12/23/10 11:23 pmpar trīs latiem šodien nopirku svārkus, džemperi, nenormāli superīgu kleitu un dāvanu tētim (mīkstā mantiņa - kosmonauts - ar uzrakstu 2003 virsū. sudraba krāsā.), Rīgas humpalas ir tik superīgas. un vēl es šodien saņēmu dāvanā penāli ar Edvardu uz vāciņa, kas papildina meiteņu dāvāto Grifidora apmetni; lulz, laikam mani draugi diez ko nopietni mani neuztver. un vēl es šodien noskatījos Last Night, kas ir savā ziņā apdeitots Closer, un man pirmo reizi likās, ka Keira Naitlija izskatās nenormāli skaisti.un vispār.. nu jā, laikam ir diezgan traki mēģināt visus mīļos un tuvos apķert un satikt dažu dienu laikā. galu galā vispār nav vairs spēciņa ne ar vienu tā īsti runāt, un tas jau ir bēdīgi. un priekšā ir nedēļas nogale pie vecmammas ar visu radinieku pulku, brutāla pārēšanās un neskaitāmi jautājumi par neesošo boifrendu, kā jau tas parasti ar tantēm un vecmammām notiek, bet nekas. viss ir paciešams, ja tam nepievērš pārlieku lielu uzmanību, turklāt mani radinieki vismaz ir ļoti, ļoti smieklīgi. un būs daudz smuku bilžu, un būs visādas foršas lietas. bāc, bet tas penālis ir biedējošs. tur iekšā bija konfektes un burtu uzlīmes, varu pati uzlīmēt vārdus Edward, Bella vai Jacob, tikai mistērija tāda, ka tur ir 5 m burti, un lielākoties pārējie burti ir tikai trijos eksemplāros. hmzzzzzzzzzzz. |
running to stand still
there must be a light that never goes out
12/17/10 11:40 ampēc esejas nosūtīšanas un loģikas darbu apčubināšanas ar draudziņu gājām pusnakts pastaigā, beidzot normāli parunājāmies. tagad gan baidos, ka viņam liekas, ka es esmu pilnīgi ar putniem, bet nekas, nav jau nekāds jaunums. aizgulējos, kaut kāds miega drudzis, visu laiku gribas šņākuļot. un tagad gan viss, es eju padarīt sevi lietderīgu. |
12/16/10 03:58 amvar jau būt, ka es esmu ļoti oldskūlīga un tā, bet reizēm mani tiešām izbrīna tas, cik šīs meitenes, tb mana istabbiedrene un viņas draudzene, kura pie mums dzīvo jau otro mēnesi, ir ļoti.. nu nez, tiešas un atvērtas. tā cita starpā ieminas, ka jā, gāja pirkt Ziemassvētku dāvanas un nopirka arī vibratoru, tualetē pie sienas ir piestiķēts ''avārijas prezervatīvs'' un istabbiedrenes istabā uz grīdas vienmēr ir vismaz viens krūšturis. vannasistaba vispār ir kaut kāds trakums, vienmēr izskatās tā, it kā tur tikko bijusi viesuļvētra, viss pa grīdu un dvieļi pa visām malām, turklāt nu jau dažas dienas tur ir mistiskas čības un apakšveļa. nav jau tā, ka mani tas tracina, bet vienkārši izbrīna, jo kaut kā manās mājās parasti tā nebija. es nerunāju ar savu tēvu par mēnešreizēm (nu labi, es ar viņu vispār reti runāju, bet tas tā), un apakšveļa parasti ir plauktos, nevis mētājas visur apkārt. lai cik ļoti mani reizēm tracina mūžīgais baļļuks virtuvē, es tomēr esmu apmierināta ar to, ka es esmu šajā, nevis otrā istabā (viena istaba ir noslēgta, otrā ir dzīvojamā istaba un virtuve, un es praktiski dzīvoju virtuvē), jo arjas mūžīgo nekārtību pa virtuvi es drošvien nevarētu izturēt.vēl es beidzot atradu biļeti epasta dziļumos, kā izrādās, es