Sūrreālisms

Sen nav apskatīta neviena bleķmūzikas relīze. Šajā gadījumā gan pēc žanriskās piederības (Black Metal), gan - well, žanriski (mazliet ar Industrial Black Metal piesitienu, kas raksturīgs BAN). Lūk, līdz manam Winamp Local Media smart tagam "Black Metal" nonāca jaunais Blut aus Nord albums 777 Sect(s). Priecīgs kā mazs bērns biju, ieraugot to iekš metalstorm.ee New Releases sadaļas...
Vispār stāsts jau mazliet grozās ap to, ka nesen manā klēpī nomira mans pirmais 80GB 2,5" HDD iekš portatīvā. Tajā bija visi ~40GB mūzikas. Nācās pirkt jaunu. 80GB vietā nu ir 500. Tāpat nācās arī atgūt visu iepriekšējo mūziku, kas bija atzīta par labu esam. Te nu lieti noderēja last.fm - ja kāda banda piemirsusies, varam skatīt tās pēc to atskaņošanas biežuma un vēlreiz iegūt bandas, kuras atskaņotas, teiksim, vismaz 50x. Tā arī darīju. Vācu, vācu, vērtēju, spiedu sirsniņpogu... Kā arī vienu HDD uztaisīju par backup HDD, kurā ik nedēļu tiek backupots teju visa D partīcija (izņemot filmas un smagsvara ISO, protams). Un apmēram tad, kad bija atgūtas primārās apvienības, atcerējos par to, ka BAN sen nav izdevis kādu albumu. Iečekoju un jā, ir!
Uzliku to atskaņoties caur vienreizējo AudioburstFX System v2.13 - output plugins, kurš tik ļoti sabalansē skaņu, ka ne nopriecāties. Tīrā Bauda bija ar tik sabalansētu skaņu vēlreiz klausīties sen zināmas bandas. Cita skaņa, cita dzīvība! ( ... tālāk ... ).
 

Kā jau Andrejsalas administrācija nekavējas ziņot, top tur mums Civilās aizsardzības (CA) muzejs. 1. marts bija arī internacionālā CA diena. Tai par godu pazemē esošā (zemē iedziļinātā) Civilās aizsardzības aizsargbūvē (patvertnē) Andrejsalā rīkojam diafilmu un diapozitīvu pasākumu.

Autentiska CA aizsargbūve (kuras arhitektūra tā vien stāsta par LPSR laiku haltūru), autentiskas ekspozīcijas un autentiski diapozitīvi tiks rādīti ar autentisku PSRS Hi-end tehniku. Tādu kā šo diafilmu projektoru. Diapozitīvu saturs: pilsētvide un (Urban Exploration jeb UE). Diafilmu saturs: pilsētvide un CA.

Pasākuma ideja ir DIAlietas un stāsti par un ap CA un UE. Neesmu diži labs runātājs, tamdēļ stāstījuma formā rādīšu šīs DIAlietas iz savas personiskās kolekcijas. To skaitā paša fotografētos (ar 1972. gada Japānas ražojuma Olympus OM-1 spoguļkameru un Fujifilm/Agfa diapozitīvajām filmām). Atmosfēru papildināšu ar Dark Ambient/Industrial žanru mūziku.


Ja kāds nepaspēj uz savākšanās punktu, patvertne atrodas šeit.
 

1. The Confusion (November) 4:46
2. The Old Mirror (December) 2:44
3. Incubation (January) 5:01
4. The Nameless Boys (February) 3:53
5. Witness To 3X3X3 (March) 5:23
6. The Father's Gun (April) 3:13
7. Vertigo (May) 5:30
8. The Cocoon Sphere (June) 5:10
9. The Biological Clock (July) 4:50


Mētājos savā istabā, skan Supuration - The Confusion (November). Metu aci uz Winamp (iekārtots līdz pēdējai pedantisma pilītei, hehe) un skatos, ka vāka bildīte ir savādi attēlota grūtniecība jaunā dāmas ķermenī. Paskatos uz dziesmām un albuma nosaukumu. Incubation. 9 dziesmas. Viss kopā noteikti, ka hinto uz koncepta albumu vai arī uz tādu, kurā dziesmām ir kopīgs saturs. Līdz ar to ieklausos lirikās. Esmu tikko pamodies un lirikas no neta vēl neesmu paņēmis – tālu jāiet. Fiziski. Tāpēc klausos.

Meitene, 16 gadi. Raksta dienasgrāmatu par savu nožēlojamo dzīvi. Figurē vairāki tēli: viņa, kāds nezināmais (smadzenes vai kāds cits?), māte, puiši, bērnības drošība (kurā viņa grib atgriezties), sfēriska vai kubveida elle (matemātiķe-filosofe vai vienkārši aizdomājās, abstrahējās? Hintojoši, hehe). Meitene vēlāk apzinās, ka viņā ir vēl kāds, kurš redz tikai viņas tēlu.

