10/21/10 04:31 pmreizēm man liekas, ka es tiešām esmu bērna prātā, ja reiz dienas prieks ir jaunais ritenis (viena no labākajām NL lietām ir sakarīgā domāšana. piemēram, neatļauti noparkotos un vienkārši jau uz ilgu laiku atstātos riteņus, kuri vēl ir normālā izskatā un stāvoklī. nevis izmet ārā, bet pārdod tālāk. vidēji normāls (lietots) ritenis maksā vismaz 70 eiro, ja vien tu nevēlies pirkt tādu, kurš ir acīmredzami zagts, un jauni riteņi ir ap 300 eiro un dārgāk. savukārt šos pašvaldības policijas aizvāktos riteņus var nopirkt pa 55 eiro, ja tu esi students. katru nedēļu ceturtdienā pie lielās universitātes pārdod 25 riteņus, katrs gribētājs dabū loterijas numuriņu un tad izlozes kārtībā vari izvēlēties savu mīļāko, forša sistēma, manuprāt, jo riteņi ir labi aprūpēti, visas riepas un rāmji savesti kārtībā, un pat dabū atstarotājus līdzi. un viss ir legāli, un četru nedēļu garantija, kas nav nekas baigi varens, bet tas ir daudz. vismaz Amsterdamai) un joprojām ielīksmo īsie mati. un protams, tādas mazas lietas kā pseido-pončiku ēšana upes krastā ar mat. un komplimenti par auskariem, nu, tādi sīkie nieki liek aizmirsties lielajām šmucēm un dedlainiem. un tam, ka visas drēbes netīras un tiešām nav ko vilkt.ja es neguļu vispār, man ir 24 stundas text&artefact esejai par Lakānu. |
running to stand still
there must be a light that never goes out
10/18/10 11:10 pmliekas, ka viss būs labi. gan Kubriks, gan Lakāns, gan draudziņš. viss, viss būs labi.pai pai, mīļās nervu šūnas. es gribu kokvilnas kleitu, bet man šodien pagalam saplīsa ritenis. rīt jāiet meklēt jauns lietotais, un sarunā ar tēvu par riteņiem man jau atkal gribējās atslēgt skaņu. dienas notikums: kā izrādās, IMHO nozīmē In my humble opinion. huh. |
10/7/10 09:20 pmBut he and other voters said it was important that any party reach out to the Russian minority, which makes up about 30 percent of the population and which many Latvians say is discriminated against. (no New York Times raksta par LV vēlēšanām)- es, protams, neko daudz par žurnālistiku nejēdzu, lai arī man tak tur pat ir kurss tagad, bet šis nu ir kaut kas smieklīgs. es zinu daudzus latviešus, kuriem ir apriebies mūžīgais (lielākoties mākslīgais) rus-lat konflikts, ir daudzi, kuriem ir vienalga, ir arī daudzi, kuriem šis jautājums liek vārīties asinīm, bet nu goda vārds, es nezinu nevienu latvieti, kurš saka, ka krievi Latvijā tiek diskriminēti. šis jau izklausās mazliet pēc paziņojuma Fox News stilā, tipa, pasakot Some people say žurnālists vispār pauž savu personīgo viedokli. ai, kaut kā vispār pēdējā laikā ziņu lasīšana uzsit asinis. nezinu, tā ir tāda mūsu mentalitāte vai kas, bet visa šī te nomelnošana pēc vēlēšanām ir tik.. tracinoša. visidiotiskākais liekas tas, kā visi tie cilvēki, kuri vispār aizlaida LV pa burbuli, krīt virsū Visu Latvijai! jauniešiem, sak, šie jau neko nemāk, šie vēl pārāk jauniņi. viss. turpmāk es ziņās lasīšu tikai sadaļu sieviete, haha. |