mājās ielidoju tomēr mazliet pirms pusnakts, nevis nakts vidū. visas ziņas sola milzu aukstumu kvīkendā, neticami, bet mani tas tiešām iepriecina. kaimiņš krūzē audzē pelējumu, tāpēc viņa istaba nenormāli smird, un visi tādi mazliet pustraki pēdējā laikā, tā ir, ja pārtiek nevis no pārtikas precēm, bet gan kafijas un enerģijas dzērieniem. un vēl man nav nekā ēdama, jo grūti nopirkt kaut ko ēdamu, ja tūlīt brauc prom un negribi sapūdināt ledusskapi. studenti, ha. un liekas, jau kādu n-to reizi iekomentēju pie Līvas ieraksta un pēc tam skatos, ka palūk, jauns komentārs pie Līvas ieraksta, priecīga veru vaļā un lol, tas ir manējais. reizēm es tiešām nopietni apsveru, vai tik es neesmu retardēta. |
12/14/10 08:20 amgulēju drausmīgi, visu laiku baidījos, ka aizgulēšos, līdz ar to tikai svaidījos no vienas puses uz otru.vispār no rītiem vairs nevar piecelties nemaz. vainoju gadalaiku. |
12/13/10 07:34 pmvarbūt es tomēr esmu sevi pārvērtējusi un nemaz nespēju dzīvot pastāvīgā komunikācijā ar vismaz sešiem cilvēkiem. it kā jau Ventspilī bija tas pats, bet tur tomēr bija nedēļas nogales, un šeit neviens pa nedēļas nogalēm mājās nebrauc. jo mājas visiem pārāk tālu. drausmīgs nogurums visu laiku, turklāt markuss sabojāja virtuves lampu, līdz ar to istabā ir mūžīga pustumsa, un tas ir nenormāli tracinoši.trakākais, man bail par to, ka viss šis nogurums un konstantais besis izbojās manas brīvdienas. ka es vienkārši būšu tik nogurusi no cilvēkiem, ka nekāda prieka ballēties vai vispār tikties. rīt eksāmens, it's now or never. |
12/2/10 06:14 pmpēc 12 stundu miega, ļoti īpatnēja un skaista sapņa, kurā bija draudziņš, sniega lauki, Latvijas pļavas un apmaldīšanās tumsā, kas lika līdzbiedriem krist panikā, savukārt es mierīgi visus pārliecināju, ka visu atradīsim, tas nekas, ka mums nav kartes, un milzīgām pusdienām es jūtos labāk. cik jocīgi, parasti taču neviens negrib ēst, kad ir slimiņš, es savukārt vienkārši riju. vienvārdsakot, pēc dienas bez skolas es jūtos tiešām labāk. neko prātīgāku par vampīrgrāmatu lasīšanu esejai, kura jānodod pirmdien, šodien arī neesmu izdarījusi, bet loģika... sasodīts. es nespēju neko tik sarežģītu padomāt.mums nākamnedēļ visiem jāprezentē savas esejas un pētījumi, šodien izsūtīja programmas, un vai dieniņ, cik tur viss garlaicīgi. mana eseja par vampīriem televīzijas seriālos un draudziņa eseja par nouvelle vague ir starp interesantākajiem darbiem, pārējiem ir kaut kas tāds kā Democracy in Venezuela un Gvatemalas politiskā situācija 20. gs. vidū. nu labi, man vienkārši liekas satriecoši rakstīt esejas par tēmām, kuras mani tiešām interesē, nevis kaut ko tikai ķeksīša pēc. līdz ar to manas tēmas pēdējā laikā ir pilnīgi random. |