„His soft molten voice in my head. Reverberates throughout the walls of my mind. Storms my heart with its gentle song: „My mother is going to kill me... I would too if I was in her place. She would not know what else to do.” • She (writing on her diary): "...is another way to love me..."”

( ... tālāk ... )
 

Biju še pabijis 2009. gada 8. aprīlī – objekts, kurā ~izdomāju, ka pieturēšos pie vienas strikti subjektīvi tīkamas UE izpratnes – fotogrāfijas. Dāma iedeva fotoaparātu un knipsēju lietas.
Tagad ir 2011. gada 29. janvāris un pirms nedēļas – divām pabiju otru reizi. Par to pateicība sargam, kurš ielaida. Un ne tikai ielaida – uzveda augšā un, kad bijā apstaigājuši lielo ražošanas korpusu, kurš bija pamanījies arī tikt „apgraizīts” (savienojums ar katlu māju noslaucīts no zemes virsas), vīrietis izraka ~20m garu taciņu līdz katlu mājai un tās grandiozajai Steinmüller tvaika krāsnij (trīsstāvu māja augstumā), kas padomju laikos pielāgota gāzei. Pastāstīja arī par to. Patīkami pavadīts laiks un lūk – arī bildes, kuras tapa ar 1979. gada ražojuma Olympus OM-1 spoguļkameru un tajā iebaroto diapozitīvu Agfa CT Precisa 100 filmiņu. Jāpiezīmē gan, ka analogajā formātā ir vēl ~+3 bildes no objekta – digitalizēt tās bija pagalam kroplīgi. Tā, ka šīs un citas bildes (uz šo brīdi 135 pašfotografēti diapozitīvi + 145 ne manas izcelsmes diapozitīvi) var noskatīties pie manis – uz lielā ekrāna pie sienas.

Slaidšovs šeit.
Slaidšovs no pirmā bradājuma objektā šeit.

P.S. Augstāk redzamā bilde ir stereobilde (citiem vārdiem: sena 3D tehnika). To var apskatīt ar Cross-eye tehniku.
Instrukcijas šeit.
 

Dāmas mamma piedāvāja vienu haltūriņu/palīdzēšanu. Kā reiz izrādijās, ka nekad nebiju taisījis gleznas rāmīti. Piekritu un vakar devāmies pēc materiāliem un šodien sāku taisīt. Pašlaik rāmītim ir mīlas četrstūris un kopā visu tur bezgala daiļā un labā D3 standarta līme.

Fun faktori:
- gleznai (uz preskartona) nebija nevienas taisnas malas un neviena 90° leņķa. Kāds ar zobiem to bija izgriezis?;
- nācās to piekropēt ar papīra nazi. Tagad ir taisnas malas un tikai 2gab 90° leņķa. Nobīde par 1-3°;
- līdz ar to jāpieskaņo rāmīti un tas ir tieši tikpat ģeometriski nekorekts, taču uz aci to nenoteikt. Un nācās pieļaut šķībumu, lai gleznas jūra nesāktu tecēt uz vienu malu. Līmeņošana pēc horizonta kā fotogrāfijā.

Pavisam fun faktors:
- nav man frēzmašīnas (jā, kārtējais projektiņš, kuru realizēju bez daža laba nepieciešamā instrumenta, izštukojot dažādus risinājumus). Tātad, jādarās pa amīšu metodei: papīra nazis. Asajam nazītim bieži patīk novirzīties no kursa, pakļaujoties koka šķiedru ceļam, kas rezultējās naža izslīdēšanā no koka un asmeņa brašas iecirpšanās iekš:
- pēdējām (burtiski) biksēm;
- pēdējiem (burtiski) šortiem;
- pirmo un pēdējo augšstilbu.

Es jau nesaku, ka bija nepatīkami paskatīties kā paveras pāršķeltie ~2cm auduma un ādas, atklājot zemākos epitēlija slāņus. Smuks skats. Apakšā balts un tad sevi piesaka sārtā asintiņa. Taču tās bija krietni mazāk kā toreiz, kad papīra nazis izdomāja uztaisīt frizūru īkšķim, apgraizot tā galu pa 3mm.

Rāmītis solās sanākt solīds un smuks. Pašam prieks. Atgādina par nepabeigto projektu un rosina uztaisīt vienu citu - arīdzan ieturētu iekš SH universa. 3. daļa šoreiz. Seivošanās simbols jebšu Halo Of The Sun. Par to vēlāk kaut kad...
 