10/6/10 01:22 pmja man vajadzētu nodefinēt, kādu es sevi redzu pēc, teiksim, 10 gadiem, tur noteikti būtu kāda druska no pašpārliecinātības, labas sejas ādas, smuka matu griezuma un daudz smieklu, vienvārdsakot, gluži kā tā pati Sofija Lorēna tajā bildē, ko gribu pielikt pie sienas. es gribētu nēsāt tikai kokvilnu un ēst tikai pašaudzētas lietas, es gribētu, lai koks ir vienīgais materiāls man apkārt, un es gribētu noskatīties visu Tarkovski, es gribētu mācēt zīmēt skaistus putnus uz sienām un es gribētu mācēt rūpēties, bet nu jā. tās laikam nav lietas, kuras ar tevi notiek tā nejauši, to visu vajag sasniegt ilgā darbā. cita starpā prieks atzīmēties, ka miegs ir pilnīgi normāls, es atkal varu iemigt minūtes laikā un nepamosties, pat neraugoties uz to, ka pusčetros no rīta kāds cītīgi skandina zvanu un ārā ballīte ir pilnās burās. līdzsvars.cita starpā jo vairāk es mācos, jo stulbāka es jūtos. konstanti neko nesaprotu. tagad jāizgludina veļa, jākonspektē Althusers un jāpaēd balansētas pusdienas. tik patīkama sajūta - it kā vēl agrs, bet es jau esmu izdarījusi pietiekami daudz. |
9/26/10 12:16 pm - forget-me-nottik jocīgi, vēl pat nav divi mēneši pagājuši, un jau varu nedēļām ilgi nesaņemt nevienu vēstuli @ draudziņos, bet sejugrāmata nu ir pirmā mājaslapa, ko apskatos. ir cilvēki, par kuriem es neuztraucos, jo distance un laiks mums nekad nav bijusi problēma, bet ir arī tie, kuri pazūd, ja nav ikdienas vienojošā elementa.beidzot noskatījos Being a dickhead is cool klipu, draudziņš atsūtīja, smieklīgi. gaidu Arju un gaidu savu gejpuiku, bet vispār man ir tiešām jāmācās, es tikai nevaru saņemties. noskatījos vakar Bourne Identity, mmmmm. mana pēc mačo-īgās vīrišķības alkstošā 13gadīgā sirds spiedz un gavilē. nebūtu tik daudz jāmācās, skatītos visas pārējās daļas. bet nu jā, gan jau kaut kad vēlāk. man ir paranoiskas bailes, ka mājās visi par mani aizmirsīs. no otras puses, var jau piekrist Līvas retoriskajam jautājumam par to, nafig tad es vispār braucu prom. piektdien sarunā ar biedriem izmetu, ka esmu droša, ka kaut kādā brīdī atgriezīšos uz dzīvi mājās (iespējams, šogad, haha, jo esmu tik stulba, ka varbūt viņi mani izmetīs no skolas), līdz ar to.. nu jā. bet tas vēl ir tālu. pagaidām man ir joprojām grandiozas iesnas, pa degunu burtiski tek asinis un trauku kaudze izlietnē. uzdāvini man kaut ko skaistu, ja vari/citādi pelēkie pārvilks man svītru pāri. |
9/24/10 10:35 pmun tā nu pamazām viss iet uz labo pusi. nav jau tā, ka bija slikti pirms tam, bet, godīgi sakot, es tagad nespētu iet cauri tam visam pirmajam mēnesim vēlreiz. un vispār apbrīnojami, es ierados ar divām somām, un pēkšņi visa istaba pilna ar visādām lietām. smieklīgi, kā pamazām apaugu ar lietām. šodien arī svinējām mūsu jaunā virtuves galda atklāšanu, sacepu kartupeļu pankūkas ar laipnu kaimiņa palīdzību, atnāca visādi ciemi, tāds jauks vakars. arvien vairāk un vairāk šo vietu izjūtu kā savējo, patīkami. redzēs. jau ir bail no tā, ka māmiņa atbrauks ciemos otrdien, lai cik ļoti man brīžiem pietrūkst māju kā tādu, es saprotu, ka nekad vairs nespētu tur atgriezties, es vairs nevaru iztēloties dzīvot pie vecākiem.totally random, bet Roberts Gobziņš ir tiešām ģeniāls. |
9/21/10 01:11 am - jo lielāka pasaule, jo vairāk trūkst elpasšodien mūsu text&artefact lekcijā paskatījos uz biedriem un pilnīgi sajutos lepna - visi tādām garlaikoti sarežģītām sejām spriež par Bartu un viņa ideālo lasītāju, iepinot klāt, protams, Sosīru un citus, puikas šaurās biksēs, bītlenēs un vectēvu džemperos, neskūtiem vaigiem un izspūrušiem matiem, meitenes izlaistiem matiem, lieliem auskariem un svārkos līdz celim, kā jau pie kārtīgiem kultūras studentiem pienākas. bet vispār es šodien pirmo reizi mūžā nopietni iesprūdu liftā, kur trijatā ar divām meitenēm un diviem riteņiem pavadījām teju divas stundas, jo liftu labotājs pamanījās iekļūt sastrēgumā. labi, ka bija