12/1/10 09:11 pmkaut kā palēnām man laikam ir iepatikusies ziema. es pat nezinu, kas īsti tur ir tāds, kas man patīk, bet kaut kā.. nu, laikam tas aukstums, tā skaidrība un mazliet nolemtība gaisā ir vismaz kaut kas stabils, kaut kas nesatricināms. kaut kā liekas, ka pietrūkst absolūtu lietu dzīvē, no otras puses, nezinu, cik ļoti kaut kas absolūts vispār ir iespējams. un vēl man ir tik slikti, ka laikam rīt neiešu uz skolu, ārā iešana vispār diez ko nepalīdz, turklāt man ir jāsavācas līdz piektdienai. šodien ļoti aktīvi ar markusu rēķinājām, cik man ir jādabū eksāmenā, lai nokārtotu šo kursu, tā mazliet smieklīgi un pārlieku optimistiski. ai, ko nu es te ākstos. visu dienu un jo īpaši tagad pati sev šķietu kā tāda sapļekusi un veca pankūka, ne šur, ne tur, un apzināti pašizolējos, un pretīgi paliek. tik daudz ko vajadzētu pateikt, bet nav spēka un bail, jo negribu dzirdēt atbildes.vēl mazliet pačīkstēšu un tad mēģināšu rakstīt eseju. šādos brīžos man tik ļoti patīk, ka prāts darbojas (vismaz) divos līmeņos - kamēr pamatlīmenis kaut ko čīkst un ņerkst par to, ka neviens nemīl etc, ir arī tā daļa, kas vēsi un racionāli taisa plānus un darbojas. nu labi, varbūt man daudz kas kļūtu daudz vieglāk, ja es pārtrauktu sevi redzēt tikai kā kaut kādu eksperimentu. kā fascinējošu mašīnu, mazliet robotiņu, ko varu pētīt. it kā es pati esmu kaut kur.. citur. kaut kāds datorcentrs kaut kur citur, kas tikai darbojas ar šiem līdzekļiem, kas ir tā rīcībā, t.i., šajā gadījumā šo konkrēto ķermeni, prātu un iespējām. diezgan slimi, ja tā paskatās. |
11/30/10 12:21 amman liekas, Ieva vienīgā pirms aizbraukšanas ļoti uzsvēra to, ka tā visa pārcelšanās liks sevi pašu ieraudzīt pavisam citādāk. nav jau tā, ka man tas liekas pārsteidzoši, bet jā, viņai bija absolūta taisnība. ja es nebūtu izspērusies no mājām, laikam nekad neuzzinātu, ka vispār jau ļoti līdzinos savai mammai. nav jau tā, ka tas ir kaut kas slikts, bet vienkārši tā īpatnēji, un mana mamma taču ir superīga. un tad vēl ir tā īpatnējā, joprojām pārsteidzošā sajūta, ka es kaut ko varu, turklāt jomās, kas pašai liekas sarežģītas. bet laikam jau labākais atklājums no visiem ir tas, ka es spēju izveidot jauku pasaulīti sev apkārt. ka es pievelku labus cilvēkus, ka viņiem galu galā patīk būt ar mani un ka es varu atrast veidus, kā ar smieklīgi maziem līdzekļiem bezpersonisku telpu padarīt pavisam siltu. un vēl izrādās, ka es laikam tomēr esmu mazliet retardēta, vismaz spriežot pēc tā, ka man ir pavisam bērna prāts/uztvere, vismaz mani ir tik ļoti viegli sajūsmināt un novērst uzmanību, un vienmēr pilna galva idiotisku ideju. nav jau tā, ka slikti, protams, ka nē, bet reizēm pašai gluži vai sev jājautā, kad reiz es pieaugšu. vai - un kad - vispār man unicorn porn neliksies stundām garas diskusijas cienīgs temats un kurš ir tavs mīļākais pokemons - pavisam normāls jautājums, ar ko iesākt sarunu. no otras puses, neko īpaši nopietni neuztverot, dzīve rādās kudi jautrāka. vienvārdsakot, dažu mēnešu laikā esmu uzzinājusi daudz ko jaunu par sevi, un, godīgi sakot, man patīk tas, ko tagad zinu.vispār es esmu gandrīz slima, tā ir, ja nav ziemas zābaku, un riteņot Amsterdamā pa sniegu ir, ēēēē, ļoti iespaidīga pieredze. mūsu rajons pilns ar idiotiskiem bērniem (jā, un vēl, kā izrādās, man nepatīk bērni. nopietni), kuri kliedz, skrien un uzvedas vienkārši