Ja kāds man tagad apgalvotu, kas nekādas Kukabūras Veclaicenes šosejas malā nav, un tā tieši īstajā brīdī no tumsas uzspīdēja tikai, tāpēc, ka mums abiem tajā brīdī bija nepieciešams kaut kas tieši tāads... Man laikam nebūtu grūti noticēt.

Tā ir vieta, kur ievelties <10 draugu baram, sarāpties dīvānos un kressleļos pie lupatiņgaldautiem apklātajiem galdiem zem herbārijpapīra lampām rožvīrakainā gaisa ieskautiem un vienkārši pasēdēt un dalīties kopā būšanā. Jā, labie jauki, kas mēdzat ar mani Preses Bārā pa laikam pasēdēt, ja varētu tā ar knipi visus gribamos cilvēkus pārnest uz citu vietu (un ja es nebaidītos no atbildības 'a ja nu pārējiem nepatīk' ) - tā būtu tā vieta.

Gandrīz nekurienes vidū. Un dīvaini, viesu pārnakšņošanas istabu viņiem nav, lai kā pakausī ieknābtu ideja varbūt šovakar tālāk nebraukt, palikt pa nakti tur pat un paskatīties, kā tā burvība izskatās rīta gaismā.

Tāpēc vēl jo vairāk ticu, ka pēc pulksten 11iem tā kā pelnrušķītes ķirbis vienkārši pazūd. Kopā ar saimnieci ar to dīvaini sausstiegraino vecumu ap acīm, ko nez kāpēc vienai otrai 20gadniecei redzēt iznācis. Vienradžvecumu, vai?