Gan jau, ka no maniem iepriekšējiem rakstiem par un ap UE var lieliski saprast manu motivāciju un mērķi līst šajās patīkami piegānītajās dzīvās vēstures mantojuma vietās jeb, vienkāršāk sakot, graustos, kuros cilvēks nodarbojies ar saimniecisko darbību un defekāciju gan burtiski, gan tēlaini. Ja skatāmies vēsturē – pirmā saskarsme ar šo izklaides vietu (uztvere attiecīgajā vecumā) tipu bija bērnībā – pamestā jaunceltnē gājām bastot stundas un iemēģināt pirmās cigaretes (Bond. Hollywood un mentola Elita), kā arī uzbūvēt no ķieģeļiem bunkuriņus un vēl – vienkārši paskatīties uz pilsētas tirgus laukumu no augšas, paskraidīt pa būvmateriālu kalniem, mest no jumta salauztos gāzbetona blokus, u.tml. Bet tagadnē ir citādi – cilvēks un viņa apziņa izaug.
Cerams...
Uz kādu labu laiku šo vietu valdzinājums bija piemirsts un ap kaut kādu 2005. gadu tik atsāku UE aktivitātes, kam par pamatu bija nejauša objektu uziešana Juglā un intereses atdzimšana, kuru raksturo dzinulis: kas lācītim vēderā un kas šim bija vēderā, kad objekts vēl nebija nodots Laika varā? Bet kā katalizators šai reinkarnācijai – videospēļu sērija (un filma) Silent Hill, ar kuru esmu pazīstams jau kopš kāda 2001. gada, kad tā pirmo reizi tika spēlēta. Tajā esošā simbolisma pilnā dekadences estētika lēnām materializējās manī un, saskaroties ar nejauši atrastajiem objektiem, pamazām atdzima, lai uz šīs pieredzes bāzes uzaugtu tagadējais hobijs ar internacionālo nosaukumu Urban Exploration. ( Feed me )

Kāda UE kolēģa galerījā ieraudzīju cietuma bildes un atskārtu to, ka nekad vēl neesmu bijis šāda tipa objektā – kur nu vēl bez uzraudzības esošā un pamestā, kur varētu relatīvi brīvi uzturēties, staigājot nebrīvē bijušo cilvēku soda takas.


Ieeja objektā tiek liegta ar policijas lentas starpniecību. Kad šī otrā (pirmā ir pats objekta tips) psiholoģiskā barjera ir pārvarēta, atliek vien restotas durvis un gaitenis, kurš apvij visa cietuma kompleksa perimetru. Tā augšu, spriežot pēc konstrukcijām, reiz rotājusi dzeloņstieple un žogs, bet tagad palikušas vien dažas tā konstrukcijas – betons un tā metāliskās daļas. Jāpiezīmē ir sajūta, kas rodas, kad labprātīgi tiek šķērsota robeža, kas šķir brīvību no tās valstiski sankcionētās atņemšanas sabiedrības drošības dēļ. Es pat nezinu kā to aprakstīt – to veido vairāku sajūtu kokteilis: uztraukums kā pie zobārsta; tabu pārvarēšana, tādējādi nostādot sevi potenciāla likumpārkāpēja lomā; izolētas zonas nepiespiesta šķērsošana, nonākot ļoti ierobežotas dienasgaismas apstākļos; staigāšana pa takām, kuras saturiski atgādina ainas no pasaulslavenās filmas Green Mile; vizuālā objekta puse, kura atgādina vairāku Survival Horror videospēļu ainas, sevišķi The Suffering un Silent Hill 2... Un klāt nāk sajūsma par objektu, kurš atklāj savus noslēpumus ar katru nākamo soli. Tāpat nekur nepazūd parastie bradāšanas uztraukumi: risks līst objektos dienas gaismā, risks radīt kādu lielāku troksni... Vienvārd – risks tapt pieķertiem, kas, atrodoties brīvības atņemšanas un soda izciešanas kompleksā, skan pavisam citādi. Pavisam bīstamāk, tumšāk, spēcīgāk un arī skumjāk. It kā pieķeršana šajā teritorijā rezultētos paša bradātāja atņemtajā brīvībā. Tajā pat laikā Tu nespēj vienkārši ar visu savu būtību nesajust to, ko vieta vēsta, proti – tādu kā slogu vai smogu, kas uzguļ kā vāks Tavai esībai. Interesanti. ( `Slēgtā zona. Uzmanību, šauj!` )
 

Tas ir tad, kad:

