Māte sūta poētiskus epastus par tēmu "ak, kāpēc gan tu mums neraksti, dzīvē tik labi, ka pavisam par mums aizmirsti, ja? Bet zini, vēlāk var būt arī sliktāk".
Lasu, lēnām drupinos pašpārmetumos un neatbildu.
Vienkārši trūkst enerģijas, ko tādai komunikācijai veltīt. Jo retāk runājam, jo grūtāk kļūst, jo asākus naktsmurgus izsauc kārtējie pašpārmetumi par kārtējo vēstuli... bet pateikt, ko domāju, būtu bezjēdzīgi un egoistiski. Neteikt tomēr šķiet labāk.