plānprātīgi, piemēram, sešos vakarā, kad visi brauc mājās, taisot gadsimta sniega kauju uz veloceliņa. tracinoši. vienvārdsakot, rīt mēģināšu nopirkt zābakus, citādāk jāsāk braukt ar tramvaju. un ilgtermiņā (lai gan kāds tur ilgtermiņš, tas atmaksātos jau divu nedēļu laikā, man tiešām mazliet pietrūkst Rīgas Satiksmes - vismaz sabtranss mums ir uzjautrinoši lēts) zābaki varētu būt daudz vērtīgāks ieguldījums. un tagad it kā jāiet gulēt, bet gribas taču vēl kaut ko tā tikai sev padarīt. svārstos starp esejas rakstīšanu (ja raksti eseju par vampīriem trīs mūsdienu tv šovos, nu, tas jau ir tā tikai sev, lol), loģiku (jo negribu izkrist arī trešajā eksāmenā) un love in the time of cholera. rīt būšu prātīgāka, rīt neskatīsimies filmas, bet gan strādāsim, līdz ar to.. lai iet markess. citādāk pašai kauns, cik maz lasu ārpus text&artefact prasībām. |
11/27/10 12:28 pmcik jocīgi ir pamosties un diez ko neķēpāties, bet ķerties pie lietas, t.i., vampīru izpētes internetos. lai dzīvo google books, ir tik superīgi varēt uzrakstīt gana akadēmisku eseju, neizejot no mājas. ļoti darbīgi un ļoti kārtīgi, pietiek vilkt garumā. un nu jau mājas ir par vienu darbu tuvāk, šī rīta sniega pļeckas lika sajusties ļoti homesick. jocīgi, bet man tiešām pietrūkst normāla sniega. |
11/24/10 05:18 pmšodien prof. Johans B. loģikas lekcijā prasīja, vai šajā pasaulē ir kāds, kuram varētu ticēt 100%, un es gribēju skaļi teikt, ka mamma, bet Benthems pats turpināja, ka vienīgais cilvēks uz pasaules, kuram dažos izņēmuma gadījumos var ticēt 100%, ir pāvests, kad viņš runā ex cathedra. bet tie ir ļoti specifiski gadījumi, kas turklāt attiecināmi tikai uz Baznīcas dogmām, un tas arī viss. un vēl es šodien gāju uz veikalu pēc miskastes maisiem, bet nopirku guaša krāsas, un tā nu tagad virtuvē uz sienas ir pakropls putniņš. un vēl katrreiz, kad ķeros klāt kaut kam, kas ir saistīts ar sapņiem, gribas pieminēt Inception, un tāpēc tagad jāiet nosnausties, lai Bodrijārs labāk patīk. un ja reiz nosnausties, tad labāk pirms draudziņš atnācis.vienvārdsakot, kad man ļoti, ļoti nāk miegs, es kļūstu pavisam nesakarīga. |
11/23/10 08:47 pmmani tas Bodrijārs tā samulsināja, ka jāiet izvēdināt galva, pirms turpinu grimt simulācijās. diez, kas šajā modelī ir kino?un vispār. es smaržoju pēc kāda, tikai nekādi nevaru atcerēties, pēc kā tieši. man jau liekas, ka r., bet tas būtu too obvious. no n-tās puses, tas daudz ko izskaidrotu. milzīga putra. patīkami, ka šoreiz tā putra ir nevis tāpēc, ka es kaut ko esmu izdarījusi, bet tāpēc, ka Bodrijārs. |
11/21/10 02:13 amto, ka mani ļoti ietekmē cilvēki, kuri man ir apkārt, sapratu jau pirms kāda laika. nu, ne jau tā, ka es pakļaujos visam, ko man saka, bet drīzāk tā, ka mani ir viegli pastumt kādā konkrētā domāšanas virzienā. nu, teiksim, ja es pavadu laiku ar izteiktiem nihilistiem, pašā pēkšņi arī parādās līdzīgas iezīmes; vienvārdsakot, mani ir diezgan viegli ietekmēt. laimīgā kārtā es pati to esmu sapratusi, līdz ar to cenšos filtrēt, kādus cilvēkus turu sev apkārt. un