I
Ejot kādā pamestā ēkā, lai tiktu uz jumta, sajust gremošanas sistēmas galaproduktu specifisko smārdu un jumta vietā - pie slēgtajām durvīm uz bēniņiem - saņemtu svaigu un aromātisku ekskramentu kalniņu. Šoreiz tur nebija narkomāns, kas teiktu, ka durvis ir slēgtas. Bet varbūt tieši viņš savu personību un viedokli par savu dzīvi bija manifestējis šajā brūnajā čupiņā uz kāpņu telpas pēdējās platformas, kas tik graciozi spīdēja smokošo bradātāju lukturu gaismās? Diemžēl (vai par laimi) neesmu sevišķs koprofīls, tamdēļ čupiņa netika pagodināta ar analogo fotogrāfiju;

II
Objektā teritorijā tiek līsts pāri žogam, kas atrodas: a) 20m no policijas iecirkņa; b) apmēram tikpat metrus no infrasarkanā spektra policijas novērošanas kameras, kas pavērsta pret mums; c) pie ielas, kur garām braukā sabiedriskais transports un staigā daudz cilvēku. Blakus pagāja, kad līdām pāri. Objekts sevi parādīja visnotaļ necienīgi – pieejami bija vien pagrabi un kādas ēkas nostūrītis, kurā, spriežot pēc visapkārt esošajām uzlīmēm, bijis zvejas lietu veikals. Patīkamā UE smarža pārņēma mūs, taču to nevar nofotografēt. Tātad, bilžu no šejienes nav. Nākamreiz goda vārds jāņem līdzi burciņa, kuru attaisīt objektā, pavicināt un tad aiztaisīt. Tad mājās uzlipināt uzlīmi ar uzrakstu, kas vēstītu caurspīdīgā burciņas satura izcelsmi. Objekta teritorija skaisti dekorējās ar vairāku kaķēnu zaigojošajām acīm, kuras iznira no luktura staros izgaismotās nekurienes – ļoti estētiks baudījumas ar nelielu baudāmo šausmiņu pieskaņu;

III
Objekts tiek iekarots, ejot uz to caur bāru. Kad iziets cauri iekštelpām, nonākam ārpusē – smēķēšanas un ārdzeršanas zonā. Tad pa Ramirent tipa nožogojuma apakšu tiek pastumtas mantas – somas un statīvi. Tiek pacelts žogs un līsts apakšā, un nozusts ēkā. Un šo visu pavada pavērtu mutu skatieni, kas tiek raidīti no to bāra apmeklētāju puses, kas šeit sēž pie galdiņiem, baudot bāra būšanas. Izstaigājām pieejamo ēku, nofotografēju eleganti izgaismoto nabaklab ēkas otrā stāva koridoru, kā arī cilvēkus pie minētā Ramirent filtra, kas filtrē parastos apmeklētājus no (pār)drošiem bradātājiem. Pēc katras knipsēšanas blociņā fiksēju attiecīgos ekspozīcijas datus. Pēcāk devāmies ārā, atkārtojot žoga procesiju. Šādi arī pabeidzām bradājumu, nedaudz netīrākiem ieejot atpakaļ realitātē caur bāra iekštelpām un tad nozūdot no notikumu vietām caur nepietiekami tumšajiem Rīgas parkiem.
 

Skumjas ir tās dienas, kad godprātīgs geimeris saskaras ar reģionālā zonējuma marasmu, kas vislabāk zināms ir DVD relīžu pasaulē. Kā zināms, bieži vien tas rada situāciju, kad lieliska spēle tiek izlaista tikai kādā konkrētā reģionā, nevis globāli un tas nozīmē to, ka bez konsoles čipošanas (kas ļautu barot konsoli ar pašrakstītiem diskiem vai cita reģiona oriģināliem) vai emulēšanas šo spēli nebūs Tev redzēt kā savas ausis. Šis ir stāsts par lieliskas Action/Survival Horror + RPG žanru spēles Parasite Eve emulāciju.

Pirms kāda laika lejuplādēju šīs spēles kopiju portatīvā datora cietajā diskā un tā nu fails tur marinējās, marinējās, līdz pienāca tā kārta tapt spēlētam. To iniciēja visnotaļ triviāls apstāklis – esmu RPG “jaunava” un otrā daļa - kura man ir fiziskā formātā un tiek spēlēta uz neatčipota PlayStation 2 - uz beigām man kļuva neizejama, jo nebiju attīstījis spēles protagonisti tiktāl, lai iegūtu nepieciešamos ieročus. Nu, neko – nospriedu, ka būs jāsāk spēlēt no jauna, otrajā spēlēšanas reizē pielietojot zināšanas un pieredzi no pirmās spēlēšanas reizes. Taču, kārtējo reizi startējot otro daļu, piefiksēju pārāk daudz pirmās daļas references tajā un tā nu nolēmu visupirms tikt galā ar pirmo, ko arī izdarīju. ( Mitochondria )
 

