Katru reizi, kad mēs tik ļoti strīdamies tumsā, agrāk vai vēlāk visas manas domas cenšas pārtraukt viens  tēlu kopums.

Melns nazis, ar baltu kontūru, uz oranža lauka. Niezošs uztraukums plaukstu locītavu iekšpusē, tik traucējošs,  it kā to vajadzētu izraut no miesas. Uzšķērsts persiks, no kura pil bieza, sarkana sula. Melns, augsts skurstenis, no kura veļas biezi melni dūmi un kuram pār malām līst ātri ižžūstosa, sakalstoša balta krāsa.

Gaisma un krāsas palīdz atbrīvoties no kopuma vizuālajiem tēliem, bet kaut kādā jēdzieniskā līmenī tie joprojām paliek turpat.

Un tas atkārtojas vēlreiz un vēlreiz un vēlreiz - kamēr es domāju, kā labot situāciju, kā rīkoties, lai tev nevajadzētu pārdzīvot tikai tādēļ, ka es esmu pilnīgi bezjēdzīgs un nelietderīgs kā cilvēks;  daļēji, uz brīžiem pat pilnībā pārklājot visas domas...

 Tas patiešām traucē loģisku domu plūdumu - vieglāk ir vienkārši saritināties stūri un raudāt - jo risinājumu es šā vai tā neredzu.

Zinu, ka tev es to nestāstīšu, negrbu tevi lieku uztraukt vai sāpināt. Paļaujos uz to, ka tu šo te nelasi (jo tev par šo tiešām nevajadzētu zināt).

Ceru, ka pat tad ja lasi, vismaz es to nekad, nekad neuzzināšu.  Tomēr, vairāk es ceru, ka tu to tiešām nelasi.. Jo ja kāda garīgā labsajūta man ir svarīga, tad tas esi tu.

Piedod.

Un  nebrīnies pārāk ļoti... ar domu tieši nevadāmas tēlu straumes - it īpaši tieši pirms aizmigšanas, man ir bijušas raksturīgas vienmēr.  Apzināti tās var pasist vienā vai otrā virzienā (vismaz eksistē apziņa, ka tas ir iespējams - kaut arī pati domu plūsma šad tad mēdz arī turpināt iepriekšējo gaitu) - kas tās  atšķir no neapzinātiem sapņiem, bet tām tik un tā ir pašām savs virziens un tās attīstās brīvi, bez tiešas apziņas iejaukšanās - tas tās atšķir no apzinātas tēlu plūsmas.
Kopš kāda pirmsskolas vecuma es par tām vairs neuztraucos -  laikam  jau no laika, kad sāku apzināties, ka šie tēli nekādas emocijas nerada, bet ir tikai esošo emociju abstrakts attēlojums... taču šī te ir vienīgā, kas mani tiešām traucē.