Dzīvnieciņi mēdz maskēties vai visādi sevi izdaiļot, lai izskatītos pēc citiem dzīvnieciņiem. Te, piemēram, kāpurs, kas sev uz pakauša ir "uzzīmējis" lielāku galvu.
Tomēr šī muša ir gājusi soli tālāk un "uzzīmējusi" sev uz spārniem divus citus kukaiņus
( bildes un stāsts par mušu )

Stāsts veidots pēc šī blogieraksta motīviem

ai, ko nu es te stāstīšu, skatieties paši.

Man, nenoliedzami, piemīt interese par visādiem parazītiem un dīvainām organismu mijiedarbībām. Par zaļajiem gliemīšiem es jau esmu stāstījusi . Bet ar to lopiņu vēlme pēc hloroplastiem neaprobežojas. Mugurkaulniekiem parasti ir sarežģītāka imūnsistēma, nekā bezmugurkaulniekiem, tādēļ uzskata, ka viņiem, iespējams, ir mazāk parazītu un simbiontu. Tomēr ir salamandras, kas atspērušās simbiozē ar aļģēm, sākot ar zaļiem ikriem un beidzot ar aļģu padēklīti, ko salamandru māmuļas nodod tālāk bērneļiem
( tālāk par lopiem ar zaļumiem šūnās )

Lielākajai daļai šī ieraksta lasītāju agrāk vai vēlāk ir nākusi atklāsme, ka kurkuļi un vardes ir cieši radinieki. Lai gan paskatā ļoti atšķirīgi, ja no dīķa izķeselēs mazo astaino bumbiņu un kārtīgi par viņu rūpēsies, tā pārvērtīsies par bumbiņu ar kājiņām un astīti un palēnām kļūs par aizvien varžveidīgāku organismu. Abiniekiem (vardēm, krupjiem, tritoniem, salamandrām) ir kāpura stadija, kura lielākoties dzīvo ūdenī un elpo ar žaunām.

Meksikā dzīvo askoloti - salamandru suga, kura ir laika gaitā zaudējusi spēju pārvērsties līdz galam un visu mūžu tā arī notusē kāpura stadijā - ar žaunām un spuru uz muguras.

Re kāds smukulis!
( stāsts par aksolotu )

ziniet, kā viņi nosaka varžu vecumu?

Nogriež pirkstu un saskaita gadskārtas kaulā.

Kādu brīdi atpakaļ vīterotavā virmoja somu ornitologa bildes un video par lielo zīlīti, kas izrēķinās ar ķeģi un izēd viņa smadzenes.
Kā vēstīja novērojumi, visā sīkputnu barā bija divas līdz trīs huligānes, kas bija iecienījušas "sist mazākos".

Tomēr šis nav brīdis, kad jāsāk atsvaidzināt atmiņā Hičkoks un steigt iegādāt kaskas, jo kā raksti ziņo, Ungārijā pāris gadus atpakaļ tika novērotas zīlītes, kas pie bada ēda ne tikai mušas, bet arī sikspārņus. Tomēr pēc tam, kad pētnieki piedāvāja zīlītēm citu barību, sikspārņu slaktiņi izbeidzās.

Tātad, ja jums šķiet, ka zīlīte jūs pie mājas sagaida ar badā zvīļojošu aci un uztrin knābi pret ceriņkrūma zaru - izlieciet takš putniņam barotavu!

