Tu nezini, ka es vēroju.
Sviedru lāses kā dārgakmeņi zaigoja uz taviem brūnajiem pleciem. Kā mirdzošais pūderis, kuru tu nez vai ļautu sev uzkaisīt. Bet velti, tev piestāv.

Es pētīju tavu ādu, mēģinot paturēt prātā katru tās kvadrātcentimetru. Lai atrastu, lai atpazītu kaut melnā naktī, kaut vai pēc taustes, kad ļaunais burvis ļaus izglābt mūsu dvēseles vien atpazīstot tevi starp trejdeviņiem līdziniekiem.

Man šķiet, tu tomēr nezini.