Ir viena interesanta lieta, kas novērojama saistībā ar videospēlēm un laiktelpu, kurās tās tika spēlētas. Spēļu kvalitāte, kuras tiek spēlētas uz konsolēm vai emulētas ar datorprogrammu palīdzību, ir nemainīgs lielums un to sniegtajai izklaides vērtībai pēc būtības vajadzētu būt vienādai dažādos laikos, kad vien ienāk prātā tās spēlēt. Apgalvojums atbilst patiesībai līdz brīdim, kad atminos kādu konkrētu vietu un laiku, kurā konkrētās spēles tika spēlētas. Atcerēšos lietas hronoloģiskā secībā, gremdējoties nostalģijā, kura piestāv lietainajam laikam:



Tajā bija Atari vai ZX Spectrum, vai Commodore aparāti (precīzi nepateikšu, jo tad nepievērsu tam uzmanību, turklāt visa tehnika, izņemot monitorus un džoistikus, bija aiz operatora letes), kuru spēles tika ielādētas no audiokasetēm līdzīga datu nesēja. Primitīvas arkādes spēlītes, portētas iekš šīm konsolēm, spēlējamas ar klasisku džoistiku. Viena no tām, kuru atminos, ir Scramble. Tagad, spēlējot šo spēli ar Multiple Arcade Machine Emulator (MAME) palīdzību, domāju par šo pagrabiņu un iztērētās kapeikas (jā, kapeiku laikos) šajā iestādē, kur spēlēšanas laiks tika definēts ar liela pulksteņa palīdzību, kurā tika sprausti spraudņi laika noteikšanai. Atskanēja pulksteņa zvans un visi spēlētāji uztraucās vai nav pienākusi viņa kārta beigt spēlēt. Operators tad nosauca galdiņa numuru, kura laiks bija iztecējis. Sajūta līdzīga tai, kāda mūs piemeklē, gaidot rindā zobārstu. Visnotaļ nepatīkami. Kopš vieta beidza eksistēt, tajā mitinās saldējuma veikaliņš.
( +4lpp )
 

Ar analogās fotogrāfijas biedru bijām ieplānojuši iepirkt filmiņas un fotografēt lietas ar vecajām analogajām spoguļkamerām. Vēlāk nospriedām, ka laba un savāda vieta varētu būt augsta vieta. Attāla vieta. Tāda kā šī. Vēl pa vidu šīm idejām es biju izdomājis, ka salūts varētu būt pietiekami banāla lieta, lai pusi no filmiņas atļautos ne tikai ekspozīcijas eksperimentiem, bet arī paprovēt šo filmiņu dot uz Xpro attīstīšanu jeb cross-processing, jeb C-41 (krāsu negatīvs) filmiņu dot attīstīt iekš E-6 procesa (krāsu diapozitīvs). Ņēmām un izmantojām sabiedriskā transporta dāsno sarkano gaismiņu iekš e-talona nolasītājiem un pēc kāda laiciņa jau satikām vēl vienu personu pie objekta. Aizlavījāmies līdz augstajai sienai. Nakts. Svētki. Cilvēki izklaidējas arī mājās. Vasaras siltuma dēļ divstāvu koka mājai, kas ir 5m no mums interesējošā piekļuves punkta, ir vaļā logi. Kāda sieviete uz 30 sēž ar muguru pret logu. Puķaina apģērba augšdaļa, mati zirgastē. Sēž ar kafijas tasi rokā, šķietami bauda ienākošās rudens vēsmas un pirms aptuveni divām stundām lijušā lietus aromātu. Iespējams, ka sarunājas par dzīvi ar kādu man neredzamo, kas varētu būt dislocēts virtuves galda otrā pusē. Tas, ka viņa ir tik tuvu vaļējam logam, nozīmē to, ka ir īpaši jāpiekopj stealth metodes. Uzlīdām uz jumta un pašvērtējums dod 5/10 par demonstrēto stealth. It kā nostrādāja (nepamanīja), taču radītais troksnis derēja būt arī mazāks. ( fire! )
 

