Sūrreālisms

Vairs jau nevaru sagaidīt, kad beidzot tikšu pie šim priekšmetam līdzīga priekšmeta un beidzot varēšu daudz pieklājīgākā formātā saskenēt savus 35mm filmas foto darbus. Sakrājušās ir kādas, hmm, 10 neskenētas filmas. Būs, ko atrādīt. Cerams, ka mēneša laikā : )

Sapirku vēl Vivitar 28mm f/2.8 platleņķi un Vivitar 80-200mm f/4 zūmu + vēl nāk pie manis platleņķa blende un 2x telekrāna pagarinātājs. Tā ka foto notiek. Un tad jau netā varēšu iebakstīt ^^

Un jā, visiem urbex piekopējiem rekomendējams ir šis forums, kas orientēts uz UE foto, un tā respektīvā G+ lapa. Forši konkursi un laba aktivitāte no bradātājiem iz visas pasaules. Žēl tikai, ka vairums aizraujas ar smagu laišanu caur dirsu (žopēšana). Bet tā - absolūts āsomness.
 

Viens no iemesliem, kādēļ kāri lūkojos tieši šīs „elektroniskās saziņas iekārtas”(T2) virzienā, bija viena no tā īpašībām, kas raksturo šo verķi – tīri cienījams skaņas čips. Vismaz onkuļi un tantes to tā reklamēja, kā arī daži forumos par to spriedelēja. Cienījama skaņa – ne visai mazsvarīga īpašība, kuru vēlos, lai tā piemīt manam portatīvajam mūzikas risinājumam. Beigu galā mūziku klausos kādas ~6-12h dienā. Kā HTC Sensation tika ar šo uzdevumu galā? Nu... ( Neslikti )
 

Aizvakar(?) man pateica vienu lietu, kas pēc īsas aizdomāšanās šķiet visnotaļ patiesībai atbilstoša vai vismaz konstatē daļu no lietu kārtības. Proti, pirms kāda nu jau laba laiciņa kāds cienījams indivīds pavēstija, ka par lētākām naudiņām var pie viņa dabūt kvalitatīvu mantu. Fotofilmiņu – diapozitīvo. Un, tā kā pēdējā laikā šauju ar E6 filmiņām (dia), paņēmu no viņa četras uz pēcmaksu. Vienu uzreiz iemetu iekš Olympus OM-1 SLR ar Zuiko 50mm f/1.8 objektīvu, otru iekš ФЕД-5с tālmēra ar Индустар-61Л/Д 50mm f/2.8. Nepierasta izšķērdība – vairākas filmiņas nu ir pieejamas brīvai lietošanai.

Salīdzinoši ātri OM-1 apēda vienu filmiņu. Devos to nest attīstīt un iemetu iekšā nākamo. Pafočēju arī ar Fedu mazliet, taču OM-1 ērtumu iekš manuālo SLR pasaules nezinu, kas var pārspēt. Lūk, pēc kāda laiciņa saņēmu filmiņu un aizvakar ieliku iekš PSRS laidiena diapozitīvu rāmīšiem. Sarāmētos saliku iekš PSRS Hi-end ar pulti vadāmā diaprojektora kārtridža un sākām skatīties. (Ne)skaidras kļuva dažas lietas:
- Pie velna, kādas huiņas esmu fotografējis un kāpēc?
- Kas ar ekspozīciju? Puse no bildēm ir nepietiekami eksponētas!
- Kur ir interesantas fotogrāfijas? To šeit ir ļoti maz.

Pirmā skatīšanās sesija atstāja ne visai labu aromātu dvēselē par paveikto. Kas ir pietrūcis? Kāpēc ir tik daudz brāķu? Esmu pārāk kritisks pret sevi? Bet tas taču labi. Jāatsijā huiņas no vērtībām.

