Kad bērns jau ceturto stundu cenšas iestāstīt, ka gulēt galīgi nevajagot, viņa jau mašīnā esot izgulējusies un tik stiepj grāmatiņas, fērbijus, miegaaitas, čaukstošus maisiņus un visu pārējo (pie viena organizējot savu mīļāko 'pārāk nāk miegs' spēli - stāvēt kājās vecāku gultā un gāzties random virzienos)

Pareizā atbilde - vecākiem, abiem noignorēt visu un sākt nogurušiem snaust. Panēsājās vēl mazu brītiņu ar čaukstošo papīra maisiņu ar Dārgumiem, ierāpās (savā!) gultā ar visu un ātri vien aizmiga. Pa laikam miegā iečaukstinot maisiņu, sevi uzmodinot, ieīdoties, pārveļoties citā pozā un snaužot tālāk.

Kāpēc viņai, neatkarīgi no gulētiešanas laika, brīvdienās ir jāuzmostas neilgi pēc septiņiem, darbadienās mierīgi guļot līdz 7:45 (un gulētu ilgāk, ja aizkars netiktu atvilkts un mūzika ieslēgta), joprojām nav ne jausmas. Vismaz kopš gultas malas atcelšanas, rets tāds rīts kā svētdien, kad mūs uzmodina ar ūdens pudeli zvetējot pa gultu, parasti kādi laiku pēc pamošanās mierīgi spēlējas savā nodabā, lai ar sajūsmu sveiktu vecākus, kad nu tie beidzot izrāda mošanās pazīmes (bet nekāda 'vēl pasnaušana' pēc tam.