Izrādās, nepanesu vairs to, pat tik īslaicīgu ne.
Kā jūs, kas dzīvojat vieni pamanāties naktīs izgulēties? Nepamostoties ik pa brīdim dēļ kāda sīka troksnīša un drūmi apzinoties, ka vajadzēs atkal paiet laikam, lai no prātā ieplūdušā trauksmainā pirmsbriesmu stāvokļa atbrīvotos un atkal aizmigtu.
Cik gadu simtus tak vairs mežos un alās nedzīvojam - bet nē, tik un tā, kad nav kāda cita par sargātāju uztverama tuvumā, gulēt ir grūti.
Varbūt ar laiku notrulinātos.
Laikam jau. Miega kārei taču būtu jādara savs. Bet pārbaudīt par laimi nenāksies.
Bet ne tad, ja vienai ir jāaizmieg. Un vispār, pat nav tik svarīgi, lai tas par sargātāju uztveramais maz būtu kāds labi pazīstams, pat nerunājot, ka nebūt ne obligāti tieši gultā blakus vajadzīgs.
Kaut citā istabā, ka tikai tajā pašā "alā". Dzīvoklī, mājā, kāda nu tā savas teritorijas robeža tai brīdī ir.