Diapozitīvs - Post a comment

Man patīk strādāt ar filmu, jo tā ir taktīla, stimulē visas maņas!

Actiņas: smuki iepakota filmiņa, apdruka, estētika.
Deguntiņš: izņemot filmiņu no bundžiņas, tā mēdz smaržot - it sevišķi krāsu filmiņas. Šaujot diapozitīvus, svēts ir rituāls atraut filmas bundžiņu un nekavējoties ieraut tās smaržu nāsīs, kaifa izteiksmē noelšoties. Mmmm, beznarkotiku dopamīns!
Taustīte: pats par sevi saprotams - tu gaismjutīgo materiālu turi savās rociņās. Rociņās ir filmiņa, nevis vieninieciņu vai nullīšu solījums. Tur ir sudrabs emulsijā, uzklāts uz plānas plastmasas lentas.
Austiņas: filmiņas tīšana kamerā ir dzirdama, griežas zobratiņi, tikšķ mehānismi - prieks klausīties manuālas kameras darbībā ir aptuveni tāds pats, kā pielikt ausi pie mehāniskā rokas pulksteņa.
Garšiņa: eu, to gan labāk nē! Taču kāds dzēriens procesa pavadīšanai - ko ne?!

Man patīk strādāt ar filmu, jo visu raksturo mans darbs un prasmes attiecīgajā brīdī.

Neviens pats algorims manas kļūdas nelabo. Neviens pats algoritms man nepiezīmē neko lieku vai nezaudē ko būtisku faila izmēra dēļ. Manu rociņu neviens netur, neviens mani nestabilizē. Neviens attēla apstrādes kods nezaudē toņu bagātību, neķēpā ciet mikrodetaļas, nepataisa lietas un tekstūras par plastmasu. Nevienas koda instrukcijas manas bildes nepadara plakanas, pielietojot HDR bez jēgas un poņas, piemēram. Kontrastu kontrolēju es ar attiecīgā materiāla un tā ķīmiskās apstrādes izvēli. Kontrasts - kompozīcijas elements. Mākslinieciska izvēle. Klusums mūzikā. Visur nav jābūt HDR, visu nav jāredz un visu nav jādzird. Kompozīcija virza uzmanību.
Ir laba sajūta paskatīties pa logu un nodomāt: Hmm, izskatās pēc f/4 un 1/250s ar ISO 125 filmiņu. Tad paņemu fočiku, ieslēdzu eksponometru un trāpīts perfekti - ar visu sniegotās ainavas ekspozīcijas +1 stopa kompensāciju, lai galā sniegs izskatītos balts, nevis pelēks, jo eksponometrs visu mērīto definē par vidējo pelēko toni - tavs uzdevums ir zināt un saprast, kā izvietot toņus kadrā no ekspozīcijas viedokļa vien: fragmas atvērumu izvēlos es, ņemot vērā lēcas īpašības un iecerēto attēlu; slēdža ātrumu arī izvēlos es - gana ātru, lai roktrīce un subjekta kustība neizpludinātu kadru vai tieši otrādi - lai izpludinātu, ja esmu tā iecerējis. Filmiņu izvēlos es - balstoties uz vizualizēto gala rezultātu un iemīlēto attēla izskatu. Fočēju es, nevis instruments - visos posmos.

Ja man neizdevās nofočēt optimāli - tā ir mana un tikai mana laža!

Mācos no kļūdām, izdaru secinājumus un meklēju, piemēram, labāku gaismas un gaismjutīgā materiāla kombināciju, mēģinu vēlreiz un vēlreiz. Un vēlreiz. Vēlreiz. Kamēr apgūtais nenotiek automātiskā līmenī un nav sasniegts vislabākais iespējamais rezultāts.
Strādājot ar filmu, tā sasniegšanas ceļš ir nevis datorkrēsls un slaideru purgatorija, bet gan atkārtota fotopastaiga un darbs vannas istabā, ieviešot izmaiņas procesā vēlamajā virzienā. Šāds darbs vairo manas, nevis algoritma prasmes. Augu es, nevis kods. Un augu diezgan plašā tvērienā, jo lietas skar fiziku, ķīmiju, materiālzinātni un mazliet pat astronomiju, ja vēlies optimālu gaismu.

Ja man izdevās nofočēt un attīstīt optimāli - viss, man vairs nav nekas jādara, attēls gatavs un izskatās sasodīti brīnišķīgi!

