Manis novērotajā pārdīķa burbulī cilvēki sāk satraukties par audzēto košumaugu izcelsmi un mēģina dārzos stādīt vietējās sugas. Nez cik reāli to būtu darīt arī te?
to sauc par ekorasismu un tas jau ir pasen. kauns un negods ir iestādīt zirgkastaņu. nu un vietējās puķes ir īpašs un skaists temats, ar to aizraujos gadus 30(tas izpaužas parasti tā, ka sākumā tā puķe neaug, tad aug, tad izrādās pa visu dobi sadzinusi treknus sakneņus un izkonkurējusi visas nezāles, un tas es ar to cīnos.)
sauso vietu zemās puķes. dzirkstelīte, baltais laimiņš, kodīgais laimiņš, mārsils, vārpu veronika, ilzīte, vēl kaut kas, ko pašlaik neatceros.
Hallera cīrulītis. kaut kādas vijolītes. meža vizbulis. sveķenes un vizbulītes ir ar problēmām, un pūkainā kazroze ir piemērs iepriekšējā postā aprakstītai sugai.
Tas ir jaunais melnais - senās sēklas. Tjip ieliekam tiem nīderlandiešu tulpistiem, maināmies ar sīpoliem paši. Es vispār jau labprāt, bet es neesmu tajās smalkajās dārza rasistu biedrībās, un man neviens nedod redīsu "Pedvāles vāle" sēklas. :(
Par kultūraugiem gan esmu dzirdējis, ka až botāniskajā dārzā tiekot iekopts tāds stūrītis ar klasiku, braukājot apkārt un meklējot visādas ulmaņlaiku šķirnes, tur gan vairāk bija runa par visādām pojenēm un ko tādu.
Jelgavā ir tāda stādu bibliotēka un tur ir doma arī šo attīstīt. zinu, ka tie cilvēki, kas emigrēja uz Krieviju Stoļipina reformas laikā, sēklas veda līdzi. zinu, ka piemēram, pelēkie zirņi tur ir ģenētiski tie paši kas pirms vairāk nekā 100 gadiem ik pa laikam iedomājos, ka būtu inčīgi ja kāds to visu papētītu pirms tā paaudze, kas laukos saimnieko, izbeidzas pavisam