Mana UE izpratne (v2.0.0)
« previous entry | next entry »
Nov. 25th, 2010 | 03:48
Skan: Haemoth - Satanik Terrorism
Gan jau, ka no maniem iepriekšējiem rakstiem par un ap UE var lieliski saprast manu motivāciju un mērķi līst šajās patīkami piegānītajās dzīvās vēstures mantojuma vietās jeb, vienkāršāk sakot, graustos, kuros cilvēks nodarbojies ar saimniecisko darbību un defekāciju gan burtiski, gan tēlaini. Ja skatāmies vēsturē – pirmā saskarsme ar šo izklaides vietu (uztvere attiecīgajā vecumā) tipu bija bērnībā – pamestā jaunceltnē gājām bastot stundas un iemēģināt pirmās cigaretes (Bond. Hollywood un mentola Elita), kā arī uzbūvēt no ķieģeļiem bunkuriņus un vēl – vienkārši paskatīties uz pilsētas tirgus laukumu no augšas, paskraidīt pa būvmateriālu kalniem, mest no jumta salauztos gāzbetona blokus, u.tml. Bet tagadnē ir citādi – cilvēks un viņa apziņa izaug.
Cerams...
Uz kādu labu laiku šo vietu valdzinājums bija piemirsts un ap kaut kādu 2005. gadu tik atsāku UE aktivitātes, kam par pamatu bija nejauša objektu uziešana Juglā un intereses atdzimšana, kuru raksturo dzinulis: kas lācītim vēderā un kas šim bija vēderā, kad objekts vēl nebija nodots Laika varā? Bet kā katalizators šai reinkarnācijai – videospēļu sērija (un filma) Silent Hill, ar kuru esmu pazīstams jau kopš kāda 2001. gada, kad tā pirmo reizi tika spēlēta. Tajā esošā simbolisma pilnā dekadences estētika lēnām materializējās manī un, saskaroties ar nejauši atrastajiem objektiem, pamazām atdzima, lai uz šīs pieredzes bāzes uzaugtu tagadējais hobijs ar internacionālo nosaukumu Urban Exploration.
Kā zināms, ir vairāki šīs nodarbes (klejošanu objektos reducējot līdz vispārpieņemtajiem Urban Exploration rāmjiem) potenciālie mērķi: vēstures izziņa, estētikas un simbolisma meklēšana, atrastā baudīšana, dokumentējoša, eksperimentāla vai mākslas fotogrāfija, piedzīvojums. Kā arī cilvēciskas intereses apmierināšana. Citiem vārdiem – savas dvēseles lutināšana. UE neoficiālais apakšmērķis, protams, nav demolēšana, zagšana (pareizāk sakot: atmestu lietu piesavināšanās Civillikuma izpratnē) un likumu pārkāpšana – tā nu ir mūsu sabiedrība augusi, ka tai ir nepieciešami priekšraksti, kas ērti ierāmētu tās brīvības un pienākumus (ar to domājot normatīvos aktus). Piemēram, tas pats Krimināllikumā vai Administratīvā procesa likumā fiksētais aizliegumu klāsts, radīts, lai atturētu kādu noziedzīgu darbību no dzimšanas un realizēšanas – kaut vai to pašu objektu izlaupīšanu, piegānīšanu un demolēšanu. Līdz ar to, objekti tiek sargāti ne tikai ar likuma juridisko spēku, bet arīdzan ar ko materiālāku, proti, kamerām, slēdzenēm, sargu un suņu darbu, kā arī ar sabiedrības (garāmgājēju personā) modro aci. Gribētos jau teikt un ticēt tam, ka šo normatīvo aktu normas uz mums nav primāri attiecinātas, jo mūsu mērķis nav kaitējuma un bojājuma nodarīšana pētāmajam objektam, taču, nenoliedzami, šādas tādas normas iekš izdodas pārkāpt - visbiežāk (un strikti aprobežojoties tikai ar to): nelikumīga iekļūšana teritorijā trespassing izpratnē.
