Sūrreālisms

Lielisks, bet diemžēl īss pabridiens. Vajadzētu to atkārtot. Jo mazāk cilvēku, jo labāk (mazāk cilvēku nozīmē lielāku klusumu, kas veicina gremdēšanos atmosfērā). Ja ne, tad vismaz noklīst no citiem. Un neierobežoti ilgu laika brīdi. Vietas, kur noklīst, tur ir atliku-likām. Un ar fotokameru vai filmiņu, kurai ir opcija spēt labi augstus ISO cipariņus ar maziem trokšņiem - lai tumsā noķertu ūdens viļņošanos, kura tik āsomīgi atstaro gaismu. Lūk.

http://www.youtube.com/watch?v=_ent3p-oirA

Mikla atmosfēra - tas būtu pareizais terminu savienojums, lai raksturotu šo piedzīvojumu. Ūdens skaņas, cilvēku atbalsotās runas, kuras viļņojošais ūdens haotiski izkliedē pret betona sienām un savādi augstajiem pazemes būves griestiem. Lukturīšu gaismas tālajā tuneļu galā, kuras atstarojas tumšajā ūdenī. Un prātā skanošs Dark Ambient. Lūk, ļauži, to es saucu par lieliski pavadītu laiku! Jā, doķenes operatoram noteikti, ka būs labākas sekvences no objekta. Jāgaida tik filmas iznākšana, kas būs visnotaļ drīz :)
 

Lūk, parādīja man šo attēlu un sagribēju radīt ko līdzīgu. Savā prātā nedaudz apspēlēju domu un advancēju to. 1. Versija – apķēpāju krāsotāju skotču (papīra) ar marķeri. Meh. 2. Versija – apķēpāju skotču-parasto. Meh.
3. Final versija: paņēmu kodoskopa plēvi, uzliku uz tās lukturi, apvilku ar papīra nazi, iegūstot plēves riņķīti, nokrāsoju to ar marķeri, pieliku pie luktura, eksponēju un atzinu par labu esam. Ar dažādu krāsu marķeriem tieku pie dažādām krāsām un paterniem, kuri kopā, saplūstot iekš kustības, veido toņus no RGB pamatkrāsām. Kustības virziens arīdzan ietekmē tonalitāti. Nais.
Atlika jautājums par ērtu “uzgaļu” mainīšanu. Risinājums – atcerējos par fotofilmiņu konteineriem. Izrādījās, ka vislabāk der vecās Svema fotofilmiņas konteinerīša plastmasas vāciņš – uz mana luktura der gandrīz kā uzliets un ir no mīkstas plastmasas. Tātad, nav jābaidās, ka pārstaipīšanas dēļ saplīsīs. Un mīkstuma dēļ vēl varēja ērti izgriezt vidu vienam vāciņam un atstāt vidu citam. Tas, kura vāciņš ir atstāts, strādās par difūzeri un nelielu tumšinātāju – gadījumam ja nepludināta gaisma būtu par niknu vai nebūtu pareizais zīmēšanas instruments. Kā arī par “uzgalīšu” pārnēsājamā fotofilmiņu konteinera noslēdzēju. Tas ar cauro vidu tā kā neder vairs par vāciņu, hehe.
Tātad, tikt pie krāsu dažādības nav problēmu. Kodoskopa plēve + marķeri vai printeris atrisina jebkuras krāsas potenciālo deficītu. Tagad man vajag tikai mākslinieku un digitālo fočiku, kuram nav ierobežots ilgās ekspozīcijas laiks! Protams, var to darīt arī ar filmiņaparātu, bet trūkums ir tāds, ka uzreiz nevar novērtēt rezultātu un vajadzības gadījumā pārtaisīt. Un fakts vēl tāds, ka patreiz aparātā ir BW filmiņa...

( Krāsu demo )
 

Ierosināja man nodarboties šodien ar UE. Liku priekšā dažas opcijas, no kurām pati saistošākā man šķita jau viena vairākkārt apmeklēta objekta apmeklēšana – līdznācēji tajā vēl nebij' bijuši. Pēc krietnas Metal, alus un maltītes baudīšanas, ieradās līdznācēju un devāmies ceļā.

