Sūrreālisms - Post a comment

Skumjas ir tās dienas, kad godprātīgs geimeris saskaras ar reģionālā zonējuma marasmu, kas vislabāk zināms ir DVD relīžu pasaulē. Kā zināms, bieži vien tas rada situāciju, kad lieliska spēle tiek izlaista tikai kādā konkrētā reģionā, nevis globāli un tas nozīmē to, ka bez konsoles čipošanas (kas ļautu barot konsoli ar pašrakstītiem diskiem vai cita reģiona oriģināliem) vai emulēšanas šo spēli nebūs Tev redzēt kā savas ausis. Šis ir stāsts par lieliskas Action/Survival Horror + RPG žanru spēles Parasite Eve emulāciju.

Pirms kāda laika lejuplādēju šīs spēles kopiju portatīvā datora cietajā diskā un tā nu fails tur marinējās, marinējās, līdz pienāca tā kārta tapt spēlētam. To iniciēja visnotaļ triviāls apstāklis – esmu RPG “jaunava” un otrā daļa - kura man ir fiziskā formātā un tiek spēlēta uz neatčipota PlayStation 2 - uz beigām man kļuva neizejama, jo nebiju attīstījis spēles protagonisti tiktāl, lai iegūtu nepieciešamos ieročus. Nu, neko – nospriedu, ka būs jāsāk spēlēt no jauna, otrajā spēlēšanas reizē pielietojot zināšanas un pieredzi no pirmās spēlēšanas reizes. Taču, kārtējo reizi startējot otro daļu, piefiksēju pārāk daudz pirmās daļas references tajā un tā nu nolēmu visupirms tikt galā ar pirmo, ko arī izdarīju.

Vienu galu S-Video kabelīša iespraudu attiecīgajā portatīvā datora konektorā, otru iekš TV konektora. Palaidu attiecīgos desktop settingus (Extended), ierādīju PSXfin emulatoram dzīvoties iekš TV signāla, palaidu spēli un guvu visnotaļ autentisku PlayStation videospēlēšanās pieredzi. Proti, attiecīgais emulators nepilnveido grafiku, līdz ar to izskats ir gandrīz oriģināls. Tik ļoti “gandrīz”, ka brīžos, kad spēle prasīja apmainīt diskus (spēle tika tirgota divos CD diskos), jau liku PlayStation 2 pulti malā (pievienota datoram ar pārejas palīdzību), cēlos no dīvāna un devos pie sava pašdarinātā disku skapja, lai pusceļā saprastu savu visnotaļ baudāmo kļūdu – emulēšanas pieredze izrādījusies gana autentiska, lai mani mudinātu uztvert to par pavisam PlayStation oriģinālu. Priecīga ziņa, protams. Ar savu negatīvo pusi, jo vairākkārt radās arī vēlme skatīties spēles manuālī, lai saprastu ko dažādās ikonas un piktogrammas nozīmē. Arī tad devos pie disku skapja un pusceļā bēdīgi aprāvos – nav man oriģināla, nav manuāļa un nav smuko disku ar skaistajiem zīmējumiem. Internetā ar slinkums bija uzmeklēt skenētu kopiju vai caureju (walkthrough), lai gan portatīvā monitors, kas darbojas autentiski, to pilnībā atļauj. Līdz ar to visu eleganti apguvu pašmācības ceļā un izdevās tas visnotaļ kvalitatīvi – pēdējais boss bija visnotaļ garlaicīgs game-play aspektā, jo bija man krietns pārākums – ieroči un bruņas attīstītas līdz pieklājīgam līmenim - tādam, lai nejustu spriedzi un bailes par resursu nepietiekamību. RPG jaunavība sāk plīst.

Runājot par pašu spēli – tā sniedza pilnvērtīgu Rietumu parauga Horror pieredzi ar dažiem Austrumu Horror elementiem, kuri spīdēja tajos lieliskajos creepy brīžos. Atmosfēru šeit veido nedaudz vairāk R parauga šausmu stila estētika. Pareizāk sakot – A redzējums par R horror, kas rezultējas veidojumā (konkrētajā spēlē), kurš reprezentē savu viedokli par R šausmu filmām raksturīgo estētiku (mošķi, mutanti un neradījumi tumšos koridoros, nakts...), klāt piemetot Āzijas šausmu fikcijas vērtības – tādas kā mistēriju, sirreālismu un šausminošus pārsteigumu elementus, kuri nav R kino tik ļoti nodeldētais “bū” paņēmiens, kas sevišķi raksturīgs tīņu šausmu filmās.
Un kas ir ne mazāk svarīgi – šis pasaules veidojums ir ietērpts klasiskā Survival Horror vizuālajā izpildījumā: nedaudz attīstītā trešās personas pre-renderētā kamerā, kura bieži ir arī kustīga. Bieži tā patīkami teju vai skenē telpu, centrējot protagonisti. Pre-renderētais, statiskais vides stils man ir ļoti tuvs un saistošs. Pie tā varētu būt pievelkama mana cieņa un hobijs pret fotogrāfiju.
Arī spēles saturs ir neapšaubāmi lielisks – visnotaļ kvalitatīva bioloģijas lekcija ~13 stundu ilgumā par mitohondriju attiecībām ar cilvēka šūnām. Tēma: kurš ir evolucionāri pārāks?! Spēles laikā tēli bieži runā par šīm simbiotiskajām vai parazītiskajām attiecībām un uz spēles beigām tiek atprasītas spēlētāja zināšanas, pareizas atbildes gadījumā dāvājot vitālus spēles resursus – tādus kā munīciju vai ārstniecības līdzekļus. Taisni vai rodas līdzīga atziņa kā pēc Metal Gear Solid spēļu iziešanas, proti, ka šīs spēles ir rekomendējamas vidusskolas programmās kā papildu mācību materiāli. Skan jau amizanti un smieklīgi, taču geimeris noteikti, ka vairāk uzmanības mitohondrijiem, šūndas kodolliem un evolūcijai pievērstu videospēles formātā ieturētam stāstam, kas ir bezgala saistošs un izklaidējošs.
Mūzika arīdzan bija ieturēta tīkami klasiskā Survival Horror izpratnē.

Viss kopā sniedza absolūti patīkamu Horror videospēlēšanos, kādu nebiju baudījis kādu krietnu laiciņu. Un, manuprāt, spēles saturs nav novecojis ne nieka, bet vizuālā puse - tās vecums tieši rada īstā Survival Horror atmosfēru kāda tā bija šī žanra klasiskajos laikos.

Stingrs 8/10!