Objektos veiktās aktivitātes ir tā elementu kopa, kas definē pilsētvides pētnieku. Mazliet arī ārējais tēls: ne pirmā svaiguma apģērbs (kuru nav žēl saplēst); mugursoma ar termosu un lieku apģērba gabalu vai kādu inventāru ekstrēmākai nodarbei (urbānais alpīnisms, piemēram); fototehnika – kamera un statīvs. Taču, sabiedrībai, nezinot UE jēdzienu un attiecīgo aktivitāšu klāstu, ko tas sevī ietver, nav grūti pilsētvides pētnieku sajaukt ar vandāli, zagli vai kādu citu nevēlamu personu. Beigu galā uz pieres nerakstām, ka esam pilsētvides pētnieki, kuri dara tikai to, to un to. Līdz ar to jārēķinās, ka, pirmām kārtām, sabiedrība uz mums raudzīsies kā uz likumpārkāpējiem vulgaris un tiks izsaukti attiecīgie drošības dienesti. Līdz ar to regulāri nākas uzmanīties no garāmgājējiem un kamerām, riskējot būt aizturētam kā zaglim/demolētājam, u.tml. – tikai un vienīgi tamdēļ, lai varētu iekļūt kārotajā objektā ar mērķi to apskatīt un iemūžināt sevī.
Es no šiem iespējamajiem mērķiem savā bradāšanas izpratnē ietveru vīzijas un estētiskās vides no Silent Hill un citām videospēlēm, kurās figurē pamestība (pamatā tās ir Survival Horror spēles). Pievienoju virspusēju atrasto objektu vēstures izziņu un estētikas receptoru stimulēšanu, kas, nebaidos atklāt, ir pašas nodarbes pamatā vismaz man. Līdz ar to nav jābrīnās, ja objektos redzu daudz elementu no šīm spēlēm, pie kuriem mēdzu apstāties, fotografēt tos un priecāties par kailu to esību tumsā vai putekļainā gaismā. Tāpat nav jābrīnās, ja es paceļu kādu vecu dokumentu un palasu vai veicu citas labticīgai UE aktivitātei raksturīgas pētnieciskās darbības savam priekam, - varbūt arī citu priekam, nododot objektā pieredzēto interneta plašumos, kompresētu bilžu un apraksta formātā.
Mērķa esence, kas, manuprāt, vismaz raksturo 90% UE būtības: paņemt no objekta ar paša kameru veidotās bildes, atmosfēru, atmiņas un putekļus. Kopumā to varētu raksturot kā priecāšanos par sevi, savu patiku pret šo nodarbi. Simbiozes veidošana starp savu dvēseli un objektiem, kas iezīmējas gan kā informācijas meklēšana internetā, bibliotēkās un Valsts vēstures arhīvos par šiem objektiem un to vēsturi, gan kā pats bradāšanas noslēpumainais process un objektu izgaismošana ar lukturi, gaismas fiksēšana ar fotokameru, lai apmierinātu saasināto estētisko vērtību uztveri. Iemūžināšana nereti notiek ne tikai bildēs, bet arī aprakstos, kuri pēcāk tiek publicēti plašajā interneta vidē, tomēr cenšoties noslēpt objektu atrašanās vietas. Tālab, lai pasargātu tos no to nevēlamu cilvēku apmeklējumiem, kuri uz objektiem nes vienīgi destrukciju (pārsvarā bērni un tīņi, kas vēl īsti nesaprot savas rīcības materiālās un tiesiskās sekas).