Te nu var citēt manas dārgās teikto: „Tev nevar dot filmiņas pa lēto!”. ( AOYACAIHYFD )
 

Man patīk dzīvot šajā jautrajā republikā : D

Saņēmu vakar privātu ziņu, ka Swedbank arī ir kaput! Nobrīnījos uz ziņu sniedzēju un palūdzu uzrādīt objektīvus faktus minētā pamatošanai. To nebija. „Pārsteidzoši”. Taču radītā interese par kārtējo sāls situāciju lika man atlikt pussagriezto cūku mētājamies turpat uz galda un doties pačekot lietas netā.
Pirmais resurss, kuru pārbaudu – FKTK. Klusums. Financenet - kapa klusums. Tālāk: Swedbank LV lapa. Klusums. Tālāk centrālā Swedbank grupas lapa (.com). Klusums. Četros resursos, kuriem par to vajadzētu zināt vislabāk un visātrāk, ir nekas cits kā stabilitāti, mieru un klusumu atspoguļojošs bēdu ziņu trūkums. No rīta vajadzēja pārskaitīt naudu kādam labam, ļoti labam cilvēkam. Tepat neta bankā arī pārskaitīju. Bez problēmām. Doma skaidra – kāds atkal palaidis pīli, ka veikalos nebūs sāls Swedbank arī mirst. Sasmējos pie sevis, ka letiņi zaudēja dažu labu un ne tik labu banku un nu vienu ņems un nogremdēs paši ar spontānu masveida resursu izvilkšanu no tās : D
Spontānu indīd. Arī masīvu. Dzirdēju, ka pie vairākiem Swedbank bankomātiem esot rindas. Tajā pat laikā dzirdēju, ka no bankomātiem naudu izņemt vairs nevarot. Tad, pie velna, ko tās rindas tur darīja? Skatījās uz smukajiem pikselīšiem monitorā? Sēroja rindas kārtībā? Bet, ja naudu varēja izņemt, vai tas neliecina, ka viss ir ok? Tad kāpēc rindas, kāpēc cilvēks nevar savietot dažus faktus koā, padomāt un saprast, ka viss ir ok, un iet dzert mājās tēju? Bet nē. Tā vietā pats nevēroju Vecmīlgrāvī kādu 20-40 cilvēku zombiju garu rindu pie bankomāta. Nekā citādi viņus nenodēvēsi. Padzird, ka kaut kas kaut kur ir un bez jebkādas faktu pārbaudes līdz kaklam metas sūdu bedrē, plunčājas un smaida.
Būtu skaisti, ja mēs tikpat naski būtu uz citām lietām: prātīgi izdarītām vēlēšanām ar lielu parakstu skaitu; ekonomikas virzīšanu, aktīvu, progresību dalību valsts politiskajā un ekonomiskajā vidē...

BRRAAAAAIINZ!

Vakar vēl tiesībsargājošajām institūcijām pie sevis novēlēju atrast baumotāju ^^
 

Vakar diemžēl pagadījās bēda. Mans „Kurinātāja piezīmes.txt” fails (kurā fiksēju kurināmā tipu, nokurinātā apjomu, lai sasniegtu siltu krāsni, datumu, kurināšanas tehniku, izmaksas, u.tml.) norādīja uz to, ka krutākā ir, protams, berammalka. Bet tā atkrīt, jo sētā šķūnīši bija. Kādreiz bija. Tagad ir plika siena ar spoku nospiedumiem uz tās. Aiz berammalkas seko maisos fasēta malka, bet arī tā atkrīt – nesamērīgi dārga. Pēc tam seko briketes. Un to konkurencē pagaidām virsroku ņem Pinikay tipa briketes – tās krutās ar caurumiņu pa vidu. Dārgs prieks (apaļo/RUF palete: ~90-120Ls, Pinikay: 140-180Ls), taču ir dikti kompakti (kartona kastītē, kuru pēc tam var arī nodedzināt vai izmantot par iekuru), izskatīgi (izskatās kā pagalīte, nesabirst krāsnī un paliek formīgas oglītes ar caurumiņu pa vidu ^^) un siltumietilpīgi (reklamē, ka 1,5x niknākas par parastajām un kādas 4x par malku). T.i., vērtības ziņā (lietošanas ērtība, kompaktums, skaistums, iepakojuma derīgums nokurināšanai, necūkošanās, jo nebirst) Pinikay it kā atsvētu parasto brikešu cenu, ja vien nepērk Pinikay paleti pa 180Ls. Par 140 vēl ir ok. Jā, tad nu izdomājām braukt pakaļ Pinikay paletei.

