kaut kā palēnām man laikam ir iepatikusies ziema. es pat nezinu, kas īsti tur ir tāds, kas man patīk, bet kaut kā.. nu, laikam tas aukstums, tā skaidrība un mazliet nolemtība gaisā ir vismaz kaut kas stabils, kaut kas nesatricināms. kaut kā liekas, ka pietrūkst absolūtu lietu dzīvē, no otras puses, nezinu, cik ļoti kaut kas absolūts vispār ir iespējams. un vēl man ir tik slikti, ka laikam rīt neiešu uz skolu, ārā iešana vispār diez ko nepalīdz, turklāt man ir jāsavācas līdz piektdienai. šodien ļoti aktīvi ar markusu rēķinājām, cik man ir jādabū eksāmenā, lai nokārtotu šo kursu, tā mazliet smieklīgi un pārlieku optimistiski. ai, ko nu es te ākstos. visu dienu un jo īpaši tagad pati sev šķietu kā tāda sapļekusi un veca pankūka, ne šur, ne tur, un apzināti pašizolējos, un pretīgi paliek. tik daudz ko vajadzētu pateikt, bet nav spēka un bail, jo negribu dzirdēt atbildes.

vēl mazliet pačīkstēšu un tad mēģināšu rakstīt eseju. šādos brīžos man tik ļoti patīk, ka prāts darbojas (vismaz) divos līmeņos - kamēr pamatlīmenis kaut ko čīkst un ņerkst par to, ka neviens nemīl etc, ir arī tā daļa, kas vēsi un racionāli taisa plānus un darbojas. nu labi, varbūt man daudz kas kļūtu daudz vieglāk, ja es pārtrauktu sevi redzēt tikai kā kaut kādu eksperimentu. kā fascinējošu mašīnu, mazliet robotiņu, ko varu pētīt. it kā es pati esmu kaut kur.. citur. kaut kāds datorcentrs kaut kur citur, kas tikai darbojas ar šiem līdzekļiem, kas ir tā rīcībā, t.i., šajā gadījumā šo konkrēto ķermeni, prātu un iespējām.
diezgan slimi, ja tā paskatās.