Šīs zināšanas nav bijušas slēptas arī vēl agrāk. Jau mūsu dzīvnieku aprakstu tēvs Alfrēds Brēms par zīlēm teica šādi:
"Zīlei zināmā mērā piemīt visas dzimtas locekļu īpašības. Tā­pat kā tie, viņa ir mošs, nemierīgs, ārkārtīgi dzīvs un nepagur­stošs, ziņkārīgs, darbīgs, dūšīgs un uz cīņu kārs putns. Viņas balss ir parastais „citt" vai „sitt", ja draud briesmas, tad pievieno biedi­nošu ,.terrrr", izbailēs liek sākumā arī „pink, pink", maigas jūtas izteic balsieni „vidi, vidi". Dziedājums ir vienkāršs, bet tomēr nav nepatīkams, „skaņas", saka Naumans, „ir dzidras kā pulkstenītis", apmēram kā „stiti, sicicidi" un „sitidn sitidn". Lai ar' sabie­driska, zīle ir nesaticīga, ja pat ļauna ar vājākiem. Nožēlojami bailīga viņa ir, kad draud briesmas, viņa izturas kā neprātīga, kad tā pamana plēsīgu putnu, un izbīstas, ja dzird šņācošu skaņu vai ja met gaisā cepuri, ko viņa tad notura par vanagu, bet kā slepkava tā uzbrūk katram vājākam putnam un nonāvē to, ja vien tas viņai iespējams. Viņas pašas sugas vājiem un slimiem tā uz­brūk bez žēlastības un tik ilgi tos moca, kamēr tie nobeidzas."

BRĪDINĀJUMS: zem saitēm asiņaini skati.

Mana paziņa priecajās par uzrakstu uz augļu mušiņu laboratorijas "Time flies like an arrow, fruit flies like a banana"

Augļu mušas bieži vien izmanto par modeļorganismiem (mazas, ātri vairojas, viegli uzturamas)
Nesen ir parādījušies vairāki zinātniski raksti, kur ar šo mušiņu palīdzību tiek mēģināts modelēt alkohola patēriņa fizioloģiju.
Ja mušām dod barību ar nelielu spirta saturu tajā, tad tās kļūst mazāk piesardzīgas. Piesardzību mēra uzskaitot cik bieži mušas dodas baroties vietās, kur ir augsta tempratūra, kas nelabvēlīgi ietekmē to veselību. Mušas "skaidrā" nepadodas šiem vilinājumiem, bet "piedzērušās" mušas uzspļauj veselajam saprātam un droši dodas ēst vietās ar paaugstinātu temperatūru.

Tomēr, ja mušām alkoholizētu diētu dod ilgstoši (6 dienas), to saprātīgums atjaunojas un piesardzības testā to rezultāti ir līdzīgi ar "skaidrajiem" sugas brāļiem. Rezultāti pat pasliktinās, ja mušām atsāk dot normālu barību. Raksta saite

Tāpat mušas pievēršas pļēgurošanai, ja nedabū seksu. Zinātnieki ievietoja tēviņus mēģenēs ar pāroties gatavām mātītēm vai arī ar mātītēm, kas tikko bija sapārojušās un neļāvās tālākiem sakariem. Pēc tam, kad abu grupu tēviņus parlika jaunos trauciņos, kur viņi varēja izvēlēties vai ēst normālu pārtiku, vai arī pārtiku ar palielinātu alkohola saturu tajos, "nedabūjušie" tēviņi izvēlējās alkoholizēto pārtiku četras reizes biežāk kā otri. Raksta saite


Kamēr es skaļi sajūsminājos par pļēgurojošām mušām, ciemiņš stāstīja, ka viens no viņa draugiem bija ieguvis tādus pašus rezultātus kā pēdējā rakstā, bet ir bijis pārlieku slinks, lai viņus publicētu. Noteikti lielas bija viņa sirdsāpes, kad vinš ieraudzīja rakstu par šo tematiku iekš Science.

Lai daļēji turpinātu pašlaik cibā rosošos stāstu pavedienu par dzimumiem un seksismu, pastāstīšu par sikspārņiem, kas pastiprināti interesējas par mušu seksu.

Ir samērā plaši zināms, ka sikspārņi medī ar eholokāciju -pīkst un pēc atstarojušās atbalss nosaka, kur atrodas iespējamais medījums vai arī koks, kurā nevajadzētu ieskriet.
Tomēr šāda medību tehnika ir interesanta, kamēr mušas lido. Ja muša sēž un nekustās (kā viņas to naktī bieži dara), tad mušas atbalss saplūst ar sēžamās virsmas radīto atbalsi. Tādēļ sikspārņi klausās ne tikai savu kliedzienu atbalsi.