Pa ceļam uz pasākuma norises vietu, atcerējos par to, kāpēc 2007./8. gadā dažreiz tāpat vien ņēmu un nakts laikā braucu uz Siguldu un atpakaļ. Proti – braukšana ar velosipēdu cauri tumsu tumsām, ir kas neaprakstāmi vienreizējs! Protams, jābūt ir gaismas avotiem, citādi ir ziepes. Un viens no šīs vienreizējās atmosfēras veidošanas palīglīdzekļiem ir tieši luktura gaismas staru kūlis, kurš izgaismo ceļu, nodalot to no tumsas. Šo sajūtu varētu raksturot līdzīgi kā filmu vai videospēli – nezini, kas priekšā būs, kamēr tas sevi nav parādījis luktura gaismā. Turklāt arī gaisa temperatūra ir labāka. Nemaz nerunājot par estētiku, trokšņu līmeņu strauju kritumu un nakts dabas skaņas.
Pasākumus izvērtās par pasēdēšanu iekš munīcijas noliktavas 6 savstarpēji pazīstamu indivīdu lokā, piepildot nakti ne tikai lielisko velobraucienu, sarunām un veldzējošām lietām, bet arī ar dabīgas izcelsmes gaismu, no kuras izspiedām vēl siltumu. Tiesa, no pasākuma blakusidejas par astrofoto nekas īsti nesanāca – vietā, kurā bija priežu klajums, nebija daudz zvaigznīšu, bet līdz jūrai iet vai mīties un būt tur stundas 2, kamēr noris ekspozīcija – vienkārši negribējās. Līdz ar to, lokalizējāmies tur jau uzreiz pēc atbraukšanas un pārvērtām būvi par mājīgu pagaidu izklaides centru. Tiesa, tādu visnotaļ smilšanu! Kā jau netālu no jūras: smiltis bija visur. Arī uz fototehnikas. Bet labi, ka ne lēcu kustīgajās un nekustīgajās daļās. Otru reizi jaukt ārā optiku, lai to iztīrītu, īpaši roka neceļas. Lai gan nav tur nekā supernaturāla. Tā nu muldējām tur lietas, grābstījāmies ap ilgās ekspozīcijas visnotaļ sirreālo dabu un beigu galā arī devāmies gulēt. Un te nu mani netālu esošais termināls ļoti iepriecēja!
Esot iekš vāja miega, sadzirdēju nedaudz baisi pazīstamu skaņu – dobju un stieptu, satricinošu. No sākuma iztrūkos no miega, līdz sapratu, kas skan, un tad – noklausījos patīkamo atmosfēras audiālo dekorējumu līdz galam un čukstus teicu: AWESOME! Skaņa, nāca no kāda kuģa taures un tā visnotaļ bija analoga šai skaņai, kas skan Silent Hill 2 ainā, laižoties lejup sirreāli garajā tunelī... – instant WIN!!! Pēc īsa brīža sekoja vēl viena tāda pat skaņa un te nu jau es sajutos nepieklājīgi labi! Un, it kā ar to nebūtu vēl gana, ierasto, tīkamo Industrial gala/žanra skaņu fonu, kas atceļoja no termināla, drīz vien papildināja mazs lietutiņš kādas pusstundas ilgumā. Akustisks baudījums nudien šeit sanāca ļoti kvalitatīvs!
Nedaudz paspēlējos arī ar filmiņkameras ilgo ekspozīciju. Kādas 2-4 bildes. Rezultātus publicēšu pēc filmiņas attīstīšanas - kā gan citādi!
No rīta, pēc simboliskas pagulēšanas jeb tās trūkuma, kā zombijs cēlos, notraucu vismaz daļu no smiltīm, sakravājos un ar vienu no beidriem zombijātrumā devos uz mājām. Dvesu arī “unnngh!”. No malas izskatījos kā narkomāns-zombijs un droši vien, ka uzvedība/kustības arīdzan tādas bija – daudzi nez kāpēc cītīgi skatījās. Sevišķi veikalā Un ne ar to saprotošāko sejas izteiksmi. Zināms taču mums visiem ir tas efekts, kādu uz indivīdu atstāj ne visai gulēta nakts un dažs labs stiprāks dzēriens, vai ne? Sevišķi uz humora izjūtu. Lūk - pārsmējos, šādi tērējot pēdējās spēku rezerves : D Pat tā, ka stāvējām pie koka, atbalstījāmies un piesmējām to.

Pasāciens ir vērtējams kā izdevies, turklāt no vairākiem aspektiem. Tātad, šis noteikti ir materiāls atkārtošanai.

Foto: Valante

EDIT @20100824: Reku bildes, kas tapa ar analogo kameru

Urban Exploration – aktivitāšu kopums, kuru raksturo dažādas to piekopšanas starta metodes jeb tehnikas, proti: nelegāla iekļūšana jeb trespassing; legāla iekļūšana teritorijā jeb tūrisms; nelegāla ieiešana teritorijā, kas nav norobežota un kuru nesargā - jeb pastaiga parkā. Ir arī dažs labs ekstrēmāks paņēmiens, t.i., iekļūšana nakts laikā, lietojot lavīšanās un klusas uzvešanās ne visai ētiskos paņēmienu - citiem vārdiem, infiltrācija. Kamēr dažs labs lieto teju tikai tos, kas nesatur nekādu riska faktoru, es nesmādēju nevienu paņēmienu. Beigu galā svarīga ir pieredze, kura gūta objektā, izteikta gan fotogrāfijās gan to gūšanas sarežģītībā, u.tml. Šādā aspektā katra no šīm metodēm sniedz savējādu pieredzi! Šoreiz, biedri, par vienu no, manuprāt, interesantākajām metodēm, kas savu spiedzes dozu pastāvīgi ievada no paša starta līdz pat finišam: trespassing.