Caurums, uz kuru cerēju, izrādījās apcirpts un aizaudzis – interesanti gan. Bet bēdīgi. Tas nozīmē to, ka jāiet nepatīkamais ceļš caur sētu un tās iemītnieku kaitināšanas sensoriem. Pareizā taktika: doties nestostoties. Tā arī tiek darīts – pavisam drīz esam uz jumta un mūs ierauga kāds no iedzīvotājiem. Stāvs pazūd no loga. Uzkāpju uz nākamā jumta un atveras logs, no kura izlien dialoga uzsākums:
- Ko jūs uz tā jumt atkal? Jūs jau man te salauzāt to jumtu! Davai lejā!
- Es te vispār tikai pirmo reizi! Mēs atnācām pafotografēt objektu.
- Lejā davai! Nost no jumta!
- Bet mēs jau esam uz tā, kāda jēga būtu tagad iet lejā, ja mēs jau esam uz tā!
- Lejā, ja nē – paņemšu bisi!
- Mēs tikai pafotografēt – atpakaļ pa jūsu jumtu vairs nenāksim, atradīsim citu ceļu.
- Lejā davai!
- Bet kāda jēga – tāpat mēs jau uz tā esam izdarījušu spiedienu un ja ietu lejā, izdarīsim vēl lieku. Atradīsim citu ceļu, atpakaļ te nenāksim!
- Jā!

Uzlīdām uz pēdējā jumta un nozudām no iemītnieka redzes loka. Skatam paveras ne viena vien izmaiņa: katlu mājas instalācijas ir pazudušas, dažas palīgēkas apskādētas vai nav vispār un teritorijā nozāģēti koki! Kāds metāla griezējs ne pa jokam ir strādājis. Ar katru nākamo soli tuvāk ieejai konstatēju visnotaļ drastiskās izmaiņas apkārtnē – metāla konstrukcijas palikušas vairs tikai vietām. Strādāts ar tādu visatļautību, it kā paši saimnieki būtu plosījuši savu objektu, lai tiktu pie naudiņas. Bet tas nešķiet ticami. ( Action )
 

Nu, es patreiz nemaz nedusmojos par sava luktura jaudu! Labi spīd gan tuvā fokusā, gan tālā. A ko darīt, ja tālais fokuss (spot) izklīst pirms mērķa sasniegšanas? Eksperimenta secinājums – noskrūvēt no fočika objektīvu un piemaukt to priekšā staram, nofokusējot to tur, kur nepieciešams un sabaidot aiznākamā kvartāla iedzīvotājus ar spilgto gaismu! Visu, protams, vajag ilustrēt. Tamdēļ, lūdzu, kolāža (Warning: klikojot uz bildes tiksi uz pilno izmēru - 5120*3840@3MB, saspiesta kvalitāte):



Bilžu secība ir no augšējās kreisās uz lejējo labo:
1. Kontrole (f/7.10 8s ekspozīcija, ISO50); 2. Bez lēcas, tuvu (pirmā māja pa labi, distance ~15-20m); 3. Bez lēcas, tālu (tālā logotā māja kreisajā pusē); 4. Ar lēcu (kinoprojektora lēca ar standarta Nr. GOST 3840-79), tuvu; 5. Ar lēcu GOST 3840-79 tālu; 6. Bez lēcas, vidēja distance (krišnaītu mājas (nākamā aiz tuvās) siena); 7. Ar lēcu GOST 3840-79, vidēja distance; 8. Industar 61 L/D; 9. Zuiko.

Papildus secinājumi, kurus varam izdarīt: Projekcijas lēca ir ar pašvaku gaismas caurlaidību. Vislabākie stikli šim darbiņam būs ātrais (f/1.8) Olympus objektīvs Zuiko vai radioaktīvais FED-5s objektīvs Industar 61L/D (f/2.8)! Jāpiemin arī tas, ka luktura bačenēm nebija tā pirmā jauda, bet bija slinkums tās lādēt tikai šim eksperimentam.
 

- Rīt būs +16 grādi laukā
- Tad jau jāmauc obligāti būs bradāt!
- Kur?
- HVZ...

