man savas mammas priekšā vienmēr ir kaut kāda vainas apziņa. man šķiet, ka mans pienākums bija izdarīt kaut ko tā, lai viņa varētu otro mūža daļu nodzīvot kaut kādā pārticībā un piedevām būt laimīga, teiksim, par to, ka vismaz kāds no bērniem ir kaut ko dzīvē sasniedzis, jo man šķiet, ka brālis tomēr diezin vai izņemot interpola vajāšanu uz ko tādu ir spējīgs.

bet patiesībā, viņai ir maz kas vajadzīgs, tikai labs vārds un zvans no manis vai no bračkas. mierinājums grūtos brīžos. jo viņai galvenās bailes taču ir, vai mēs pametot ģimeni, nesākam viņu aizmirst n stuff. protams, ka nesākam.

(Reply to this)