Sīkāk – objekti mani vilina ar savu pagrabu un pazemes būvju mitro smaržu, ar savu industriāli grandiozo piepildījumu un reizē arī vakuumu; ar skatiem no jumta un 30-200m augstiem torņiem, ar cilvēku neesību un aiz tiem atstāto vēsturi, skatāmu dokumentu un priekšmetu veidolā. Ar savu tumšo un kontrastējošo būtību ar apkārtējo vidi, ar noslēpumainību un māksliniecisko estētiku – lūpošā krāsa, rūsējošās tērauda un masīvās betona konstrukcijas, interesanti interjera plānojumi… Tas viss kopā, un ne tikai tas, rada to simfoniju un garšu, pēc kuras arī tad dodos uz šiem objektiem, lai tos pētītu, baudītu un savā veidā arī dokumentētu. Es bradāju, izceļot tieši estētisko un izzinošo, visnotaļ šauram sociuma lokam saprotamo baudījumu, kādu šie objekti sevī slēpj.
Cerams...
Uz kādu labu laiku šo vietu valdzinājums bija piemirsts un ap kaut kādu 2005. gadu tik atsāku UE aktivitātes, kam par pamatu bija nejauša objektu uziešana Juglā un intereses atdzimšana, kuru raksturo dzinulis: kas lācītim vēderā un kas šim bija vēderā, kad objekts vēl nebija nodots Laika varā? Bet kā katalizators šai reinkarnācijai – videospēļu sērija (un filma) Silent Hill, ar kuru esmu pazīstams jau kopš kāda 2001. gada, kad tā pirmo reizi tika spēlēta. Tajā esošā simbolisma pilnā dekadences estētika lēnām materializējās manī un, saskaroties ar nejauši atrastajiem objektiem, pamazām atdzima, lai uz šīs pieredzes bāzes uzaugtu tagadējais hobijs ar internacionālo nosaukumu Urban Exploration.
Kā zināms, ir vairāki šīs nodarbes (klejošanu objektos reducējot līdz vispārpieņemtajiem Urban Exploration rāmjiem) potenciālie mērķi: vēstures izziņa, estētikas un simbolisma meklēšana, atrastā baudīšana, dokumentējoša, eksperimentāla vai mākslas fotogrāfija, piedzīvojums. Kā arī cilvēciskas intereses apmierināšana. Citiem vārdiem – savas dvēseles lutināšana. UE neoficiālais apakšmērķis, protams, nav demolēšana, zagšana (pareizāk sakot: atmestu lietu piesavināšanās Civillikuma izpratnē) un likumu pārkāpšana – tā nu ir mūsu sabiedrība augusi, ka tai ir nepieciešami priekšraksti, kas ērti ierāmētu tās brīvības un pienākumus (ar to domājot normatīvos aktus). Piemēram, tas pats Krimināllikumā vai Administratīvā procesa likumā fiksētais aizliegumu klāsts, radīts, lai atturētu kādu noziedzīgu darbību no dzimšanas un realizēšanas – kaut vai to pašu objektu izlaupīšanu, piegānīšanu un demolēšanu. Līdz ar to, objekti tiek sargāti ne tikai ar likuma juridisko spēku, bet arīdzan ar ko materiālāku, proti, kamerām, slēdzenēm, sargu un suņu darbu, kā arī ar sabiedrības (garāmgājēju personā) modro aci. Gribētos jau teikt un ticēt tam, ka šo normatīvo aktu normas uz mums nav primāri attiecinātas, jo mūsu mērķis nav kaitējuma un bojājuma nodarīšana pētāmajam objektam, taču, nenoliedzami, šādas tādas normas iekš izdodas pārkāpt - visbiežāk (un strikti aprobežojoties tikai ar to): nelikumīga iekļūšana teritorijā trespassing izpratnē.