laptops, un labi, ka laptopā joprojām ir Black Books, noskatījāmies gandrīz divas sērijas, un tad pēkšņi atnāca luksemburgas čalis, un durvis maģiski atvērās. viņam vienkārši ir laba aura, un manai 17gadīgajai kaimiņienei iepatikās Black Books.un vēl es pazaudēju pastkarti, ko gribēju nosūtīt savai logopēdei, un es sāku lasīt Goldfinger, jo man acīmredzot pietrūkst seksīgu vīriešu apkārt. bet vispār mani nākamnedēļ uzaicināja pusdienās pie stilīgajām meitenēm, vai man dieniņ un ak manu vai. no otras puses, līdz nākamnedēļai vispirms ir jānodzīvo. un vēl es trešdien beidzot dabūšu gultu, turklāt par brīvu. nu ja, laikam jau daudz ko izsaka tas, ka mans visbiežāk lietotais vārds joprojām ir eventually |
9/15/10 11:49 amnedzert nesanāca (nu ko lai dara, ja bulgāru puika un lokālais pseido-panks uzsauc, nu), lekciju nogulēju, sapņi sāk palikt arvien izmisīgāki, un tagad es ar savu milzīgo kafijas krūzi cenšos ķerties klāt kino un aukstā kara teorijām. It's my life, it's now or never, haha.vakar strīdējāmies par to, vai ir tādas mākslas un tādi darbi, kas varētu tikt atzīti par universāli superīgiem, biedri teica, ka nē, es spītīgi paliku pie tā, ka, ja tevi neaizskar Space Oddity vai Wish You Were Here, nu, tad tev vajadzētu pārbaudīt pulsu un sirdspukstus. |
9/6/10 11:52 amlasīju tekstu no Academic Writing par to, kā rakstīt, ja nav iedvesmas, un tur bija padoms, ka vajag pierakstīt kaut kādā kladītē vai internetos visas tās īpatnējās lietas, ko ikdienā redzi. lasot tekstu man no garlaicīgi palika ļoti garlaicīgi, jo nu kaut kā to visu pats saproti, ja regulāri spamo internetos jau, liekas, piecus vai sešus gadus, vismaz cibā. ja pavisam nopietni, es šobrīd mazliet prokrastinēju, man ir kaut kāda apsēstība ar laiku, jo liekas - viss ir jāspēj izdarīt ātri un nenormāli labi, bet ar kaut kādiem akadēmiskiem un teorētiskiem tekstiem tā nesanāk. līdz ar to es tik ļoti negribu tam ķerties klāt, ka novelku visu līdz pēdējam, un tad tur sanāk tas lielais laika zudums. stulbi.bet vispār es tikai gribēju pierakstīt, ka piektdien uz ielas redzēju krišnaītus (?), viņi arī šeit staigāja dziedādami un dejodami, tiesa, Rīgā viņi izskatās lustīgāki, bet šeit viņiem bija akordeons. izskatījās forši. |
9/5/10 08:07 pmlaikam jau radikālās pārmaiņas manā dzīvē kopš dzīvesvietas maiņas ir pārvietošanās veids. parasti es visur devos ar kājām vai sabiedrisko transportu, velosipēds nebija mans iecienītākais pārvietošanās līdzeklis dažādu iemeslu dēļ, bet galvenokārt jau tāpēc, ka grūti braukt ar riteni, teiksim, no Rīgas līdz Ventspilij, turklāt man nozaga riteni pirms kāda pusotra gada no mūsu dārza, un tā arī normālu riteni nenopirku vietā. protams, mums mājās bija visādi citi velosipēdi, bet visiem ir kaut kādi trūkumi, piemēram, viens ir šausmīgi smags un ar to ir ļoti grūti braukāt tālākus gabalus par mājas-Vecrīga, tāpēc parasti, ja bija kaut kādi izbraukumi ar draugiem savvaļā, riteni aizņēmos no Ievas. savukārt šeit riteni nopirku jau otrajā dienā, kad ierados, un pēdējā mēneša laikā sabiedrisko transportu esmu izmantojusi, liekas, četras vai piecas reizes, tostarp tāpēc, lai vispār tiktu prom no lidostas. kā izrādās, pārvietoties ar velosipēdu ir ārkārtīgi ērti, it sevišķi vēl ja tev nav visu laiku jāuztraucas par to, vai tevi nenobrauks uz ceļa (tie velosipēdistu celiņi pa Rīgu ir ņirgāšanās, turklāt pa turieni taču vienalga lielākoties pārvietojas māmiņas ar ratiņiem