Bet vispār - cilvēkiem bez sirdsapziņas (kas pati par sevi ir tikai psiholoģiski veidojusies barjera aktivitāšu "sagremošanai"), nogalināšana ir bijusi nebijusi. Viņi neizjūt žēlumu, līdzjūtību, un ilgstoši nekavējas atmiņās par nodarīto.
Arī es, liekot roku uz sirds, varu apgalvot, ka varētu bez jebkādas nožēlas nogalināt cilvēku, kas būtu man personīgi nodarījis pāri, vai arī sāpinājis man tuvu cilvēku.. Es bieži pieķeru sevi pie domas, ka man taču nebūtu žēl.
Par piemēru varam ņemt to, ka es neciešu suņus (viens no tiem draņķiem man bērnībā centās nogaršot balseni..), un tagad, bieži vien nākas attīrīt piemājas teritoriju no visiem tiem draņķa paklīdeņiem, kas, putām no mutes tekot, cenšas tev iemesties rokā...
Un es viņus noklapēju bez jebkādām mokām vai sirdsapziņas pārmetumiem.. Var pat teikt, ka es izjūtu prieku par to, ka tieku vaļā no mēsliem, kas varētu sakropļot un uzbrukt citiem bērniem.. Man tas nesagādā nekādas problēmas, bet drīzāk gan pacilājumu..
Domāju, ka ar cilvēkiem tas varētu būt pat vieglāk.
Pāršķirstot dažus no forumiem, uzdūros šādam te brīnišķīgam rakstam.
Tas jau nav sirdsapziņas trūkums. Sirdsapziņa tomēr ir morāles un ētikas normu ievērošana, pārmešana sev, ka to neesi darījis.
Tas vēl nekas....
Šeit ir runa pavisam par ko citu - novirzi uztverē un domāšanā
ak nu atvainojiet psihes jautājumu pārzinātāji, terminoloģijā šobrīd neiedziļināšos. Cilvēks savas bailes pārvērtis agrsijā. Un savu agresiju realizē katru mīļu brīdi.
Katru suni ieraugot viņš ierauga potenciālu draudu... Kā to sauca.. par paranoju? murgainām uzmācīgām idejām?
Smagi. Patiešām.
Lai gan principā, neteikšu, ka nepiekrītu.