Pienāk +16 grādu diena un izdomāju – papīrene ezera malā būtu kak raz – industrija ļoti labi draudzējas ar vakara saules gaismu un industrija ir tieši tas, pēc kā mans UE dzinulis tiecās. Vēlāk uzzināju, ka objektā ir arī patvertnes! Yummy! Stiprai pēcpusdienas saulei spīdot, iekāpām nolādētajā, nolādēti karstajā sabiedriskajā un tīkami ripojām uz objekta pusi, cepoties saules staros un vērojot skaistās pilsētas ēkas un kā tās lēnām sarūk, sarūk, sarūk, līdz pazūd pavisam, dodot telpu mežiem un maziem ciemiņiem/viensētām. Esam pie objekta un dodamies tā teritorijā – no kaimiņu mājas skan tusovkas skaņas, kas nedaudz cērt ausīs, bojājot atmosfēras padarīšanu. Bet ko darīt – kaimiņus neviens neizvēlas, tie paši uzrodas.
Izvelku ar fotofilmiņu pabaroto spoguleni un ieejam vienā no angāriem. Jup, kā jau domāju – gaisma ir pārāk maz. ISO400 filmiņa iekš f/1.8 grib eksponēties 1/15s, lai iegūtu korektu ekspozīciju. Bet, ņemot vērā lēcas fokusa garumu un to fifīgo likumiņu, slēdža ātrums, fočējot no rokas, nedrīkst būt ilgāks par lēcas fokusa garumu. T.i., 50mm lēca prasa, lai tā eksponētos vismaz iekš 1/50, lai neparādītos fokusa zudums kameras trīcēšanas dēļ. 1/25 jau ir par lēnu. Kur nu vēl 1/15. Ko tas nozīmē? Šo: "Velc fakin statīvu no somas ārā!" Domāts -> sacīts -> darīts. Uzstādu to, piemetu trosīti un nu esmu gatavs iemūžināt skaistumu: pamests, izdedzis un nedaudz pabrucināts angārs ar izsistām logu rūtīm un konstrukciju nesošām kolonnām/stabiem. Pa logu rūtīm iespīd rietošā saule, mezdama gaismas plankumiņus uz putekļainās, netīrās, piedrazotās un visādi citādi tīkamās grīdas – ņam! Īpaši daudz uz vietas nekavējāmies, lai paspētu iekļauties saulesgaismas ciklā. Bet arī caurskriešana nesanāk. Nepavisam ne. Veltam fotogrāfijai labu laiku – tādu, kāds pienākas. Tiesa, man ar filmiņaparātu vedās ātrāk, jo paļāvos uz filmiņas lielo dinamisko diapazonu un necentos noķert to pašu īstāko ZELTA ekspozīcijas laiku. Tā vietā centos paļauties uz kameras TTL eksponometru un zonēšanas principu, ar ekspozīcijas laiku spēlējot sev par labu. Redzēs vai būs sanācis. Līdzi esošajai dāmai gan bij digitāls verķis, līdz ar to uz vietas tika vērtētas ekspozīcijas un izdarītas korekcijas, pārfočējot kompozīcijas vismaz 3-10x. Tas patērē daudz laika, nudien! ( UE, mazafaka! )
 

Ja pirmā Metal Gear Solid daļa bija āsom dokumentāli interaktīvā drāma par kodolieročiem, zaļu domāšanu un atbildību, kura cilvēkam kā pasaules dominējošajai sugai ir jāuzņemas par pārējām, tad šī – oh, my... Lielisks stāsts par sugas saglabāšanu, pašsaglabāšanu, mantojuma radīšanu nākotnei, cilvēka paškontroli, kontoli, kuru realizē pār cilvēku... Un, protams, par cilvēciskajām jūtām un to, kas tad cilvēku īsti padara par cilvēku. Smadzenes – o, jā. Tās šeit ļoti lieliski tika padrāztas, izspēlējot dažnedažādas situācijus, pavērsienus, visu laiku filosofējot par individuālām realitātēm un to, ka viss, kas ir īsts, ir tikai tas, ko par tādu definē indivīda smadzenes – sasaucas lieliski ar nesen noskatīto dokumentālo filmu ciklu "Brain Story". Šī spēle pavisam noteikti ir tikpat kvalitatīvi izklaidējoša, informējoša, apcerību rosinoša un... Ibio, kad tā nonāk pie meta-fizikas, sirreālisma, filosofijas un pjure mindfuck – oh, my – kādu gan kaifu tad jūtu. Acis ieplešas, mute atkaras uz vairākām minūtēm un prātā skan slavas odas Hideo Kojima vārdam.

