Bērnībā man par visu vairāk bija bail, ka mana mamma varētu nomirt. Es atceros, kā sēdēju pie loga, bija agrs ziemas vakars, saule rietēja milzīga un sarkana, bet es sēdēju mājās viens pats, man bija kādi seši gadi, es gaidīju mammu pārnākam no darba. Viņa strādāja turpat netālu - iespējams, to vietu pat varēja redzēt, es zināju celiņu, pa kuru viņai bija jānāk.

Bija jau kādas desmit minūtes pāri pieciem, strauji nāca virsū tumsa un es tur viens pats mājās, sešus gadus vecs un nobijies puika sēdēju uz palodzes un domāju par to, ka mana mama, iespējams, nekad nepārnāks mājās. Jo viņa taču var nomirt. Jebkurā mirklī. Varbūt, tieši tagad. Mamma var nomirt jebkurā mirklī un viss, kas tev atliek, ir sēdēt un gaidīt, kad tu par to uzzināsi. Vienīgais, ko tu vari izdarīt, ir sagatavoties tam brīdim, kad tu par to uzzināsi, jo neko labot tu arī nevarēsi. Tu esi maziņš un tava mamma ir mirstīga.

Es biju gudrs bērns. Es visu varēju izskaitļot un izdomāt. Man bija dzīva fantāzija. Es zināju, kā mirst cilvēki - autoavārijās, no sirds vai vienkārši tāpat. Bet mamma vienmēr pārnāca mājās. Agri vai vēlu. Es to zināju, taču tik un tā nākamreiz uztraucos. Uztraucos vēl vairāk, jo katra nākamā reize bija vēl riskantāka. Ja mana mamma nav nomirusi vakar, tad ir daudz lielāka iespēja, ka viņa nomirs šodien.

Vēlāk es ievēroju, ka mamma reizēm lieto kaut kādas zāles. Korvalolu vai validolu. Es uzaugu ar domu, ka viņai ir slikti ar sirdi. Es baidījos, ka kuru katru brīdi viņa var nomirt ar infarktu. Atceros, kā reiz, kad man bija kādi 25 gadi, es aizgāju pie ārsta un man mērīja spiedienu, visu ko tādu, jautāja, vai man rados ir kādas slimības. Es pateicu ārstam, ka manai mammai ir slikti ar sirdi. Vēlāk, mamma man jautāja, kā gājis pie ārsta un es visu pastāstīju. Viņa iesmējās - kādas muļķības, man nekad nav bijis slikti ar sirdi. Lai nu kas, bet ne jau sirds. To validolu es tikai dēļ uztraukumiem darbā un tā. Izrādās, ka es to visu biju izdomājis.

Es vienmēr esmu baidījies viņai piezvanīt uz mobilo, jo baidījos no neatbildēta zvana. Ko lai es daru tādā brīdī, kad es zvanu, bet viņa neatbild? Tādā brīdī viņa var būt mirusi, bet es to pat nevaru noskaidrot, jo nemaz nezinu, kur viņa ir. Un ko man tādā brīdī darīt? Zvanīt kādam, lai pajautātu - eu, tu nezini, kāpēc mana mamma neatbild? Viņa nav mirusi? Smieklīgi.

Tad viņa aizgāja pensijā, bet turpināja strādāt. Braukāja uz ārzemēm visādos ceļojumos. Es baidījos no šiem ceļojumiem. Reiz pagāja nedēļa, kad viņai bij jāatgriežas. Es gaidīju, kad viņa piezvanīs. Un baidījos piezvanīt viņai. Un ja nu viņa ir mirusi kaut kur ārzemēs, ceļā? Varbūt, pazudusi.

Atceros, es tomēr saņēmos un piezvanīju. Un viņa nepacēla klausuli. Es biju pilnīgi beigts kādas stundas sešas, nevarēju neko padarīt, ne saņemties zvanīt vēlreiz. Tad viņa piezvanīja. Viss bija kārtībā. Viss bija vienkārši lieliski. Ceļojums, Spānija, Barselona vai kas tur. Bet es zināju, ka nākamreiz viss atkal atkārtosies. Es vienmēr baidīšos no savas mātes nāves. Pareizāk sakot, es visu savu mūžu esmu nodzīvojis šo baiļu ēnā, tā arī nespēdams nokāpt zemē no tās virtuves palodes, uz kuras es sēdēju bērnībā.

Vakar viņa nosvinēja savu septiņdesmito dzimšanas dienu.