Pirms kopulēšanas mušu tēviņi vairākas reizes ritmiski kustina dūcekļus (aizmugurējo spārnu rudimentus) Tieši šo skaņu tad meklē sikspārnis, nodrošinot sev divreiz bagātīgāku maltīti.

pilns stāsts te

Tur arī video kā sikspārnis cenšas noķert neesošu mušu mīlas pāri, kad pirmsseksa dūkšana tiek atskaņota skaļrunos.

Svētdienā, laiski lasot popzin ziņu lenti, izlasīju par gliemezīšiem, kuri tagad tēlo baterijas.

Pēdējā laikā ik pa brīdim sanāk saskarties ar apgalvojumiem par cilvēka veselību vai diētu, kas gluži neatbilst kanoniskajām bioloģijas patiesībām.

Ir ļaudis, kas apgalvo, ka vīrusi neeksistē un tas, kas ir redzams šūnās, kas slimo ar vīrusu saslimšanām, ir vienkārši sārņi no nepareizas barības. ( Linkijs , protams, aizraujošs, bet tendenci parāda)
Tāpat arī tikko izdotā ZvaigznesABC grāmata par skābo un sārmaino ēdienu ( linkijs )
Šī raksta komentāros bija šis burvīgais eksemplārs
"Grāmata nav slikta. Turu tagad rokās. Ir radikāli jāmaina ēšanas paradumi ... to var darīt, bet tas prasa megapiepūli mūsu apstākļos. Var šo to pasmelties un atteikties no saldētas pārtikas, saldinātiem dzērieniem u.tml. par augļiem man arī bija pārsteigums - bet tiešām, ja atstājam banānu uz galda uz vairākām dienām - TAS SAPŪST. tas pats notiek arī vēderā."

Mani izbrīnīja vairākas lietas - kāpēc visi zinātnieki, kas nodarbojas ar smalkām lietām, tiek saukti par mikrobiologiem. Cien. Juris Šteinbergs ik pa brīdim par to iesmīkņā, jo viņu bieži tā sauc. Tas pats R. Jangs arī rakstā nosaukts par mikrobiologu, lai gan aplūkojot viņa izglītību, tur dominē attālinātajā apmācībā apgūti kursi par uztura zinātni un bioķīmiju. Un vienīgais kur viņš izmanto mikroskopu ir asins analīzes.

Bet vēl vairāk mani ieinteresēja kādēļ visu šo cilvēku pārliecības man atsit pašrašanās teorijas un no kurienes tam visam "aug kājas".

Tad lūk, izrādās, ka 19. gadsimta beigās, 20. sākumā bija divas konkurējošas teorijas -
viena, kuras pazīstamākie aiztāvji bija L. Pastērs un kas rezultējās Koha postulātos (ja saslimšanu izraisa mikroorganisms, to jebkurā slimības stadijā var izdalīt no organisma un ar iegūto tīrkultūru var inficēt tālākos organismus), arī tika pieņemta par vadošo teoriju un no tās tālāk tika attīstiīta medicīna un mācību grāmatas

un otra, ka mikroorganismi var ieņemt dažādas formas, dažreiz pat pazust vispār un tie tiek sintezēti organismā nelabvēlīgu apstākļu ietekmē, no jebkurā organismā esošiem enzīmiem mikozīmiem. (Pazīstamākie pārstāvji Antoine Béchamp, Günther Enderlein un Albert Calmette)

Turpat man liekas ir arī ir kāda cibiņa nesen stāstītais stāsts par Oscilococciniumu. Kur franču ārsts redzēja oscilējošas baktērijas, kas spēja augt lielākas, sarauties un pazust pavisam. Pie tam šīs baktērijas viņš redzēja paraugos no cilvēkiem, kas slimoja ar dažādām slimībām. Zīmīgi, ka neviens cits šādas baktērijas nenovēroja. Lai pasargātu cilvēci no ligām tika izveidots medikaments, kas satur homeopātiskās devās atšķaidītas zosu aknas, kurās arī tās oscilējošās bakčas varēja redzēt.

Es domāju, ka vīri no 19. gadsimta būtu priecīgi, ka viņu teorijas atkal tiek atzītas un celtas saulītē.