Pie mums pienāca kāda sieviete. Ne vairs tā jaunākā, vēl ne sirma.
Viņas vīrs esot nomiris. Sen jau, sen.
Bet tad viņš atkal esot uzradies, izskatījies tieši tāds pats, kā toreiz - jauns un tā. Viss bijis jauki, bet tad viņš atkal pazudis.
Vai mēs varam palīdzēt?

Pirmā doma...ehh, zinam, kas viņš bija. Un zinam, kāpēc viņš ir pazudis, parūpējāmies jau par viņu, kopā ar pārējiem tādiem...
"Visticamāk viņš jau ir, nu, ē... atkal miris, jā." - nu ko mēs sīkāk sievietei skaidrosim, vieglāk izmantot to, kam viņa jau ir noticējusi. Puspatiesības.

"ak tā.."viņa pagriezās, gāja prom. Un tad viens no mums iedomājās pajautāt, vai viņai nav kāda fotogrāfija - tad taču mēs tiešām zināsim, vai esam viņu satikuši vai ne.
Fotogrāfijas viņai līdz bija. Pat divas. Un to gan mēs negaidījām.

Abās bildes nui savos garajos sarkanajos svārkos, melnajā krekliņā ar sakrustotajām lencītēm un oranžo vīto krustu kaklā. Skatās tieši obektīvā un smaida - kā jau parasti. Uzņemts Rīgas zoo leduslāču skata platformā. Fotografēta, pēc visa spriežot tieši viņa. Un viņa, protams, nav "vīrs".

Bet par pārsteigumu - bilžu malās, mazliet nefokusā - inx. Jā jā, viņš tas esot. Bildes esot nesenas, no marta.

Tātad inx. Kāpēc izkrāp naudu pusmūža sievietēm izliekoties par viņu sen mirušajiem vīriem, ko? Un tad pamanoties "nomirt" vēlreiz? :P

P.S.un neprasiet, ko nozīmēja "Parūpējamies jau par viņu, kopā ar pārējiem tādiem...". Tā sapņa daļa tiešām bija... "bad influence of fiction"
P.P.S. Nosapņot, ka pamosties, aizej izmazgā matus, ielien atpakaļ zem segas, un turpini sapņot - tikai nu jau nevis skatoties filmu, bet jau kļūstot par nosapņotās filmas dalībnieku ir jāprot. Pārsteigums, atklājot, ka mati ne tikai nav slapji, bet joprojām ir netīri, ir nepatīkams.