Game-play, protams, ir Tactical Espionage Action, veidots pēc vislabākajiem lavīšanās, spiegošanas, dubultaģentēšanas, asasinēšanas, likvidēšanas, eksistenciālisma, humānisma, digitālisma vadmotīviem, kā arī action un stāsta horeogrāfiju japāņu gaumē. Un te nu atkal jāpiezīmē – neciešu Stealth un Trial-and-error gameplay, bet ar katru izieto šī game-play spēli, kuru atzīstu par lielisku esam (Metal Gear Solid un Forbidden Siren sērija), mans viedoklis mīkstinās, sevišķi tad, ja pūles vainago tādas debesu baudas, kādas sniedz šī vienreizējā spēle, kurā ir tik daudz sociālā komentāra un cilvēkdrāmas, ka prieks. Visa vandīšanās pa industriāli militārajiem objektiem ir tikai saistoša čaula, lai runātu spēles literārā, interaktīvā un kinematogrāfiskā māksla, - šo skaistumu šeit netrūkst nu nemaz. Un kā reiz arī šeit interaktivitātes oriģinalitāte uz spēles beiguām pārsteidz tā, ka pārsteigumu var izteikt koeficientā, kuru veido acu un mutes iepletuma (mm) summa, dalot to ar laiku, kāds pavadīts šādā stāvoklī (min). Spēles kvalitāti varam noteikt pēc šo awesome koeficientu vidējā aritmētiskā. Piem., uz spēles beigām acis vismaz savas 10x iepletās vismaz 2cm un mute kādus 7cm, kamēr tiek rādītas awesome lietas – parasti iekš ~10min ilgām filmiņām. Tātad, 90/10=9. 9+9+9+9+9+9+9+9+9+9/10=9. Jup, pilnīgi piekritīšu, ka deviņi ir arī spēles vērtējums, ar kādu aplaimot to iekš gamespot!
Jā, patīkami iekš spēles sastapt arī Rika Muranka vārdu – šis Konami cilvēks visnotaļ strādājis pie manas iecienītākās videospēļu sērijas. Jap, uzminēji, kura tā ir. Nevaru vien sagaidīt, kad nopirkšu nākamo daļu no MGS sērijas, lai piesmietu savu nepatiku pret Stealth Trial-and-error, hehe.
 

Par spīti klepum un slimības sajūtai, norunāju bradājumu... Liriska atkāpe: jāpieradinās lietot internacionālo “UE.” No termina “bradāt” gribas atkratīties, lielā mērā patiecoties bradajumi.lv viegli ietekmējamajai administrācijai un visam debilajam grauzti.lv Vs bradajumi.lv karam. Beigu galā redzu sevi kā individuālistu bez nepieciešamības kaut kur piederēt – nav man ne mazākās vēlmes spēlēties debilās organizācijās.
Šodien devos tajā ar diviem biedriem uz vispārzināmo objektu LMR. Kamdēļ? Gribējās palūrēt uz tā nojaukšanas progresu no iekšienes, augšas, apakšas un vēl visādiem dīvainiem leņķiem. Gribēju iespējams, ka pēdējo reizi pabaudīt masīvo angāru industriālo atmosfēru pirms arī pēdējie divi pazūd zem nojaukšanas tehnikas veseriem un kāpurķēdēm. Konstatējumi: daudzas sienas izgāztas – sevišķi ārējās, kur nu logu vietā ir caurums; no visiem angāriem palikuši ir vien divi – trešajam, kas būtu pa vidu, norauts jumts un galējā siena un viss nolīdzināts ar kāpurķēžu nospiedumiem. Pārējais +/- bez izmaiņām kopš pēdējā apmeklējuma novembra vidū. ( miris, bet nomodā )
 

Uzdāvināja kāda patīkama svešiniece melnā (ar baltu pilsētas velo) melnbalto fotofilmiņu un nospriedu, ka tas ir pietiekami labs iemesls, lai sesto reizi iegrieztos kādā objektā, kur pirmo reizi uzlīst uz tā jumta un pafotografēt, tēmējot nevis uz krāsām, bet gan siluetiem un ēku aprisēm. Pieaicināju vēl 2 biedrus un devāmies – pa taisno uz jumta. Savienotā Rīga - nez cik kilometrus var noiet pa to savienotajiem jumtiem? Blakusmājas jumts bija glīti dekorēts ar mobilo telefonu antenām un, kā vēlāk ieraudzījām, arī videonovērošanas kameru, kura eleganti bija fiksējusi mūsu vandīšanos tās redzes lokā. Bet kameras vērotāji izklausījās pa visam pēc tādiem, kuriem šis diennakts laiks paiet guļus stāvoklī. Kameras vērotāji ne rēja, ne koda. Klusums. Vien kamerā dzīvojošie kondansatori klusu sīc savu saviļņojošo cizikdziesmu, apliecinot to, ka ir dzīva un pie labas veselības un vēro - vai tik netiks darīts pāri antenām.
f/8 un 1min ekspozīcijai (ISO100) vajadzētu būt gana ok – veicu četras ekspozīcijas un nozudām bēniņu telpā atpakaļ. Atradām divas funkcionējošas šķiltavas uz dīvāna starp krāsni un kamīnu. Daudz nedomājot, piemetām savas pakaļas pie kamīna, iekurinājām to. Tika no zemajiem stāviem uzvilkts augšā vēl kāds dīvāns un piezemējāmies tā nopietnāk, ļaujot ugunij grauzt koku, kas turpat apkārt mētājās. Nesteidzīgi paiet stunda, divas, trīs... ( un vēl )
 