Aizbraucām.

Izrādās, kāriņš noplīsis, stāv tam blakus vieglais un reanimē to ar defibrilatora tehnikas palīdzību. Pagaidām neizdodas, taču drīz jau būs... Izkāpjam ārā pavaicāt, kuru tad dos – paleti ar kastītēs safasēto vai vienkāršā krāvumā safasēto paleti. Un johaidī, izrādās, ka 140Ls attiekušies tikai uz krāvuma paleti. It kā jau varētu ņemt arī tādu, bet kā, pie velna, 2t pēc tam uznesīsi krāvuma veidā uz otro stāvu??? Nekā. Vismaz ne cilvēcīgi.

Vergi? Slavery: get’s shit done.

Man nav vergu :/ Aicināt palīgus uz šādu apgrūtinājumu ar nevar. Nākas atteikt. Pamatīga vilšanās un bēda iezogas sirsniņā. Ar vilšanos sajūtu sazvanām citu uzņēmumu un pēc kādas stundas busā jau ir 2 paletes RUF brikešu. Būs jāsamierinās kādu laiku ar šo brikešu radīto pļutku krāsnī, izrēķināšanos ar plēves iepakojumu un skaidu kalnu, ko šīs izdala. Bet nu, vismaz būs siltums, nevis 10 Celsijonkas (kad aiz loga vēl plusos!) virtuves spārnā, kur kurināmā ekonomijas dēļ tā netika tik bieži kurināta : D
Paldies cīņasbiedriem par palīdzīgas rokas sniegšanu 2t uzstiepšanā, kā arī pēcāk veiktajā fortiņa būvēšanā! Šodien gan rokas ir tādas mazliet vājas. Lēšu, ka ar šīm divām paletēm vajadzētu pietikt 2 mēnešiem. Pēc tam jau atkal varēs atkārtot triku ar stundu ilgu čāpāšanu pa kāpnēm ar neērtiem 20kg rokās, ~30 reizes.

Cerams, ka ar dāmu vienosimies par mierinājuma balvu ietaupītās naudas apmērā. 2 jauniem telefoniem, piemēram. Es nesūdzētos par ~HTC Sensation, dāmai vēl jāpaštuko. Jā, šāda morālās traumas kompensācija man derētu :) Pat ļoti.

 

Tezaura skaidrojošā vārdnīca:

1. Tāds, kas ir saistīts ar industrializāciju; tāds, kurā realizēta industrializācija.
2. Saistīts ar rūpniecību, tai raksturīgs; rūpniecisks.
Industriālā mūzika — avangardiska un eksperimentāla elektroniskā mūzika, visai agresīvs roks, radās 20. gadsimta 80.-90. gados.
Industriālā sabiedrība — sabiedrība, kuras ekonomiskajā organizācijā dominē industriālā ražošana.
Industriālās eļļas — minerāleļļas, ko lieto dažādu mehānismu un to mezglu eļļošanai, hidraulisko sistēmu darbšķidrumu ražošanai.

