Pie mājas ir smilškaste.
Pie smilškastes soliņš, kur bērnu pieskatītājiem patīk sasēsties un pļāpāt, kamēr uzraugāmie ņemas apkārt pa pagalmu. Panervozē jau viņi brīdī, kad bērņaki gar izbraucošām mašīnām sāk skraidīt - bet pēdējā laikā, šķiet, sākuši saprast, ka tie knauķi no riteņiem palien malā daudz akurātāk un maisās daudz mazāk, nekā nervozā, panikojošā māmiņa/auklīte/whatever.

Tik tāl viss tā nekā. Bet nez kāpēc viens no tiem sīkaļām pasācis kaut kā īpaši mūsu mašīnu sagaidīt, un tā ilgi uz mums skatīties. Vienkārši tā pienāk klāt, atgāž galvu un skatās uz mums, garajiem. Pat saprast nevar, vai tā doma tai mazā galviņā par mums laba vai slikta - bet egoisti jau.

"Viņš laikam grib līdz".
"Tas ir kā līdz?"
"Nu tāpat kā tā pūkainā kaķene" - ir mums tāda kaimiņos. Iemācījusies, ka mēs viņas mājā dzīvojam, kāpņu telpas siltumā ielaidīsim un aiz auss pakasīsim -un arī tagad, kaut kāpņu durvis vaļā, mūs ieraugot pieceļas no iesildītās vietas zem krūma un atnāk apsveicināties.

Nu ko, ja līdz, tad līdz. Painformējām Danti, ka viņam vēl viens konkurents pieteicies.