ja man vajadzētu nodefinēt, kādu es sevi redzu pēc, teiksim, 10 gadiem, tur noteikti būtu kāda druska no pašpārliecinātības, labas sejas ādas, smuka matu griezuma un daudz smieklu, vienvārdsakot, gluži kā tā pati Sofija Lorēna tajā bildē, ko gribu pielikt pie sienas. es gribētu nēsāt tikai kokvilnu un ēst tikai pašaudzētas lietas, es gribētu, lai koks ir vienīgais materiāls man apkārt, un es gribētu noskatīties visu Tarkovski, es gribētu mācēt zīmēt skaistus putnus uz sienām un es gribētu mācēt rūpēties, bet nu jā. tās laikam nav lietas, kuras ar tevi notiek tā nejauši, to visu vajag sasniegt ilgā darbā. cita starpā prieks atzīmēties, ka miegs ir pilnīgi normāls, es atkal varu iemigt minūtes laikā un nepamosties, pat neraugoties uz to, ka pusčetros no rīta kāds cītīgi skandina zvanu un ārā ballīte ir pilnās burās. līdzsvars.
cita starpā jo vairāk es mācos, jo stulbāka es jūtos. konstanti neko nesaprotu.

tagad jāizgludina veļa, jākonspektē Althusers un jāpaēd balansētas pusdienas. tik patīkama sajūta - it kā vēl agrs, bet es jau esmu izdarījusi pietiekami daudz.