Reducējot šo terminu uz mūziku (manā izpratnē), Industrial ir elektroniskās mūzikas žanrs ar konkrētām to definējošām pazīmēm: Repetitīvas struktūras, kas cita ar citu savijas saistītās cilpās; mehāniskas, estētiski izkropļotas skaņas un/vai vokāls, kas rada tādu kā netīras vides sajūtu, neiztrūkst arī provokatīva attieksme gan lirikā, gan performancēs. Mūzika, kas bieži ir minimālistiska un tūlītēji ir asociējama ar [pārsteigums!] industriju, rūpniecību. Reducēsim tālāk: Industrial Metal. Vai šāds salikums vispār ir iespējams? Vai var tā vienkārši ņemt un no dažādām lietām uztaisīt lielisku sakausējumu? ( Does not compute? )
 

Man ierosināja mainīt niku uz Konfigurātors (variācijas: Configurator, Konfigurators). It kā jau ir daiļskanīgi, turklāt atbilst patiesībai: stundām varu konfigurēt visādu softu. WINOS pielāgošana, sākot ar servisiem, Page File, beidzot ar mapju tipu un failneimu sistematizēšanu pēc datuma, lokācijas u.c. pazīmēm, u.tml, kas aizņem dienu. Winamp ML pedantiska uzturēšana (tagiem jābūt dikti precīziem, kas vien jau prasa ieguldīt laiku un gribu). Un vēl, piemēram, diapozitīvu leibļu (lipinu vēlāk uz rāmīša) teju vājprātīga sistematizēšana: 9x50mm taisnstūrītī pārredzami ietilpinās bildes nosaukums, filmiņas nosaukums ar ISO vērtību, diafragmas atvēruma un ekspozīcijas laika vērtība ar vai bez papildinformācijas (piem., vai ir lietots polarizējošais/kāds cits filtrs, vai šauts ar trosītes/taimera palīdzību), filmiņas kadra numuriņš, datums, kā arī kastītes Nr., kurā rāmītim jāatrodas + diapozitīva kārtas Nr. Kastītē, kā arī kura diafilmiņa šī man ir. Un tad vēl uz kastītes informācija par lietoto kameru, objektīvu, filmiņām, lokācijām, skaitu... Jā, informācijas strukturēšana un kārtība iekš HDD man ir svarīga lieta. Mājās gan nekārtība ir biežs viesis.
Hmmm.

Kas to lai zina, varbūt turpmāk kādā servisā arī reģistrēšos kā Konfigurātors/Configurator : D

 

Ir tāda lieta kā cieņa. To, manuprāt, ir jānopelna, - tas nav bezmaksas spams katram pretimnācējam, lai gan sabiedrībā, šķiet, pastāv šāds uzskats: cieni tantiņas, cieni šo, šito ar... Tā vienkārši - pēc noklusējuma. Phe. Manā „planētā” (pasaules uztverē) tā gan gluži nav.
Manuprāt, ļaudis SMAGI jauc divas lietas: cieņa un saskarsmes ētika/kultūra. Šīs lietas ir jānodala. Arī man saskarasmē ar citiem ir pavisam pieņemami ievērot vispārpieņemtās sociālās komunikācijas normas. Vai arī tās neievērot – atkarīgs no vides un tā, ar ko komunicē. Vadīšanās pēc situācijas.

Taču cita lieta ir ar cieņu. Vakar to nopelnīja „Pronets”. Situācija tāda: kaimiņi sētā kaut ko cītīgi remontē. Fleksis, autogēns, dzirksteles. Un te pēkšņi manai cienītajai ~12.00 nets pazūd. Taču ar šīm kaimiņu aktivitātēm šo neta zudumu sasaistījām tikai pēc darba dienas, kad bijām mājās no darba. Ir kādi 20.25. Zvanu Tehniskajai daļai un informēju par problēmu. Operators norāda, ka rīt ieradīsies darbinieki sataisīt. Taču pēc kādas stundas man zvana strādnieks un informē, ka ir ieradies labot netu. Deviņos vakarā o_0 ! Kabelis iet pagalmā – gar ēku fasādēm un instalācijām. Un tad caur caururbtu un hermetizētu logu mums iekšā dzīvojamajās telpās. Kāpēc? Jo mājā pēc eiroremonta nav komunikāciju tuneļu (un ēkas telpas gribēja nodot īrē kā ofisus, lol). Kabeļa apskates laikā konstatējām, ka kabelis kaut kur pārgriezts – rīt (šodien) mainīs. Malači, nu.

