemt, ka arī šis process varētu būt saistīts ar diennakts ritmu.
Lai to par to pārliecinātos, varēja izdalīt specifiskās augu aizsargvielas (jasmonskābi un citas vielas) un salīdzināt tās daudzumu augos dienas laikā, bet pētnieki izvēlējās elegantāku veidu. Telpās ar kontrolētu gaismas režīmu (12h gaismas, 12h tumsas) audzēja augus un sprīžmešu kāpurus. Tad kāpurus uzlika uz augiem un vēroja 72h. Ja kāpurus, kuriem bija diennakts gaišais periods, augiem pievienoja tad, kad augi "domāja" ka ir diena, kāpuru bojājumi bija daudz mazāki kā tad, kad augi "domāja" ka ir nakts. Tad audziņi tika nograuzti gandrīz pa tīro. Tātad augi palika negaršīgi pa dienu, bet pa nakti, kad kāpuri nebija aktīvi, aizsargvielas netika ražotas.
Uzskatāmībai skat. bildi
pats rakts
populārzinātnisks atstāts
wiki šķirklis par to kā augi izvairās no apēšanas | |
|
| Dikti jauks un visādi citādi noderīgs videō par medūzām un citiem caurspīdīgajiem lopiņiem. Noskatījos no rīta un visa tāda pozitīva devos uz darbu. | |
|
|  Ezss tagad ir dikti lepns par saviem mājdzīvniekiem. Man tagad ir šitās zivtiņas. Ļoti baltā biolōga zivtiņas. Normāli viņas ir baltas ar tumšām strīpām tāpēc viņas sauc par zebrazivtiņām. Ļoti izturīgas un robustas zivtiņas, tiek izmantotas embrioloģijas pētījumos un citur kā mugurkaulnieku modeļorganismi. Tad kādā laboratorjā nolēma, ka varētu izmantot šīs zivtiņas kā bioinikatorus - dzīvos mērītājus. Pamatdoma bija, ka varētu likt šīm zivtiņām spīdēt, kad tās savā apkārtnē "sajūt" kādu noteiktu vielu, bet lai to varētu izdarīt sākumā bija jāiemāca tām spīdēt. Tāpēc viņām tika iešūts no medūzas gēns, kas nosaka proteīna sintēzi, kas UV gaismā spīd zaļš vai sarkans (man ir sarkanās zivtiņas). Tālāk vēsture ir neskaidra - vai viņas tāpat tika izplatītas zooveikalos, vai kaut kur notika noplūde, bet tagad Danio glo ir sastopams gandrīz katrā zooveikalā.
Tagad tikai jādabū no kolēģa UV gaismiņa un jāpaspīdinās. Tā kā parastajā gaismā arī ir UV komponents, arī normālajā apgaismojumā zivtiņas ir rōzā. | |
|
|
Nesen pie "dīvainās tēmas, par ko runāt tusiņos" pievienojās tēmiņa par minilapsenēm, kas ir tupelītes izmēros. Skat bildi - attēlā redzami - amēba, tupelīte un minilapesne (Megaphragma mymaripenne),vienādā mērogā. Lapsene ir parazītiska un dēj savas olas airvaboļu olās. Viņa dzīvo ūdenī un pa to arī pārvietojas peldot- kustinot kājas un spārnus.
Es par to izlasīju pāris nedēļas atpakaļ, bet man vienalga vēl ir problemātiski savienot savā galvā jēdzienus, ka kāds sarežģīts daudzšūnu organisms ir tikpat liels kā vienšūnis.
Izlasīju par šīm jaukajām būtnēm es Science atreferējumā par kādu rakstu, kur vīriņi izpētījuši, ka, lai lapsenīte varētu būt tik maza, viņa ir ziedojusi lielāko daļu no savu neironu kodoliem. No tā mums būs mācīties - ja gribi būt tik mazs kā amēba, tev nebūs daudz smadzeņu sevī turēt.
| |
|
| saruna smadzenēs: "man vienalga, ko tu tur gribi, mēs ejam gulēt!" Reku pastāsts, par ko visi sen jau nojauta - neguļot cilvēki paliek dumāki | |
|
| Iespējams, ka daži zin, ka Flemings ir vīriņš, kas atklāja antibiotikas - penicilīnu. Hrestomātiskais stāsts ir šāds: "Reiz Flemings aplūkoja savas plates un vienā no tām pie baktēriju kultūras bija ieaudzis pelējums. Mēs tagad teiktu - fui, aizaugusi plate un mestu ārā. Bet Flemings ievēroja, ka tur, kur aug pelējums, veidojas no baktērijām brīva zōna. Tas viņam ļāva secināt, ka pelējums izdala vieliņas, kas neļauj augt baktērijām." Tā kā šo notikumu laikā angļi karoja un antibiotikas palīdzēja izvairīties no apjomīgiem brūču iekaisumiem, tad viņiem Fleminga atklājums lieti noderēja un viņš varēja gozēties slavas saulītē un iekļūt bioloģijas mācību grāmatās.
