nesen ēdu desmaizi un kaķis ļoti cītīgi centās nočiept desu, visu laiku neatlaidīgi sekojot maizei ar galvu. Tad pēkšņi viņš sastinga un sāka skatīties uz otru pusi. Protams, ka es arī paskatījos un tanī brīdī kaķis metās pēc desiņas. Desiņu gan viņš nedabūja, bet es sāku domāt vai tas bija apzināts manevrs.

Tagad lasot savu popzin rīderi, atradu, ka sekošana skatam interesē arī nopietnākus dzīvnieku uzvedības pētniekus par mani. Tā nesen pāris etologu ziņo par to kā pieradināti vilki spēj sekot cilvēka skatienam.

Spēju sekot citu bara locekļu skatam uzskata par vienu no primārajām spējām, kas ir nepieciešama, lai varētu izprast biedru nodomus un uz ko tie vērš uzmanību. Izrādās, ko to spēj paveikt ne tikai tādi advancēti lopiņi kā suņi un pērtiķi, bet arī bruņurupuči, iguānas un putni. Sekošanai skatam ir divi līmeņi - vai spēj sekot skatam, kas vērsts kāda virzienā un vai spēj sekot skatam, ja tas šķērso kādu barjeru. Tāpat nošķir sekošanu savas sugas biedra skatam un cilvēka skatam.

Tālāk pētnieki savā rakstā ir ieinteresēti tajā, kā šī spēja sekot cilvēka skatam ir noteikusi suņu evolūciju (tas ir, vai šī spēja ir attīstijusies kopā ar suņu attīstību no vilkiem). Raksta autori gan apgalvo, ka atšķirībā no vilkiem, suņi neseko skatienam, bet koncentrējas uz cilvēka seju. Šim gan es negribētu piekrist, bet lai vai kā, gala secinājums ir, ka vismaz cilvēku audzināti vilki spēj sekot cilvēka skatienam.

Manas pārdomas šo rakstu lasot, bija tādas, ka spējai sekot skatam, būtu jābūt izteiktai visiem bara dzīvniekiem, kuriem vizuālā informācija ir noteicoša pasaules uztverē.

Jautājums, vai kaķis apzināti skatījās prom, jo gribēja novērst manu uzmanību no desiņas, gan vēl paliek atklāts.