Kaut kā šķiet, ka smags vairākums sūtītu lietotājus nafig, nevis tik vēlu, tumsā, mēģinātu klientam atjaunot pakalpojumu. Pret šādu uzņēmuma politiku un tās manifestāciju izjūtu ne tikai pozitīvas emocijas, bet arī CIEŅU!
 

Smalki skan. Nu, vismaz mazliet. Vispār jau no apmācībām un mērķtiecīgas stundas pastaigas no tā, gribēju ielīst pasnaust mazliet.... Taču vakar vienā no Mūkusalas biznesa centra ēkām uztaisīju solgājienu. Apsargāta teritorija, gaiša diena, pusdienlaiks - ~50min. Kamera, statīvs un gaisma ir somā. Ēku cenzē piestutēti materiāli – figņas visādas, brīvi kustināmas ar roku. Tad nu nocēlu vienas durvis nost no loga un min. laikā biju iekšā. Iegāju citā laiktelpā? Meh, nē. Objekts nav tik iespaidīgs – ne plašuma, ne āsomnesa ziņā. Skats visnotaļ ierasts – uz grīdas draza, iekārtu nav, instalāciju nav, durvju nav, logu nav. Ir tikai tukšums. Veroties mērķtiecīgi apkārt, tukšums atduras pret baltām figņām, kas stratēģiski izvietotas pie sienām. Kustību sensori!
Skats augstāk – vadu nav?! Kā, nav? Sienās tos taču neurbs! Tātad, bezvadnieki! He, tādi maz eksistē? Tad jau šiem bačenes varbūt sausas? Pakustinu roku, lampiņa nedeg. Turpinu virzīties sensoram tuvāk, nedeg. Nē, nu, jā, labi, šis nestrādā. Butaforija, iespējams. Vai arī kluss un vareni smirdīgs – bez gaismas signāla. Attālinos no sensora un dodos uz citu kāpņu galu. Johaidī, tur arī viens. Lampiņa nespīd. Vēl viens aklais sensors? ( Zeiss ražotne )
 

Ik pa laikam pieķeru sevi, uzdodam šo jautājumu sev. Nē, muļķības – to jautājumu man uzdod kādā konkrētā apveidā, subjektā, tēlā vai personībā/individualitātē netērptais laiks. Tas nepārspējamais mobilais kravas pacēlājs, kas spējīgs visas Zemes izgudrojumus pārorganizēt, kraujot no viena gadsimta otrā, konsolidējot noderīgo, atmetot lieko, darot to relatīvi milzīgā ātrumā. Pēdējais šo jautājumu man uzdeva ar pozitīvu vērtību mērāmais spams, proti, saņemta elektroniskā vēstulīte par to, ka iekš Dirty Deal 14. novembrī tiek rīkots runātīgs pasākums ar nosaukumu „Lēnā fotogrāfija: konstruējot laiku ar analogām tehnoloģijām digitālā laikmetā”.
Jā, paldies, Tev, tēmas nosaukum, jautājums uztverts, mēģināšu atbildēt. ( 4lpp pārsprieduma )

Fočēju, fočēju – tā mierīgi fočēju diafilmiņas iekš Olympus OM-1 kameras. Sasodīti ērts analogais instruments ar 50mm 1.8 stiklu, kurš tik skaisti zīmē i asumu, i bokeh! Viena filmiņa pēc otras gluži nē, bet kādas 20 gan jau ir izfočētas. Gan melnbaltās, gan krāsainās, gan diapozitīvās. Un tieši ar diapozitīvajām esmu aizrāvies visvairāk. Beigu galā kaut kā ir jālieto mājās uzstādītais ekrāns un diaprojektori. Un tad pie vienas diafilmas beigām „fak” un filmas uzvilcējs vairs nelec atpakaļ. Pļukš un iepūt.
Jaucu vaļā.