tagad ir tā jocīgā reize, kad ir kāds, ar kuru gandrīz pilnīgi saskan. šodien gan noskaidrojām, ka viņam ne pārāk patīk road movies, bet nekas, gan jau ar laiku, jo visiem taču patīk road movies, tas tak gandrīz tāpat kā ar Pink Floyd vai Space Oddity - tev vienkārši nevar nepatikt. es nezinu, kā tas viss tālāk iegrozīsies, bet viens ir skaidrs - mēs esam aizdomīgi līdzīgi, ne jau tikai tādā plikā patikšanu/nepatikšanu līmenī, bet arī tāpēc, ka ir līdzīgs veids, kā mēs redzam lietas. un, godīgi sakot, pēdējo reizi, kad tā ar kādu bija, nu, tas bija ar R. likteņa ironija, vai ne.vienvārdsakot, pēdējās divas dienas bija superīgas. vakar pirmsmiega martini kļuva par fotogrāfiju skatīšanos līdz pieciem rītā, kad beidzot gājām gulēt, jo gribējām ap saullēktu ripot uz parku un sagaidīt sauli, bet nogulējām trīs modinātājus un beigās tikai ap pieciem pēcpusdienā izkūleņojām no mitekļiem, lai brauktu uz jūru, protams, apmaldījāmies reizes četras, un galu galā atradām visu. gan jūru, gan arī sarkano lukturu rajonu pēc tam, kamēr visi pārējie garlaicīgi rakstīja esejas un pildīja mājasdarbus. es nezinu, kā tas viss aizies, bet man pirmo reizi mūžā, liekas, ir pilnīgi vienalga. viņš man vienkārši liek justies ļoti, ļoti labi. cita starpā laikam sāku pievērsties savam līdz galam neizdzīvotajam hipijlaikam. no sākuma tie ir Led Zeppelin, man liekas, Amsterdamai ļoti, ļoti piestāv Led Zeppelin. |
11/17/10 02:32 pmPotera apsēstībai pieslēdzos salīdzinoši vēlu. man liekas, mēs bijām trešajā klasē, mūsu klases audzinātāja lika katram mēnesī izlasīt vismaz vienu grāmatu un pēc tam to prezentēt klases priekšā, un viena klasesbiedrene reiz bija izlasījusi pirmo grāmatu un tad tur priekšā par to stāstīja, un tā laikam arī bija pirmā reize, kad par to dzirdēju. tiesa, pagāja vēl kādi divi, trīs gadi, līdz pati izlasīju, mani vecāki kā hārdkōr kristieši diez ko neatbalstīja Poteru, bet kaimiņienei mājās bija pirmā grāmata, ko veiksmīgi izlasīju, pēc tam arī otro, trešo, ceturto un visas pārējās. pēdējo pat lejuplādēju internetos, jo tik ļoti gribējās izlasīt. liekas, kad izlasīju grāmatu, pat kāda asariņa nobira, jo šī tomēr ir kaut kāda daļa arī no manas pieaugšanas. pēc tam, kad iznāca 6. filma, pat taisījām HP filmu nakti, ņēmām grāmatu līdzi lielajā tripā pa Latviju un lasījām pie ugunskuriem un tumšās naktīs, un sestajā filmā taču bija glītais Malfojs, un laikam tad pirmo reizi jutos kā daļa no HP paaudzes. sestā filma man pat tiešām ļoti patika, tur bija sakarīgs sižets un diezgan skaidras līnijas, bet nu jaunā filma ir ommmmmgz. beidzot nav Harija mūžīgās žēlošanās par to, ka mīļo sīrupiņ, es esmu izredzēts, ko man tagad darīt; ir diezgan daudz tiešām smieklīgu vietu, nenormāli skaisti skati, visādi meži, kalni un ezeri, vienvārdsakot, par laimi, šajā filmā ir vairāk action nekā emocionālu iestarpinājumu. Lunas māja ir tieši tāda, kādu es to iztēlojos, un tas stāsts par deathly hallows, ko Lunas tēvs izstāstīja, bija tik nenormāli kruti animēts, ka es gaidu, kad tā daļa parādīsies jūtūbā, lai varētu piefavoritizēt. vienvārdsakot, septītās daļas pirmā filma ir ļoti laba. beidzot skatīties HP ekranizāciju nav sāpīgi un apkaunojoši. tiesa, daudz par maz Strupa un Malfoja, bet nekas, viņi būs nākamajā filmā.vienvārdsakot, mazliet tāda zīmīga sajūta, jo viena daļa pieaugšanas tūlīt beigsies. eh. |