Mazāk zināms ir stāsts, ka kādu laiku pirms viņš atklāja penicilīnu,viņš atklāja vēl kādu pretmikrobu vielu - lizozīmu. Šo vielu satur mūsu siekalas un citi gļotādu producētie šķidrumi. Viens no stāsta variantiem kā viņš atklāja šo vielu ir šāds - Flemings bija saaukstējies un uzšķaudīja platei ar baktēriju kultūru. Pēc kāda laika viņš novēroja, ka vietās, kur bija uzpilējuši siekalu pilieni, šūnas bija palikušas bezkrāsainas. Ir arī citi stāsta varianti, bet šis man patīk vislabāk :)
Abos šajos stāstos man ļoti patīk tas kā Flemings pamanās ikdienišķā notikumā atrast interesantas likumsakarības un izvilkt no tā jaunas lietas.
Mūsdienās Fleminga darba stila cilvēks mikrobioloģijas laboratorijā tiktu uzskatīts par katastrofu, bet tas man netraucē klusām skaust viņa smadzenes. | |
|
| Šodien skatījos mazkaķiem acīs un, izrādās, vienam ir asimetriska zīlīte - trijstūraina. Ja nemaldos, tad vienam no Vīķes Freibergas kaķiem arī tā bija. Nu, to ir samērā vienkārši izskaidrot, priecīgi sazberzēja roķeles ezss atmiņu glabātuvīte. Pati zīlīte ir tukšums un, acīmredzot, varavīksnenes muskuļi vienā pusītē nestrādā tik labi, tāpēc savelkoties neveidojas vajadzīgā forma. te smuki uzzīmētas kaķu acu iekšiņasBet pie reizes no atmiņu krātuvītes izpeldēja bērnības jautājums vai zīlītes formai ir nozīme. Govīm, kazām, briežiem acīm ir horizontālas zīlītes. Kaķiem, vardēm, krokodīliem - vertikālas. Primātiem, suņiem - apaļas. Paokšķerējos pa netu un atradu man pieņemamus skaidrojumus kamdēļ tā. Bet visforšākās laikam ir šīs acis   | |
|
| Nesenajā konkursiņā pievakare stāstīja, kā gliemji var apēst medūzas un viņu dzeļšūnas inkorporēt sevī. Tas man atgādināja kādu citu man mīļu stāstu par gliemjiem. Šie stāsta varoņi spēj inkorporēt sevī un vēlāk arī sekmīgi izmantot augu hloroplastus. Izskatās viņi šādi  Tad kad gliemis apēd aļģes, viņš sagremo visu izņemot hloroplastus, tos viņš noglabā savā zarnu epitēlijā un sāk fotosintezēt pats (ražot enerģiju no saules gaismas). Tas viņu padara īpašu, jo jau skolā māca, ka fotosintezēt māk tikai augi (nu labi, vēl ir dažas baktērijas un vienšūņi). Paši advancētākie gliemji var pat trīs mēnešus neko neēst, jo safotosintezē pietiekoši enerģijas. Ir lietas šajā gliemī, kas fascinē arī vīrus un sievas baltajos ķitelīšos. Redz, lai uzturētu hloroplastus pie dzīvības, nepietiek tikai ar viņos pašos esošo genomu, nepieciešamas arī vairākas olbaltumvielas no šūnas, kurā mājo hloroplasti. Un šie DNS fragmenti ir tikai augu kodolos. Šie fragmenti ir atrodami arī gliemja genomā, kas nozīmē, ka kādā brīdī ir notikusi gēnu pārnese no augiem uz dzīvniekiem. Vislabāk šī īpašība ir izteikta gliemim, kuru sauc Elysia chlorotica Arī citiem viņa radiniekiem šīs spējas piemīt. Rakstiņi par šo fenomenu - kleptoplastiju apskatraksts no botāniķu puses , visu hloroplastus zogošo gliemju salīdzinājums | |
|
| |