Sanāca online sarakste ar mākslinieciski orientētu cilvēku, kas ļoti vēlējās pabūt iekš porcelāna tieši dienas laikā. Gaisma tomēr ir tas, kas veido fotogrāfijas. Ja tās nav, nav arī foto. Sarunas laikā konstatēju, ka pats no savām 3 apmeklējuma reizēm ne reizi neesmu bijis dienas laikā, kas rezultēja iekš tā, ka nav nevienas fotogrāfijas, kas atspoguļotu ražotās produkcijas klāstu, jo, redzies, trespassing ietvaros zibspuldzi un spēcīgas lukturu gaismas nav veselīgi lietot – ilgas ekspozīcijas gan var veidot cik tik uziet. Sapratu arī to, ka neesmu tur bijis ar fotokameru tipu, kuru pamatā lietoju pēdējā laikā, proti, analogo filmu kameru. Pavisam analogo. Un manuālo. Elektronika vien tik, cik eksponometrs (vai nu Selēna, vai barošanas elementa darbināts).
Turklāt sen man kārojās īstenot vienu pašnospraustu uzdevumu ar retrospektīvu dabu. T.i., manā rīcībā ir diapozitīvi, kas saglabājušies no rūpnīcas darbības laikiem. Īsi pēc to pirmreizējās apskates nodomāju, ka bezgala izcili būtu mēģināt reproducēt šajos diapozitīvos redzamās vietas! Pagrūts uzdevums, kuru sarežģī ne tikai tas fakts, ka diapozitīvos redzamais objekta interjers ir pilnībā demontēts, bet arī fakts, ka objekta teritorijā atrodas ~20 ēkas, kuras ir vidēji trīs stāvus augstas. Tā nu nepacietīgā rindiņā sakrājās vairāki iemesli iet vēlreiz. Apskaidroju dāmai situāciju ar nelegālo iekļūšanu un sarunājām, ka pievienošos ar. Norunājām agru svētdienas rītu, cerot, ka neviena tad tur nebūs...
( 1. Diena )
( 2. Diena )
 

Uzaicināju pabradāties UEzinošo dāmu un pavisam drīz tiku informēts par nākamajā rītā plānoto pasākumu, proti, par bunkura (jā, šoreiz militārā rakstura pazemes būve, nevis Civilās aizsardzības aizsargbūve) apmeklēšanu. Tā kā mans bunkuru/patvertņu krāns ir neapmierinoši īss (13+1, nevis imaginārās 500 vienības!!! Bet arī ar 13 pazemes būvēm pietiek, lai nakts vidū pateiktu atšķirības starp patvertni un bunkuru, un kāda tipa būvē atrodos), uzprasījos pievienoties sarunātajam bradājumam. Ar savām aklās zarnas sieniņām jutu, ka būs vērts celties bezdievīgi agri, t.i., 08:00 (ierastais ritms: iet gulēt ap 05:00 un celties ap 13:00). Sakravāju somu un devos pagulēt savas 3-4h.
Vilcieni – tā ir krīpī lieta. Sevišķi jau tad, kad ar tiem brauc tik ļoti reti, ka nav ne jausmas par to, kurš ceļš satur kādas pieturas sevī (jā, galapunktus jau tur raksta, a pieturas?). Pie biļetes iegādes iedzīvojos iekš pārsteigumtikšanās un šo stafeti sanāca nodot pārējiem vilcienā esošajiem – cilvēks brauca ar to pašu vilcienu. Jā, tātad, beigu galā atradu īsto vilcienu un vagonu, un bijām ceļā. Trijatā ēdām burgeru, vēlāk četratā.
Pie objekta sagaidījām ceturto bradātāju (pārsteigumtikšanās nebrauca še) un zinoši atraktīvā meitene telefoniski samonēja mūsu oficiālo objekta personu. Tikām ieaicināti kabinetā uz īsu interviju. Objekta vadītājai(?) galvenokārt interesēja atbildes uz tādiem jautājumiem kā informācijas gūšanas vieta par šo pazemes būvi (kuru cien. dāma apsaukāja par patversmi :/) un no kāda materiāla mēs vispār esam veidoti. Paskaidrojām info ieguves avotus un mūsu intereses. Norādīju, ka mums ir pieredze šajos jautājumos un to, ka mums nudien nevajadzēs tās bultiņas, kuras uz sienām savilcis objekta apkalpojošais personāls. Norādījām, ka arī viss nepieciešamais mums ir, proti, lukturi un priekšzināšanas. Un, lai izvairītos no liekiem pārpratumiem, pavaicāju vai drīkstam šeit lietot līdzpaņemto fototehniku. Saņēmām pēc būtības apstiprinošu atbildi un devāmies ieejas virzienā. Pie dzelzs žoga, kas norobežoja četrus kāpņu posmus, kas veda lejup uz hermētiskajām durvīm, darīju pārzinei zināmu faktu, ka objekts vidēji aizņem kādas divas stundas mūsu laika. “Nu, tad divas stundas jums arī ir!”. Vārti tika atslēgti un iegājām kāpņu telpas tabu nodalījumā. Palūdza mums atļauju aiz sevis aizslēgt vārtus – lai kāda nepiederoša persona neiemaldītos objektā un neapmaldītos. Akceptējām lūgumu. Lejā mūs noveda cita sieviete – krieviski runājoša. Paskaidroju kundzei, ka ar mums viss būs vislabākajā kārtībā. Hermētiskās durvis tika atslēgtas, atvērtas. Un pēc kāda mirkļa arī ~9m augstāk esošie vārti, kas cenzēja šo svētīto tabu zonu, aiz mums tika aizslēgti. Esam tagad vieni pazemes būvē un bez jebkādas pavadības. Lieliski! ( Pazemzeme )
 