Atjaucu un priecādamies priecājos par japāņu inženieriju. Zobrati un atsperes nepajuka uz visām pusēm kā atjaucot, teiksim, Zenit. Bet viss skaisti organizēts iekš blokiem, kuri eleganti sadalās un ir saliekami atpakaļ visnotaļ bez pūlēm. Lūk. Izrādījās, ka pārplīsusi atspere. Mēģināju labot. Sanāca. Nē, nesanāca. Sanāca tagad? Nē, nesanāca. Nu i nah, dzēru tālāk vermutu un liku mierā.
Pēc kādas nedēļas iedeva man uz kredīta 4(!) diapozitīvās filmiņas. Un uzreiz kameru taisīt ķēros. Sanāca? Nope. Sanāca tagad? Jap!

Smalka manta, kuras pieregulēšana vien ir vesela trial and error zinātne. Taču šķiet, ka izdevās. Ne perfekti, taču viss darbojas.
Lai dzīvo atomcilvēciņi!!!

Pašam gan kārs sieķis tek OM-3 virzienā. Vai vismaz OM-2 ^^

http://disfigurator.deviantart.com/gallery/

Ap šo pavasari es ar savu dārgo sievieti meklējām mitekli - vien sev pašiem. Tā teikt, jāatbrīvojas no komunālajām "ērtībām". Skatījām sludinājumus, apskatījām vairākas ēkas un dzīvokļus tajās. Apstājāmies pie viena. Divstāvu koka ēka centrā. 115 kvadrātmetri par 1Ls kvadrātmetrā. Sasodīti lēti! Negribēju doties iekšā nemaz. Niķojos, ka pārāk liela platība mums diviem un bija jau Ebals un Zaebals mani apsēdis, meklējot dzīvošanas platību, kas atstāja negatīvu apjausmu dvēseles rajonā. Lai nu kā, apskatījāmies dzīvoklīti.
Remonts taisīts ar ofisa domu prātā. Kad telpas 2 gadus nav ņemtas kā ofiss, tās mazliet pielāgotas dzīvošanai. 115 kvadrātmetri 6 telpās!!! Dažās istabās tizlas salātzaļa toņa sienas, radiatoru nav, iekārtie griesti ar dienasgaismas lampām gan ir. Papretīgi. Koridorā bija ginekoloģiskais krēsls! Apskatījām dzīvokli un uzreiz jau radās atziņa: jāņem! Māklerei uz joku teicu, ka ņemsim, ja atstās mums krēslu. Taču joka nopietnība netika uztverta. Pēc apskates devāmies prom un jau tad savai dāmai piekodināju krieviski runājošajai māklerei norādīt, ka mēs ņemam. Un jā, uzreiz pateicām un paņēmām. Ja nebūtu rīkojušies uzreiz, platību paņemtu tie, kas nāca jau mums pretim augšā pa kāpnēm! Tad nu mazliet vēlāk mēs bijām jau jaunajā miteklī. 9. dzīvoklī. Te nu sākās likstas. ( deg vai tek? )

Likums, kuru draugs definēja pirms krietna laika, bet formulēt centīšos es: Videospēļu sēriju otrās daļas vairumā gadījumu ir labākās to pārstāves. Jāpārbauda: atliek vien padomāt/salīdzināt. Subjektīvi, protams, izvērtējot manā īpašumā esošās vai reiz spēlētās:( listējums: )