tādā bērnudārza pastaigu tempā) un vai tavu riteni nenozags. tiesa, šeit jau arī var nozagt riteni, bet tas nav tik bīstami tik un tā. piektdien naktī gan piedzīvojām mazu izbīli, kad aizgājām pakaļ saviem noparkotajiem riteņiem tieši pie policijas iecirkņa un to tur vairs nebija, jo, kā izrādās, tur bija zīme, ka velosipēdus atstāt aizliegts. kā izrādās, gādīgie policisti bija pārnesuši mūsu velosipēdus uz otru ielas pusi, tā ka viss beidzās laimīgi. vienvārdsakot, pēc pirmā mēneša, kas pavadīts aktīvi riteņojot, es esmu ne tikai pamatīgi ietaupījusi naudu (tramvajs vienā virzienā ir 2,60 eiro, un kaut kur braukāt sanāk katru dienu), bet arī veiksmīgi izvairījusies no nepieciešamības meklēt sporta zāli. šodien piefiksēju, ka augšstilbi palikuši ne gluži uz pusi, bet kādu krietnu daļu apkārtmēra tievāki gan, tiesa, tas arī nozīmē konstantu saspringumu tajos muskuļos. un laikam nepatīkamākā lieta saistībā ar riteņošanu ir tas, ka ir grūtāk vilkt minikleitas un minisvārkus.nezinu, kā būs ziemā - pagājušajā gadā šeit esot bijis -15, un visas ielas bija apledojušas, bet pagaidām velosipēds ir vērtīgākais, kas man šeit ir. varbūt ziemā būs jāuzliek kaut kādas īpašas riepas un jāuzlabo bremzes - jau tagad reizēm ir grūti pilnīgi apstāties, braucot lejā no uzkalniņiem. bet dzīvē vispār ir maz pilnīgi nelabojamu lietu, tāpēc gan jau kaut ko izdomāšu. vai arī vienkārši nošpikošu no citiem. |
9/4/10 12:10 pmliekas, vakar bundziniekam no tās grupas, kas spēlēja vietējā krogā (ļoti brīnišķīgs krogs un ļoti brīnišķīga grupa), apsolīju, ka nākamreiz ar viņiem spēlēšu ermoņikas, Arja atstājusi man zīmīti uz tualetes durvīm, jo es no rīta biju aizņemta ar sapņošanu par milzīgu ugunsgrēku Rīgas nomalē, kaut kā man tie Rīgas iznīcināšanas sapņi atkārtojas, pēc divu nedēļu kopdzīves mēs joprojām saprotamies labi. bet nu pietiek ākstīties, jāsataisās, jāmet fotoaparāts pār plecu un jābrauc uz centru.vakar atradām bāru, kur var dabūt dzērienu par brīvu, ja nobučo bārmeni. turklāt mums ar Arju iedeva arī konfektes. es laikam iešu uz to bāru vēl. |
9/3/10 04:55 pm - mazās dienasDabūju savu bankas karti, tas viņiem prasīja tieši nedēļu, tagad pa pastu jāturpina gaidīt paroles un kodi, kas nāks divās atsevišķās vēstulēs, šī valsts ir aizraujoši birokrātiska. iespējams, šodien vai rīt, ja pasts strādā sestdienās, dabūšu savas internetos pasūtītās grāmatas, kas ievērojami atvieglos mācīšanos. un vēl es šodien uzzināju, ka tie bērneļi, kas zem maniem (un visu pārējo nabadziņu, kas dzīvo šajā ēkas pusē) logiem priecājas katru dienu no 9.00-18.00, turpinās priecāties arī ziemā, tb - arī aukstā laikā viņi lielākoties priecājas ārā. trešdienu rīti ir visdrausmīgākie, jo pagulēt ilgāk par deviņiem nav iespējams. un vispār nu jau vairs pagulēt ilgāk par deviņiem nav iespējams. saņēmu paciņu no mājām trešdien, tagad dzīve daudz vieglāka, jo man beidzot ir kedas. un māmiņa gādīgi bija ielikusi arī divas Laimas šokolādes, un vēl man beidzot ir mētelis, bet nu jau ārā pat ir saulains un silts.un ledus gabaliņi manā kolā izskatās pēc sīpoliņiem, un saldējums, ko šodien beidzot nopirku (jau nedēļu domāju par to, ka gribu saldējumu), ir atkarību izraisošs. un vispār vienīgā (ēdam)lieta, kas man tiešām ļoti pietrūkst, ir Stockmann' spinātu pīrāgi. paldies par uzmanību, esmu pierakstījusi visu (svarīgāko) par pēdējām dienām, tagad es varu turpināt skatīties Weeds. |
Powered by Sviesta Ciba