Neko ļaunu un arī labu nenojauzdams, dzīvojos savu dieniņu, līdz saņēmu vēstuli no personas, kurā bija iecitēts sekojošs citāts:
“I got your adress and recommendations from Head of Latvian Museum of Photography in Riga, Maria Dudareva and she thought you are the right instans to help me with this matter. I got the link to your website , but I did not understand the text.
I am a 3rd grade photography student from Finland and I'm photoghraphing for a project I call "Abndoned - stories from abandoned houses". So far I have only bin working in Finland with this project and my pictures have bin in two exhibition this spring. Some of the pictures from this project you can see on my website http://www.lisenjulin.com.
I will come to Riga 11th of may and stay to 14th of may and I would like to continue my project with the abandoned houses. I would be very happy if you could help me to find some abandoned houses (a common home or other building) that has not bin in use for a long time. If you know some old abandoned houses or you know I could use in this projekt, please contact me by mali or by telephone [...]” ( Salmiakki Koskenkorva )
 

2010. gada 8. maijs. GP-5M gāzmaskas nultais izmērs. Interesanta gāzmaska, kas no radiniecēm būtiski atšķiras ar to, ka nav ausu caurumi. Un mazliet nebūtiskāk ar izmēru – der paaugušiem bērniem. Un vēl, spriežot pēc gāzmasku dokumentācijas – tā ir vienīgā šī izmēra pārstāve iekš komplekta (kastes). Tik maza galviņa nav manā rīcībā, tamdēļ noliku to nost kā uzskates materiālu. Beigu galā bērniem ir bijušas un ir specializētās gāzmaskas. Lūk.
Stāvēja man tā gāzmaska, stāvēja, līdz izdomāju – būtu lieliski tieši šo gāzmasku pārvērst par čīzī horror lampiņu. Ausu caurumu neesība kak raz ir noderīgais faktors, kas lieliski draudzējas arī ar mazo izmēru. Aizmetos līdz veikalam pēc baloniem (un alus – nogaršoju jaunos Aldara brīnumus, - Senais ir dzerams), atmetos mājās un nākamajā dienā ķēros pie lietas. Iepūtu balonu gāzmaskā un tā ieņēma marsiešveidolu, hmmm. Vai tik tiešām PSRS ražoja šo nākotnes marsiešiem? : D
Saplēsu nafig padomju grāmatu (tas sliktais, dzeltenbrūnais papīrs kak raz der šeit – lieliski uzsūc mitrumu), sajaucu PVA līmi ar ūdeni (jā, varēja taisīt ar miltiem un ūdeni, taču kaut kur man tā lielā līmes pudele bij' jāliek!) un aidā. Papīra gabaliņu pamērcēju līmes masā, nokratīju lieko balto nost un lipināju uz balona. Soli pa solim un balons apauga ar slapju papīru. Tā tā kā būtu tā labā ziņa. Sliktā – balons laiž nost gaisu, kas rezultē iekš formas zuduma. Palieku pikts un domāju jau ~3h darbu šķaidīt pret sienu, bet tad atminējos par veco, labo fiziku. Nolaidu iekšā esošajam balonam gaisu pavisam, ieliku jaunu un piepūtu, ļaujot tam ieņemt iepriekšējā vietu, pie reizes uzpūšot mazliet niknāk, tādējādi nostiprinot konstrukciju.
( Apraksts un bildes ).
( EDIT@2010.05.17 - FIN )