Labs klausāmais darbā, kurā nav jālieto smadzenes un nav īpaši jākomunicē. Stundām ilgi var nodarbināt prātu ar klausītā vizualizēšanu. Pamēģināju darbā baudīt Koontz darbu Phantoms, kas ir Silent Hill 1 mega influence - no darba daļēji aizgūts settings, ielas nosaukums (Koontz St.), spēlē pie kinoteātra izlīmēti Phantoms ekranizācijas plakāti, kā arī fikcionālā, grāmatā esošā "Timothy Flyte - The Ancient Enemy" darba nosaukuma vārda/vēstījuma spēle - spēlē uz sienas ir "Leonard Rhyne - The Monster Lurks". Patika darbs gan saturiski, gan tas, kā tas tika lasīts. Patīkama vīrieša balss, variējoša, katram tēlam citāda.
Īsi pirms audiogrāmatas noklausīšanās līdz galam, noskatījos ekranizāciju. Vļeh, filma noķer labi, ja vienu gramu grāmatas būtības un lieki maina lietas. Kāda velna pēc? Nezinu. Piem., grāmatā bija tāds un tāds iedarbīgs baisumiņš, bet filmā, tajā pašā aprakstītajā settingā, ielikts citāds, mazāk efektīvs. Nahuj? Nezinu. Koontzam gribējās kaut ko advancēt vai arī režisors viņu vienkārši batreipoja un piespieda. Ja grāmatai dodu 8, ierunāšanai 7, tad filmai knaps 6 - vienīgās labās lietas filmā bija tas, kā kinovaloda labu horror var vērst par izcilu, talkā ņemot iedarbīgus audio un kinovalodas elementus. Turklāt filma šķita kā riebīgs fast forward un tās tēli tika nevajadzīgi actionizēti. Atkal jau nezinu, kāpēc. Grāmata ir lieliska, vidēja tempa spriedzes darbs, kas skaisti būvējās uz exploration, spriedzes un nezināmā izziņas pamata, bet filma to pazaudē, metot skatītājam puslētu action/thriller. Meh.

Lai nu kā - audiogrāmata (it kā tizla, nevajadzīga lieta, ja ir laiks lasīt grāmatu) ir labs klausāmgabals laikam, kad ķermenis ir aizņemts, atstājot prātu potenciālai degradācijai.

A) kokapstrāde – viena no man tuvākajām pašdarbības un jaunrades formām. Pats mēdzu uztaisīt kādu nepieciešamo mēbeli vai priekšmetu, izmantojot kokmateriālus. Forši, vai ne? It kā?! B) ēdiena gatavošana – par to it kā nekad īpaši nebija domāts kā par nodarbi, kas rada ko paliekošu, ko noderīgāku par tūlītēju vajadzības apmierināšanu. Nesen sanāca materializēt „B” variantu un nu došos pie „A”. Forši? Nope, nav. Nav, ja šo hobiju mēģina materializēt iekš mēbeļu ražošanas uzņēmuma.
B) Tagad strādāju iekš Ķengaraga tirgus bistro. No sākuma, nākot pirmās reizes uz darbu, priecājos par to, ka beidzot 1,5 gadus ilgušais bezdarbs ir nogalināts un ka man ir darbiņš, kurš man pat tīri labi iepatikās. Bija pat reizes, kad dodos no darba mājās priecīgs. Pat laimīgs. Un tad Elga prasīja, vai viss ir kārtībā? Vai neesmu ko, hmm, sagrēkojis vai salietojies? Bet nē, nebiju. Vienkārši - radošs process, kura darba augļi ir patīkami klientam un man pašam ar. Vērot paēduša cilvēka labsajūtas grimases ir absolūti patīkami.( Heil! )
 