Viss krāšņums caur to pašu filmiņu tiek diaprojekcijā sūtīts uz baltā vinila ekrāna - dzīvs, no pikseļiem un algoritmiem atbrīvots, sirdi un garu sildošs, liels un ar estētisko filmas graudiņu, kuru vismaz digitālais kino cenšas atdarināt, lai attēlam piešķirtku dzīvību un tekstūru.
Viss, kas man jādara ar attīstīto filmiņu: jāpiesēž ar kādu dzērienu pie galda, jāuzliek kādu muzonu vai raidījumu fonam, jāpaņem šķēres un diapozitīvu rāmīši, un, kritiski izvērtējot safočēto, rāmīšos salikt tikai spēcīgākos kadrus. Kad tas izdarīts - atliek diaprojekcijā veikt vēl vienu un ne pēdējo atlasi - izdzīvo tikai spēcīgākās lietas un no strukturēta ūdens neciešu ne es, ne mans skatītājs.


Pamesti objekti un jaunceltnes - mans rotaļu laukums, smilškaste, kurā piesēdināt un atpūtināt darba dunas un cilvēku nogurdināto garu. Vieta, kurā paspēlēties ar gaismu, tumsu un mīklaino. Mīļākais subjekts, jo kur gan citur vari brīvi un netraucēti savā ritmā spēlēties ar gaismēnām, kur citur ievilksi plaušās mazliet būstama un mitra betona smaržu? Kur citur sajutīsi to objekta noslēpumainības vilinājumu, to piedzīvojumu, to patvērumu no pilsētas pilsētā?
Lai kāds būtu arī tavs iecienītākais subjekts - bez gaismas fotogrāfija neeksistē. Bez labas gaismas neeksistē laba fotogrāfija - tā ir galvenā šajā jautājumā.
Laba fotogrāfa uzdevums ir izprast gaismu un savu gaismjutīgo materiālu, šo abu lietiņu mijiedarbību un fočēt vislabākajos gaismas apstākļos, nevis pēc tam stundām mēģināt savas lažas un sūdīgu gaismu neitralizēt Laitrūmā, piemēram. Maldīgi ir domāt, ka ar pēcapstrādi var panākt to pašu, ko nepanāci fotografēšanas brīdī. Nevar. Man patīk iegūt no 35mm filmiņas.



P.S.

Atkārtojoties - kad tu kaut ko tehnoloģiski jaunu iegūsti, tu kaut ko zaudē
Tu nomaini zināšanas un prasmes pret jaunā instrumenta sniegto ērtību. Taču prasmes, kuras vairs nav aktīvā lietošanā - pārsteidzoši ātri tiek aizmirstas un pazūd. Ieradās kabatas kalkulatori: aizmirsām, kā rēķināt galvā. Ieradās strīmošana - zaudējām attēla un skaņas kvalitāti, nomainot to pret ērtību un interneta atkarību. Ierodas automātiskās kārbas auto - tu visai drīz vairs nespēj braukt ar manuālo kārbu. Ja tiesības noliki ar auto kārbu, tu iemācījies mazāk - tevi pie manuālās nemaz nelaiž klāt, jo tavas prasmes ir objektīvi sūdīgākas - mehānikas sasaisti ar ceļu to nomainīji pret ērtībām, kas no tā izolē. Apguvi skolā svešvalodu, kuru ikdienā nelieto - esi to piemirsis pat tad, ja biji teicamnieks tajā. Ko nelieto, tas atmirst. Sen neesi strādājis ar PowerPoint - vairs neatceries, kā normālu prezentāciju uztaisīt, jāatkārto, jāpatrenējas!
Ieradās mākslīgais intelekts un tev sāk samazināties spējas kritiski apstrādāt informāciju, čekot robus un bias savās zināšanās. Bet nav jau svarīgi, vai ne? Bots tāpat izteiks feikus komplimentus, lai tavs ego justos labāk.
Ierodas MI un darbavietā tev pēkšņi spiež ar to strādāt. Rezultāts: darbā pieņemts stulbs asistents, kas visu laiku ir apsities narkotikas, klimst bezsakarā apkārt un gļuko - šad un tad izdara ātri un ir OK, bet pārsvarā - jāalgo “redaktors” un “faktčekeris”, lai uzņēmums neizlaistu totālu vircu pasaulē. Tātad - daļu savas slodzes tev spiež novirzīt stulbam asistentam, spiež paļauties uz viņu - tā esot ātrāk un efektīvāk. Vai asistenti pilveido tavas prasmes? Nē, jo tie pēc būtības tevi tikai atvieglo no kaut kā darīšanas. Ko vairs nedara, tas ātri atrofējas.
Ierodas AI, ieviesēji naudas reibināti to uzdod par domāšanas būsteri, bet realitātē tas ir ceļš uz atrofiju un mazāku smadzeņu lietošanu/treniņu. Un negatīvās sekas šādai uzvedībai ir novērojamas jau šodien!


Labāk lietot tiešām attīstošus instrumentus - lieljaudas un algoritmi lai paliek netīrajām industrijām :)