11/16/10 10:18 pmšodien atradām nenormāli skaistu parku, kurā ir zeltaina, zeltaina gaisma, visas bildes ar viņu izskatās tik ārkārtīgi skaistas, šodien arī pirmo reizi loģika likās fascinējoša, nevis biedējoša, un tagad Harijs Poters. vienvārdsakot, rīt brīvdiena. |
11/13/10 03:55 pmI blame Coco tiešām ir foršiņa, man ir jaunais Glamour, 3 neredzētas epizodes no pēdējā laika mīļākajiem seriāliem un tukšs ledusskapis, un pilna istaba ar lietām, kas nav manas. ieskaitot divus vīriešu džemperus (godīgi sakot, plānoju paslēpt un pēc tam pārsteigti blisināt acis, sak, nē, mīļumiņi, jūs neatstājāt savus džemperus šeit; vīriešu drēbes vienkārši reizēm ir daudz foršākas), daudz visādu nažu un krēslu, un laikam tiešām laiks iet iepirkt kaut ko ēdamu. man patīk šādas slinkas un lēnas dienas, jo nav jau kur steigties.ak, jā - vakar bijām ballītē, kas saucās Kill all hipsters. hipsterus negalināju, bet manu ballīšomu nogalināja visas tās meitenes, kuras dejojot nevaldāmi kratīja matus. es nezinu, vai ir kaut kas pretīgāks par to svešu matu sajūtu, vismaz mani tas nenormāli tracina un izbesī, un nogalina omu. |
10/31/10 09:30 pmvakar bija slinkums pašai iet uz veikalu, tāpēc uzprasījos maiklam, lai viņš pa ceļam nopērk man kafiju, un akvaivai, nevajadzēja to darīt, jo liekas, viņš nopirka pseidokafiju, nevis normālo. morāle, dārgās dāmas, ir neuzticēties kaimiņiem, it sevišķi ja viņi paši kafiju nedzer.klausos Moloko, tādi vidusskolas flešbeki. no otras puses, lai cik ļoti man arī gribētos atkal būt tai 17gadīgajai meitenītei ar lielo sirdi un lielo mīlestību pret visu un visiem, nu, es tak tā vairs nemāku. bet vispār.. jāraksta kārtējās esejas, mēs te to vien darām kā rakstām esejas, pfff. un, tā kā viena no tām ir pilnīgi brīvizvēles eseja, gribu rakstīt par vampīriem. ir taču daudz foršāk rakstīt par kaut ko, kas pašam interesē. piemēram, par Ēriku. |
10/27/10 07:51 pmnākampirmdien ejam uz CocoRosie, un pēc tam jau nav nekas daudz atlicis, ko redzēt. esmu redzējusi dzīvajā Dilanu, Beirut, Shearwater, arī Muse un Niku Keivu, un no tādiem tiešām ļotiļotiļoti mūziķiem palicis tikai Trevor Hall, Piano Magic un varbūt arī Sufjan Stevens. protams, būtu ļoti forši redzēt, piemēram, Boviju un U2, bet tie jau līdz galam nav tie manējie. un iet uz koncertiem tikai ķeksīša pēc es pārstāju pēc diezgan katastrofālā Igija Popa, uz kuru mani vienkārši aizvilka Elza, turklāt liekas, es viņai joprojām esmu parādā par biļeti.un vispār ļoti gribas uz teātri, bet ko tur daudz, šeit visas angliskās izrādes ir par Irākas karu vai kaut ko tādu, es gribu kaut ko tīri sirsniņai. teiksim, Bārdas kokles. vienvārdsakot, draudziņ, iesim ziemā uz teātri. |