Lūk, grāmata jūsu uzmanībai, kas pati ieleca manā dzīvē, atsperoties iz Wikipedia raksta par Urban Exploration, sadaļas par grāmatām ar UE tematiku, nosēžoties tieši manu smadzeņu Amazement centrā. Saņēmu pēdējo aldziņu un nopirku US relīzi, lai gan autora zeme ir UK – tīri tāpēc, lai dabūtu grāmatu ar cieto vāku. Varbūt vajadzēja pirkt UK versiju, jo tajā ir ietverts kāds no grāmatas nodaļas negatīviem! Kas tas tāds? Par to vēlāk.
Saņēmu ilgi gaidīto Ebay paciņu un drīz ķēros pie lasīšanas. Tā no sākuma īpaši nevedās uz priekšu – beigu galā angļu valoda nav mana dzimtā, kur nu vēl šie dažādie interesantie aforismi, epiteti, hiperbolas un citi valodas jaukumi, tērpti modernisma settingā iekš visnotaļ sarežģīta stāsta, kurā netrūkst dažādu stāstniecības metožu, kuras savijas kopā. Bet vienu gan uzreiz novērtēju jau pat pirms grāmatas nopirkšanas, - tās struktūru jeb to, kā grāmata ir salikta kopā. Piemēram, anotācija uz grāmatas aizmugurējā vāciņa nav vis jūsu parastā anotācija, bet gan mīklainas rindas no grāmatas satura, kuras pārsteidz ar to, cik labi tās rezumē grāmatas satura centrālo daļu. Labs piegājiens – ja piesaista šīs rindas, pārējais grāmatas saturs noteikti, ka priecēs krietni vairāk, plašāk un ilgāk. Un vēl tās citas grāmatas kompozīcijas lietas, piemēram: attēli veidoti no datora koda; mazs zīmējums, kas veidots no burtiem iekš citādi tukšas lapas – šķiram ātri citas lapas un redzam animāciju; kur nu vēl grāmatas daļas, kas atrodas ārpus grāmatas laika un telpas, bet ir neatņemamas tās sastāvdaļas, dēvētas par un-chapters – izmētātas plašajā, fiziskajā pasaulē un lūdzas atrašanas! Un ja ar šo par maz – grāmata eksistē arī iekš YouTube! Unikāli, autors nudien ir domājis ārpus jebkuriem rāmjiem, ģeniāli konstruējot savu pirmo noveli! Un ne tikai konstrukcija, bet arī saturs, manuprāt, ir krietni saistošs un ģeniāls. ( A Relic of Something Nine-tenths Collapsed )
 

Lai saglabātu lietas informatīvi lakoniskas, jāuzcepj apskats kotaku gaumē, t.i., prologs -> like -> hate -> epilogs/rezumē.

Jaunākā Silent Hill sērijas pārstāve ir nākusi no izstrādātāja ķepām, kurš reiz jau uzbūvēja vienu Silent Hill, proti, Origins. Diemžēl par SH:0 visai maz ko priecīgu varu teikt – spēle (vismaz mana relīze) ir pilna ar kukaiņiem. Un visas relīzes ir pilnas ar iepriekšējo SH ripofiem, kā arī visa tās atmosfēra šķiet pārāk daudz vietās aplama esam, kur nu vēl kontrole pār realitāšu maiņu, kas visam liek sajusties bezdvēseliskam un mehāniski programmējamam. Kontrole ir pretrunā ar Horror. Lai nu kā, arī pēc manas pacepšanās par SH:0 kukaiņiem man palika cerība, ka Climax tomēr spēj kaut ko – dažas radītās lietas iekš SH:0 bija i kvalitatīvas, i labi pārdomātas, i – pats galvenais – šausmīgi labas. Tā nu visbeidzot sagaidīju Silent Hill: Shattered Memories PlayStation 2 relīzi, saņēmu pirmo bezdarbnieku pabalstu un nopirku to.

