No sliktākās uz labāko, atstarpes norāda būtisku atšķirību, blakus esošās varbūt citā noskaņojumā mainītu vietām.

SI Phantom Menace


S7 The Force Awakens
S2 Attack of the Clones


S6 The Return of the Jedi
S3 Revenge of the Sith
S4 A New Hope


S5 Empire Strikes Back
S(4-0.1) Rogue One


S8 The Last Jedi.


Vērtējot vienkārši pēc 'patīk/nepatīk', pie tam pieņemot, ka visas iepriekšējo filmu saturs ir zināms to iznākšanas secībā. (Jo, piemēram, Rogue One kā atsevišķa filma nestrādā, bet esot Rogue One, S4 kļūst krietni labāks). Visār, tā īsti kā atsevišķas spēj dzīvot tikai pati pirmā filma (tagad S4) un varbūt visu triloģiju vidējās epizodes) Zinu, ka SW faniem Rogue One nepatīk - bet tā ir jauka filma, pat ja tā nav filma, par kuru īpaši sajūsmināties un skatīties atkārtoti. Man sekošana Zvaigžņu kariem vienmēr ir bijusi vairāk kā piederība subkultūrai, nevis tiešām starp maniem mīļākajiem stāstiem vai mīļākajām filmām.

Ar diviem izņēmumiem. No kuriem viens, ir šī brīža jaunā filma.




Otrs pat nav filma.

Ok, neko daudz no Extended Universe lasījusi neesmu (pārsvarā tik pārskatus-pa-diagonāli, jo 'visi draugi par to ņemās, un lai iederētos, jābūt lietas kursā arī par tām tēmām) - bet no tā, ko nu sanāca lasīt, aizķēra tieši viens stāsts - Knights of the Old Republic II. (Jā, dažus gadus pēc izlasīšanas, es arī spēli pamēģināju spēlēt. Izspēlēju, bet tas, kā stāsts izpaužas spēlē man sajūsmu neizraisīja).

Kas kopīgs KOTOR2 un Last Jedi? 'Darkness isn't mindless'.

Zvaigžņu karos vienmēr runā par tumšās puses aicinājumu, kārdinājumu, bet tā vienmēr palika tikai runāšana, bez parādīšanas. Skaidrs kāpēc - tiem pienākas būt skaidrai melnbaltās morāles pasaciņai, kurā skaidri norādīts "šitie ir mūsējie labie, tie ir viņējie sliktie" (par spīti tam, ka galvenie pareizi varoņi klārē, 'Only a Sith Deals in Absolutes' apgalvojumam no Džedaju puses - vēl kaut kas, kas tiek stāstīts, bet nekad netiek parādīts). Un TLJ beidzot pietuvojas parādīšanai - pie tam absolūti nemēģinot pārvērst darksaiderus par apbižotiem nabadziņiem, kam visi dikti nodarīja pāri, un nemēģinot viņus morāli attaisnot. Viņi joprojām ir briesmoņi.

Bonusā TLJ lieliski parāda, kā dzimst reliģijas. Nevis tikai divas desmitgades sena pagātne pēkšņi tiek padarīta par seniem mītiem no aizmirstiem laikiem - bet ē.. tieši pretējais. Beidzot ir notikumi, kas SW varoņu statusu SW pasaulē padara līdzvērtīgu viņu ikoniskajam statusam popkultūrā - pretēji līdzšinējam, kur pat spēka lietotāju esamība jau pāris desmitgades pēc galaktiku mainošiem notikumiem vairs ir tikai vecu sievu pasaciņas, kuriem neviesn nopietni netic.

Ak jā, par spoileriem?
Lūk, visspoilojošākā lieta, ko iespējams pateikt par šo filmu: Tā NV JJAbrams filma. Beidzat tak ņemties.

Un pirms 'man viegli runāt, es jau redzēju filmu' - jā, redzēju. Un man bija no nospoilota gandrīz visa filma pirms tās skatīšanās -kas neatņēma neko no pasakas maģijas.
Patiesībā vienīgais, kas bojāja filmas plūsmu - filmas reklāmas rullīšos pārāk daudz bija izmantoti precīzi fragmenti no emocoināliem filmas brīžiem, tikai samontēti citā spriedzi kāpinošā secībā - un to atkal redzēšana izrauj no konteksta.
Tā kā, ja filmu skatīsies tikai pēc nedēļas vai mēneša - no interneta nav jābēg, bet neskaites reklāmrullīšus. Ja jau nav par vēlu.


Es nebūšu īpaši pārsteigta, ja JJAbrams devītajā filmā pamanīsies sabojāt visas astotās filmas labās lietas, Jo tās ir ļoti viegli sabojājamas vienkārši neturpinot pavedienus, retkonīgi pārinterpretējot motivācijas utt.

Bet līdz tam? Ir divi gadi, kuru laikā arī es beidzot esmu Zvaigžņu karu fans nevis tikai dēļ tā, ko sekošana Zvaigžņu Kariem simbolizē (un 'tu taču mīli SciFi, StarWars arī pie tā pieder'.. ē, nē nepieder, bet lai jau būtu), bet dēļ paša stāsta un varoņiem.