10/27/10 11:48 amkaruseļi (pavisam burtiskā nozīmē), džeza un blūza bāri, mūžīgais lietus un visādas valodas, un šonakt atkal pļāpājām līdz četriem rītā, man nav ne jausmas, kāpēc tā vienmēr notiek. un vispār vēsture tik tiešām atkārtojas, jau atkal mana istabasbiedrene nevar pagulēt, tāpat kā Līva pagāšgad, un jau atkal mūsu istabā visu laiku ir kāds un visi lielākie pasākumi notiek pie mums. vakar secināju, ka nav vērts dzert ar vāciešiem, vismaz ar tiem, ar kuriem esmu jau mēģinājusi, jo viņi vienkārši netur līdzi, un tā nu vakar markuss burtiski gulēja pie mūsu durvīm pēc trim kokteiļiem. man tiešām ļoti patīk uzņemt viesus, bet ja viņi tikai piedzeras, izēd ledusskapi, piemētā virtuvi un aiziet, nu, varbūt nafig. no otras puses, es vispār esmu tīrības frīks. vismaz tādā ziņā, ka es nevaru mierīgi atslābināties un, teiksim, iet gulēt, ja virtuve, kas ir manā istabā, ir kārtīgā bardakā un trauki ir visur. bet ko nu par to, vakar mat. ieminējās, ka man esot ļoti dzīvas acis un ka vispār man ļoti piestāv cigaretes, so much for quitting, un es beidzot laikam esmu atradusi cilvēkus, ar kuriem jūtos ērti, ejot ballēties. no otras puses, nekur tālu jau nebija jāmeklē, tie paši kaimiņi un mat.vienvārdsakot, katru dienu uzzinu kaut ko jaunu. par sevi, par pilsētu, par apkārtējiem un pat par cibu. šodien ir brāļa dzimšanas diena, es vispār neatceros, kad pēdējo reizi svinējām viņa dzimšanasdienu kopā, trakums, gribu braukt ciemos. gribu vispār braukt, cik tad var būt uz vietas. |
10/25/10 12:28 ames zinu, ka ticēt interneta testiem ir vēl bērnišķīgāk par ticēšanu Ziemassvētku vecītim, bet šis kaut kā.. nu, liekas tuvu patiesībai. no otras puses, mēs šovakar vienkārši runājām par to visu, līdz ar to mazās sakritībiņas un nieki, kas liek ticēt lielākai bildītei, un vispār, mums ir jaunas vīna glāzes un mēs otrdien iesim uz karuseļiem, un tātad, feisbuka testā Which Harry Potter character are you? es izrādījos Luna, un tas ir kruta.You
sometimes seem to be off in a different world, but you just have a
different perspective on the world we live in. What other people say
about you doesn't affect you as you always have a bright outlook on
life. Other's might see you as 'loony' or stupid, but you are ...anything
but. You have a brain and know how to use it. You protect your friends
and are honest to them, even if that honesty is a bit harsh. Sometimes
you go overboard in your affections, so you might want to pull that in a
bit. |
10/23/10 07:39 pmto, ka pieradumam ir spēks, man pirmo reizi norādīja friziere, kad kārtējo reizi atteicos no jauna matu griezuma, spītīgi pieturoties pie pierastām lietām. pēc kāda laika sapratu, ka es vispār funkcionēju mazliet citādāk, jo katrreiz, kad pamanu sevī kādu pieradumu vai kādu līdzīgu sienu, kas attur mani no turpināšanas iet uz priekšu, nu, man automātiski gribas to nojaukt, darīt visu iespējamo, lai sevi pārlauztu un tiktu tam cauri. tāpēc es atkal nogriezu īsus matus, gan jau kaut kad saņemšos arī nokrāsot tumšus, tumšus, pamazām drēbes pat sāku pirkt atbilstošā, nevis