Love:
- atmosfēra: spēles lēnā gaita (fuck the superhero Action in a Horror game, fuck it hard! Beigu galā superhero Action sliecas sniegt kontroli pār antagonistiem, kas ir tiešā pretrunā ar Horror efektivitāti), kura ir ļoti labs aģents ar kura palīdzību tā tiek būvēta, - sarunu pilnās pastaigas ar protagonistiem pa pilsētiņu bija sevišķi baudāmas;
- nav action slānīšanas (nu, kamēr uz Action neliek akcentu, tikmēr man nav nekādu pretenziju – vienīgā, kas to līdz šim darīja, bija cita amīšu Silent Hill daļa: Homecoming), kas nozīmē vēl jo spilgtāku pirmās strīpiņas esenci;
- Urban Exploratoion elementi kā vienmēr ir savā vietā un spēcīgi akcentēti;
- spēcīgie kontrasti – dažviet tīri ar miesu var sajust krāsu psiholoģijas iedarbību – ja ziemu pēkšņi nomaina siltiem toņiem veidotas iekštelpas (kaut vai kanalizācijas tuneļi), sajūtu uzreiz siltumu sevi pārņemam. Visnotaļ unikāli;
- Alice In Wonderland references šoreiz ir ne tikai kā vienkāršas references, bet gan kā stāsta un game-play elementi. Sevišķi uz spēles beigām; ( Run, daddy, you cannot fight them )
 

Aicinājums iebrist patvertnē, kas atrodas vienu māju tālāk, nudien bija vilinošs. Un vēl fakts, ka brišanai nepieciešama himza! Bradājums tika veikts un secinu: brist sūdos (applūduma avots: plīsusi kanalizācija), zinot to, ka tev ne sūda nenotiks (infekcijas 'n shit), nepavisam nav sūdīgi, lai gan visapkārt esošā sūdu smaka vandalizē bridēja degunu un psihi. Bet visuglābjošais respirators, kurš ir iekļaujams jebkura digera ceļojuma komplektā, paglāba no intensīvās humanoīdu izkārnījumu smakas, tā vietā piedāvājot aplam patīkamo un vieglo dekādēm vecās zaļās gumijas aromātu. Patīkams simbolisms objektā: vircā mētājās grāmatu kaudzes un pirmais, kas ienāca prātā: "šī nudien ir pavisam sūdīga literatūra!"
Kā jau attēlos redzams, pēc bradājuma ieturējām pornogrāfisku mazgāšanās sesiju vannas istabā. Beigu galā - sievišķis dušā, tērpta tikai pieticīgā digeru peldkostīmā, ieziež sevi ar tualetes podu dezinfekcijas līdzekli! ehh... Daile un romance!

