Padomāju par šito vēlāk mazliet vairāk.. Bija tāds sauklītis kaut kad 'Choose again'. Tas+šis+šis tas tā smuki saslēdzas kopā.
Pasīvi peldot ļoti daudz dienišķās izvēles iznāk izdarīt tā, kā pēc kaut kādiem iepriekšzināmiem priekšrakstiem šķiet pareizāk. Un ne tikai dienišķās, arī dzīvi globāli ietekmējošās patiesībā. Un tad sēdēt, pārdzīvot, ka kaut kas dzīvē pavisam un galīgi negrib sanākt - neieraugot, ka tieši tā cenšanās lai sanāktu arī padara nelaimīgu, jo liek upurēt aizvien vairāk un vairāk no tām lietām, kas nav vērtīgas average joe (tāpēc viņš arī average), bet vērtīgas tieši pašam.

Choose again bija aicinājums pārskatīt savas izvēles.
Sure, pārāk radikāls, lai tiešām būtu ikdienā piemērojams - bet tomēr - apzinoties, ka kaut kādu izvēli izdari arī tad, kad vienkārši aizej šobrīd mazākās pretestības ceļu, vari arī uzņemties atbildību par to, kas no tā ceļa ir tālāk sanācis. Un padomāšanas pēc - mazliet labāk saprast, kāpēc īsti dari to, ko dari, un ko īsti ar to gribēji panākt.

Tāda tā aktīvā pozicija sanāk. Ne tieši cīnīšanās pret straumi, bet vienkārši apzināšanās kāpēc (ne)cīnīties.

Es uzrakstīju garu penteri, bet izdzēsu, jo principā tas, par ko Tu runā, reducējas uz "sevis aktualizēšanu" un "pašrealizāciju", tikai nosaukts mazliet citādāk.

Taču es joprojām nedomāju, ka tas ir nesaraujami saistīts ar "aktīvu lomu savā dzīvē" utml. (ja atskaita to, ka pie "aktīvās lomas" paliek mazāk laika pārdomām un pašrefleksijai), vai arī mēs dažādi saprotam šo te "aktīvo lomu" (kas arī nebūtu nekāds brīnums).

Galu galā, viss ir atkarīgs no perspektīvas. Ieņemot pareizo perspektīvu, jebkurš no mums varētu mierīgi "peldēt pa straumi" un justies laimīgs no tā, ka nav piedzimis kaut kur pie Sahāras, piemēram.