No revoluiton.lv foruma biedra sadabūju Nintendo GameCube konsoli, kuras aizņemšanās mērķis sākotnēji bija Eternal Darkness paspēlēšana. Taču, saņemot konsoli, patīkami ieraudzīju maisiņā arī Resident Evil 0 un REmake jeb Resident Evil. Divas nespēlētas Resident Evil sērijas daļas, kuras nebiju cerējis tuvākajā laikā spēlēt, jo manā rīcībā ir tikai PS2, bet šīs spēles ir GC ekskluzīvi, kas man riebjas. Ekskluzivitāte kropļo patērētāja labsajūtu un tirgu. Tad nu GC iepazīšanu sāku ar RE0. Slēdzot klāt vadus, mazliet kretinējos par to, ka GC nav digital out porta jebšu nav optiskās izejas, kuru skaisti ievadīt mājas kinozāles D-In portā un baudīt 5.1 skaņas jaukumus. Taču priecēja vismaz tas, ka konsole mazliet izmanto Dolby ProLogic II standartu un caur parastu stereo signālu kairina arī aizmugurējos kanālus. Ne visai efektīvi, bet tomēr. Kaut kāda baidoša aktivitāte no neaizsargātas un neredzamas puses. Tieši tāpēc laba 5.1 skaņa ir būtiska Horror žanra sastāvdaļa.
Ko par pašu RE0 lai saka? Nācās uzreiz pamanīt, ka grafiskajā ziņā tā ir skaistākā no klasiskajā formātā ieturētajām RE daļām (salīdzinot ar PS2) un bija ārkārtīgi interesanti vērot sižeta attīstību, uzzinot kā Umbrella Inc. radās un attīstījās, un kā spēle noslēdzās ar 1. daļas savrupmājas mistiskuma parādīšanu, tā vien rosinot apetīti tūdaļ pat slēgt iekšā REmake un gūt jaunas baudas no it kā jau zināmā, taču pamatīgi mainītā.
Spēlēju kādas nedēļas ilgumā - pa stundiņām divām vakarā - un mana dāma vēroja, lai gan viņai ir neizturami bail no Horror žanra. Arī viņa atzinīgi novērtēja šo spēli, sevišķi jau vizuālo estētiku. Un jāatzīst, ka spēle izskatās sasodīti labi. „Pārāk labi”. Prieks acīm, kuru sniedz spēļu kubs, kurš īsti pat nav kubs. Un viņas spēja noskatīties RE0 (kas ir viena no biedējošākajām RE daļām) glīti atrāda manu nostāju pret RE sēriju – tas īsti nav Horror (žanriski ir, bet ar efektīgu baidīšanu RE sērija īsti nenodarbojas), bet gan Suspense Thriller ar gore elementiem. Tīkami bez gala ir spēlēt arī šādu Horror žanra inkarnāciju, jā, bet ne baisi. Un tas ir tas, kas raksturo šo sēriju. Sasodīti garda B gala (apspēlēto tēmu izpratnē) Horror žanra maltīte.( Unnnnghhhh )
 

Turpmāk jāpieturas būs pie striktas diapozitīvu diētas.

Beigu galā neaprakstāmi intīma ir tā sajūta, kad tu publiskā vai ne tik lētā vietā veic netiklas darbības (uz ceļiem, guļus, pastiepies vai pietupies) ar OM-1 kameras slēdzi, liekot aizkariņiem slīdēt sānu kustībā, sinhroni kairinot diafragmas caurumiņu, motivējot to savilkties un tad atlaisties, noķerot 35 milimetrus tās dzīves burvības, kuru īsti pat nevar apjaust. Vēl.
Dažreiz pat nākas apjukt par to, kas tad ir tīkamāk - likt aparāta miesiņai tīkami klaudzēt (pareizā [kā filmās] skaņa ir tad, kad slēdzis uzstādīts uz 1/60) vai pirmo reizi uzlūkot perforētajā filmiņā fiksētās nerātnības. Visbiežāk jau šī pirmā uzlūkošana notiek tūdaļ aiz Baltijas Foto Servisa durvīm. Vai arī mājās, ja prāts pēkšņi nesās uz mazohismu. Līdz šai uzlūkošanai atliek vien domāt par to, vai tāds un tāds fotofiksējums, kas ir neglābjami fiksēts ķīmisko elementu izkārtojumā, būs sanācis tāds, kāds tas tika iecerēts fotografējot. ( Sen nebij' rakstīts )