Objektos veiktās aktivitātes ir tā elementu kopa, kas definē pilsētvides pētnieku. Mazliet arī ārējais tēls: ne pirmā svaiguma apģērbs (kuru nav žēl saplēst); mugursoma ar termosu un lieku apģērba gabalu vai kādu inventāru ekstrēmākai nodarbei (urbānais alpīnisms, piemēram); fototehnika – kamera un statīvs. Taču, sabiedrībai, nezinot UE jēdzienu un attiecīgo aktivitāšu klāstu, ko tas sevī ietver, nav grūti pilsētvides pētnieku sajaukt ar vandāli, zagli vai kādu citu nevēlamu personu. Beigu galā uz pieres nerakstām, ka esam pilsētvides pētnieki, kuri dara tikai to, to un to. Līdz ar to jārēķinās, ka, pirmām kārtām, sabiedrība uz mums raudzīsies kā uz likumpārkāpējiem vulgaris un tiks izsaukti attiecīgie drošības dienesti. Līdz ar to regulāri nākas uzmanīties no garāmgājējiem un kamerām, riskējot būt aizturētam kā zaglim/demolētājam, u.tml. – tikai un vienīgi tamdēļ, lai varētu iekļūt kārotajā objektā ar mērķi to apskatīt un iemūžināt sevī.
Es no šiem iespējamajiem mērķiem savā bradāšanas izpratnē ietveru vīzijas un estētiskās vides no Silent Hill un citām videospēlēm, kurās figurē pamestība (pamatā tās ir Survival Horror spēles). Pievienoju virspusēju atrasto objektu vēstures izziņu un estētikas receptoru stimulēšanu, kas, nebaidos atklāt, ir pašas nodarbes pamatā vismaz man. Līdz ar to nav jābrīnās, ja objektos redzu daudz elementu no šīm spēlēm, pie kuriem mēdzu apstāties, fotografēt tos un priecāties par kailu to esību tumsā vai putekļainā gaismā. Tāpat nav jābrīnās, ja es paceļu kādu vecu dokumentu un palasu vai veicu citas labticīgai UE aktivitātei raksturīgas pētnieciskās darbības savam priekam, - varbūt arī citu priekam, nododot objektā pieredzēto interneta plašumos, kompresētu bilžu un apraksta formātā.
Mērķa esence, kas, manuprāt, vismaz raksturo 90% UE būtības: paņemt no objekta ar paša kameru veidotās bildes, atmosfēru, atmiņas un putekļus. Kopumā to varētu raksturot kā priecāšanos par sevi, savu patiku pret šo nodarbi. Simbiozes veidošana starp savu dvēseli un objektiem, kas iezīmējas gan kā informācijas meklēšana internetā, bibliotēkās un Valsts vēstures arhīvos par šiem objektiem un to vēsturi, gan kā pats bradāšanas noslēpumainais process un objektu izgaismošana ar lukturi, gaismas fiksēšana ar fotokameru, lai apmierinātu saasināto estētisko vērtību uztveri. Iemūžināšana nereti notiek ne tikai bildēs, bet arī aprakstos, kuri pēcāk tiek publicēti plašajā interneta vidē, tomēr cenšoties noslēpt objektu atrašanās vietas. Tālab, lai pasargātu tos no to nevēlamu cilvēku apmeklējumiem, kuri uz objektiem nes vienīgi destrukciju (pārsvarā bērni un tīņi, kas vēl īsti nesaprot savas rīcības materiālās un tiesiskās sekas).
Sīkāk – objekti mani vilina ar savu pagrabu un pazemes būvju mitro smaržu, ar savu industriāli grandiozo piepildījumu un reizē arī vakuumu; ar skatiem no jumta un 30-200m augstiem torņiem, ar cilvēku neesību un aiz tiem atstāto vēsturi, skatāmu dokumentu un priekšmetu veidolā. Ar savu tumšo un kontrastējošo būtību ar apkārtējo vidi, ar noslēpumainību un māksliniecisko estētiku – lūpošā krāsa, rūsējošās tērauda un masīvās betona konstrukcijas, interesanti interjera plānojumi… Tas viss kopā, un ne tikai tas, rada to simfoniju un garšu, pēc kuras arī tad dodos uz šiem objektiem, lai tos pētītu, baudītu un savā veidā arī dokumentētu. Es bradāju, izceļot tieši estētisko un izzinošo, visnotaļ šauram sociuma lokam saprotamo baudījumu, kādu šie objekti sevī slēpj.
http://disfigurator.deviantart.com/