Bezdarbnieks saņem savu pirmo bezdarbnieku pabalstu (tizls nosaukums – tā ir mana nauda, kura tikusi ņemta no manas amata algas tieši šādiem un ne tikai šādiem gadījumiem, nevis kaut kāds nepelnīts pabalsts), samaksā visus rēķinus un var tievēt tālāk, kasot pautus. Bet nē – nopirku diapozitīvo filmiņu, ievietoju to iekš FED-5s un jau tad zināju, ka nākamajā dienā jāiet ar to pafotografēt. Tā arī tika darīts – braukājot ar velo, biju noskatījis dažus objektus, kuri no malas izskatījās par prastām pamestām dzīvojamajām ēkām, kas UE valodā nozīmē lielu potenciālā no fun faktora devu.
Klāt ir nākamās dienas (šodienas) 8:00, ir pagulētas ~5,5 stundas un jāceļas augšā, lai ar norunātajiem cilvēkiem ietu palūrēt uz to, kas tad nu objektiem vēderā. Ar katru nākamo soli iekš objekta saprotam, ka nav vis gluži vienkārši pamesta dzīvojamā māja – pāris soļus tālāk ir vēl viena, pēc skata rūpnieciskas izcelsmes, tālāk – vēl viena.
Kad pabeigta daudzstāvu ēkas apskate un no jumta leņķa iekš foto filmiņas iemūžināts pretējās mājas kaķis sēžam logā, dodamies uz rūpnieciskā paskata ēku, kuru raksturo viens virszemes un viens pazemes stāvs. Un tieši mīļais pagrabstāvs ar katru nākamo soli transformējas no vienkārša, bet plaša pagraba dažnedažādās citās formās – gluži kā iekš abstrakcionismu mīlošā šausmu kino. Ordinārais pagrabs parāda vienu ГП-4у gāzmasku, tad vēl vienu, tad vēl vienu. Dažu soļu atstatumā GP4u pievienojas ГП-5, cilindriskie GP-4 filtri... PSRS civilās aizsardzības bradātājam uzreiz asociācija rokā – CA patvertne! Acis meklē hermētisko durvju paliekas, ventilāciju un citas komunikācijas, kas apstiprinātu šo teoriju, bet nekas netiek atrasts – pagrabs pārtrauc šo ilūziju, priekšā liekot alus kastes, pilnas ar tukšām vēstures relikvijām – Pilzenes alus vecajā paraugā, PSRS Fanta un Pepsi Cola. Taču arī šī ilūzija nav ilgstoša – atskan pilieni, atbalsojoties no apledojušajām sienām un pagrabs ainu pārvērš vēl vienu reizi: ledus, mitrums un ūdens pilēšana - kas tik ļoti raksturīga lieliskajai filmai Stalker – ieskauj dažādas etiķetes, iepakojumus un izkārtnes, kas vēsta to, ka šī pagraba ilūzija ir kādas maizes ceptuves sastāvdaļa. Atkal tiek meklēts atbalsta punkts šim pieņēmumam un tas tiek atrasts – pie sienas piestiprināts izraksts no “Maizes ražošanas uzņēmumu sanitārajiem noteikumiem”, kuros aprakstīta kārtība kādā būs glabāt miltus. Šī ilūzija nostiprinās ar katru nākamo atradumu: pirmās šķiras Kviešu miltu iepakojums; paciņa ar burtiņiem “Sausiņi ar magonēm”; izkārtne: “Žaņa Lagzdiņa maizes fabirkas veikals Toma ielā 2”. Nu jau pavisam droši varam šo ilūziju izņemt no šīs kategorijas un piešķirt tai fakta saistošo spēku.( UE, mazafaka! )
 

Kā jau bieži tas ar bezdarbniekiem, šķiet, notiek, bezdarbības dēļ šie ņem un ražo visādus mēslus un arī derīgas lietas, piemēram, šo statīvu. Tiesa, nezinu gan vai nopietni to lietošu, lai gan 2x jau brauciens ir ticis pafilmēts - abas reizes no rokas, kas nav visai ērti. A tagadiņās varēšu piemest statīvu un aidā. Kamerai, protams, ir jābūt aprīkotai ar attēla stabilizētāju, citādi tiek reproducēta visnotaļ trīcoša izklaide :)

Tas, kas ir darīts - izārdīts saplīsis PSRS ēras alumīnija foto trīskājis, nogriezta attiecīgā galvas stute, izārdīts velo atstarotājs un tā turētājs ar epoksīda sveķiem savienots ar ekstraktēto statīva galvu. Ja labi pacenšas, regulējamas ir tās pašas asis, kuras vienkāršiem trīskājiem, izņemot tīri vertikālu Y. Bet iekš XY gan var nedaudz manipulēt. Mantai vēl jāveic testa brauciens - gaidu kad tas nolādētais sniegs nokusīs.

Lūk: http://picasaweb.google.com/Disfigurator/KamerasStativsVelosipedamUnCitamCaurulem#
 

Sapirkos aparātus "ПЕЛЕНГ 500АФ" un "ЛЭТИ-60М" (katru atsevišķam darbiņam - 1. māk diapozitīvus, 2. māk diafilmas) un tad nu palēnām krājas man dažādi diapozitīvi/diafilmas no dažādām vietām - Latvijas Televīzijas, privātpersonām, kā arī dažiem objektiem. Piedāvāju nolūrēt tos, klikojot uz šo pleilisti, vai arī atsevišķi:

Latvijas PSR diapozitīvi;
Диафильм - На строительной площадке;
Abandoned porcelain factory, - 35mm reversal film slides;
Лэти-60М diaprojector/re versal film/slide projector.