daudz-par-lielu izmērā, bet vēl ir tik daudz sienu iekšā, ka pietiks darāmā visam mūžam. tā kā beidzot mid-term'i ir gandrīz cauri, tb, tuvākais dedlains ir piektdiena un loģikas eksāmens, šodien gāju iepirkties. tā jau man liekas, ka iepirkšanās ir stulba un visbiežāk tā ir tikai laika tērēšana, reizēm pārsteidzošā kārtā sanāk sev atzīt, ka hei, vispār jau ir forši. vispār man patīk mēģināt jaunas drēbītes un jaunas lietas, pat ja mana 'intelektuālā' puse saka, ka tas ir stulbi un pārāk ļoti Glamour-īgi. lai nu kā, secināju, ka man tiešām vajag atjaunot savu garderobi, jo ārā ir auksts un neglīts, un tad vismaz man būtu jābūt siltai un glītai, tāpēc saņēmos un gāju iepirkties. man beidzot tagad ir kokvilnas kleita, kvīīīī, tiesa, man pašai liekas, ka kleita ir tādu vecu tanšu kleita, bet vai nav vienalga, tā maksāja desmit eiro un ir labi beidzot nēsāt siltu kleitu, kaut vai pa māju. sapratu arī to, ka beidzot ir laiks smaržām, un iegāju smaržu veikalā paskatīties. un te nu ir tas pieradums, bļin, jo es ilgi nevarēju izšķirties starp Kenzo L'eau un DKNY Delicious, jo tās abas ir smaržas, kuras savulaik diezgan ilgi lietoju. pirmo reizi L'eau nopirku tāpēc, ka man tā smarža kaut ko atgādināja, kaut ko siltu un no bērnības, bet nekādi nevarēju atcerēties, un nospriedu, ka hei, varbūt kaut kad atcerēšos, ja sākšu lietot ikdienā. galu galā izlietoju kādus trīs vai četrus iepakojumus un joprojām nesaprotu, ko tā smarža atgādina. šodien galu galā atkal nopirku L'eau, nevis kaut ko jaunu, jo atcerējos, ka reiz liku mārim pateikt, ko viņam tās smaržas atgādina, un viņš pārsteigts paskatījās uz mani un teica, ka mani, protams. ka nu jau es un konkrēta smarža ir tik ļoti nešķiramas vienības, un nu jā, reizēm ir pieradumi, kurus negribas lauzt. gluži tāpat kā līdzņemamās kafijas parkos un cigaretes, manas vēlās naktis un slinkie rīti, nu, tie visi ir labie, nelaužamie pieradumi. rutīnas skaistā daļa.cita starpā mēs esam atstāti divatā ar markusu, jo meitenes ir kaut kur prom, mat. ir ceļā un negulējis, un visi pārējie kaut kur mācās atlikušajiem eksāmeniem. neliekas īsti ticami, ka es šeit esmu tikai divarpus mēnešus, laiks kaut kā rit citādāk, un vēl tikai gandrīz pusotrs mēnesis līdz mājām. mat. izdomāja, ka man ir noteikti jākrāso sienas un viņš nāks man palīgā, man vienkārši liekas, ka laiks atrisināt siltuma problēmas, tb, nopirkt normālu segu. maikls savukārt man iedeva izlasīt Love in the Time of Cholera, un tagad mēs skatīsimies Monty Python and the Meaning of Life, un pēdējā laika lielākā problēma ir tas, ka es nespēju noteikt, vai kāds ar mani flirtē vai nē. man vienkārši liekas neiespējami, ka es kādam varētu patikt, pat neraugoties uz to, ka tas ir neloģiski un es to apzinos. āh, dzīve. un mani tik ļoti biedē tas, cik ātri un viegli mums ar mat. iet. varbūt tā ir kultūru lieta, varbūt tās ir orientācijas un viss pārējais, bet es neatceros, vai vispār jebkad ar kādu draudzībiņa un tuvums kā tāds ir bijis tik vienkārši un tik ātri. |
Powered by Sviesta Ciba