Brokoļeksperimentu epopeju turpinot, secinājums sekojošs: brokolis nebija vainīgs. Vainīga bija tekstūra.

Jau tad, kad sākām beibei dot pagaršot no pirkstgala visādas lietas, smējos, ka gurmāns aug. Jo... interesantas lietas, kas bija 'oh, dod vēl pagaršot, šito vēl neizpētīju', bet ikdienišķās 'šito dod visiem bēbīšiem' imaginārā atbilde bija 'nu tad arī dodiet tiem visiem citiem bēbīšiem'.

Izskatās, ka ar brokoli ir kaut kas no šīs sērijas. Ec, brokolis, 25min tvaicēts un caur sietiņu izberzts ir fuipē. Bet brokolis, 7min tvaicēts (un tad turpat slapjos tvaikos dzesēts), ar visu kātu un krikumiņiem (vai krikumiņiem attiecīgi karotē) - jap, tā ir manta. Joprojām manta kuras liela daļa nonāk uz krekliņa, pazodē, aiz ausīm utml, bet nu progress nenoliedzams. (Lūk.. puķkāpostu es varu pataupīt sev. Topinambūru bija interesanti palaizīt beeeeet topinambūrs mīksts nepaliek, ja? kraukšķīgs, kad novāra? Es nezinu, pirmo reizi dzīvē ar tādu virtuvē dabrojos)


Pie viena - mazule pirmo reizi dabūja pagaršot ūdeni. (ē.. vanna neskaitās, mkey). Lielā meitene ieraudzīja uz galda nolikto, pa sastāvdaļām izjaukto mīkstā caurspīdīgā snīpja pudelīti (jā jā, baidamies no Ļaunā Melnā Pelējuma, tāpēc snīpi tikai caurspīdīgu). Saskrūvēja un paziņoja, ka došot māsai sipot. (Tulka piezīme: lielā meitene nedzer viņa sipo. Nenoteiksme 'sipt'). Jautrība un prieks abām - lai gan neesmu droša, vai mazā ko no pudeles izdzēra un tad sajūsmināti sprauslāja ūdeni, vai vienkārši siekalzaķojās.