Noskatījos War of the Worlds.

Negribēju es to filmu skatīties patiesībā.. Tāpat kā I, Robot negribēju skatīties ne pirms filmas skatīšanās, ne skatīšanās laikā, ne pēc.


Nē, nē.. War of the Worlds ir labāka, par I, Robot, tur nestrīdēšos.

Bet galvenie secinājumi par manas uztveres traucējumiem:

1) Maza meitene ekrānā. Bļauj. Mana reakcija "Nogaliniet taču viņu kāds beidzot. Cik vēl aizies viņas dēļ bojā? [i]Un varam tikai minēt, vai šī reakcija ir joprojām nepārgājušas [i]Grave of the Fireflies[/i] sekas, vai arī [i]Grave of the Fireflies[/i] vienkārši bija pirmā filma, kad šī novirze tik spilgti parādījās? Katrā ziņā viens ir skaidrs - es nespēju skatīties filmas ar mazām stulbām meitenītēm, kas ik pa brīdim iracionāli bļaustās un traucē dzīvi visiem citiem. It īpaši, ja filmas vide ir dzīvību apdraudoša.

2) Lielie trīskājainie staigājošie monstri. Un mazie suņveidīgie pēc tam.
Kāds ir nozadziz manu bērnības murgu sajūtas un iestādījis tās filmā. Nē nē, sapnī tie bija suņi, dobermaņi, ja būsim precīzi.. bet vienalga. Tas nav godīgi.
Pārāk precīzi tas iedarbojas... Un man ir sasodīti bail. Nedrīkst zagt manu sapņus, un likt man tos skatīties vēlreiz.

Bet filma neslikta.... Lielākās cilvēku briesmas ir paši cilvēki, krituši panikā, zaudējuši spēju normāli domāt. Viss pārējais ir pakārtots. Par spīti specefektiem -tas ir parādīts precīzi... un tāpēc filma ir laba.


Ak jā...
Happy ends ir muļķīgs. Ļoti muļķīgs. Un ļoti acīmredzami happy-end.