Akmens galds, grebumiem noklāts un raupjš, mugurai nepatīkams. Neērta kailuma sajūta tā guļot - tā kailuma sajūtā, no kuras apģērbs neglābj, tāda ievainojamība, pārlieka redzamība. Es gribēju piesegties ar rokām, aizsargāties, bet nedrīkstēja, tas traucētu, traucētu tam, kam pati biju piekritusi. Garu saukšanas paspēlēšanai. Nekam nopietnam, tikai spēlei par to. Lai gan, ja tai bija jābūt tikai spēlei, kas piedzemdēja to baiļu sajūtu?
Sasilusi akmens plāksne - ne tik karsta lai būtu dedzinoša, bet tieši silta, ļoti nepatīkami silta. Tāpat kā gaiss visapkārt, tāda uguns atblāzmas sajūta, pārkarsētas pirts - spiedošās, ne dedzinošās.
Meklējot uguns skaņu gaisā es nepamanīju, kurā brīdī tomēr neesmu paklausījusi pati sev, esmu rokas sakrustojusi uz vēdera. Slikti. tā nedrīkstēja. Be varbūt neviens nepamanīs?
Pamanīja.
Auksti pirksti uz pleciem, nosaluši. Ne tik vēsi, lai veldzētu no tveices, tikai tik, lai būtu nesajaucami atšķirami. Uz brīdi kā no malas skatoties ieraugu pirkstus, vēl zilganākus kā glabājās atmiņā.
"Tu man neuzticies? Viss taču kārtībā. Es pat neskatos uz tevi." Pārliecinoša balss. Pat pārāk.
No vienas puses, tā it kā bija labāk. Tā vairs rokas nejauši neizkustināt un neiztraucēt.. Bet no otras puses...nē, tā bija vēl sliktāk. Tik fiziski sajūtams atgādinājums par apņemšanos lika justies vēl neaizsargātākai.
Kaut kur apziņas malā aizvien ātrāk rībēja bungas. Atvēru acis un izbrīnījos - es biju gaidījusi nakti visapkārt, nakts ir laiks, kad es ar ko tādu spēlētos bet te bija diena. Ne mans laiks. Pārāk gaišs. Tā bija tikai spēle, tikai spēle, es sev centos atkārtot. Bet ja jau tikai spēle tad, sasodīts, kāpēc man bija tik ļoti bail?
Kādai balsij kaut kur aizvien tālāk runājot vārdus, es noslīku baltā gaismā, tā arī neatguvusi elpu no spiedīgās tveices.
Pamostos vēsā tumsā. Savās mājās, savā gultā. Nekādu spēļu. Viss kārtībā. Nevajag baidīties. Tikai kāpēc acis slapjas? Vai raudāju bailēs?
Es atgriezos mājās no nezkurienes. Vecāku mājās - te man vēl nebija pat 17, es vēl nezinu neko par kādām citām mājām un vēlāk, prātā pazīstamos cilvēkus pārcilājot, kam palīdzību varētu lūgt, neviens no vēlāk iepazītajiem pat domās neataust. Bet aizkavējusies tai nezkurienē es gana ilgi biju. Nē, ne ik ilgi, lai sētnieki jau pagalmus tīrītu, bet pietiekami ilgi, lai jau būtu pilnīgi gaišs.
Kāpņu telpas durvis bija viegli pavērtas - un skaņa aiz tām mani apstādināja. Tā regulārā čaboņa, čāpstināšana, spļaudiens. Tur kāds ēda pistācijas vai saulespuķu sēklas, un meta čaumalas zemē. Kāds tur stāvēja un gaidīja. Gaidīja un nedomāja neko labu.
Bailēs es bēgu uz blakus kāpnēm, pie sevis cerot, ka izdosies atcerēties, aiz kurām durvīm kāda no draudzenēm dzīvoja, ka varbūt izdosies kādu pamodināt. Ka varbūt izdosies vismaz tik tālu aizskriet.
Mani panāca jau otrajā stāvā. Nez kāpēc, tur durvis tikai vienas, ar uzrakstu '14' - un mirusi zvanu poga. Arī viņš netuvojās - apstājās uzreiz otrā kāpņu laukuma malā, netuvojās, vienīgi runāja. Noturot uz vietas ar balsi - pat neskaot neko draudīgu, varbūt viegli izsmējīgu - nu ko es tā ar to pogu spēlējos, vai tad bēgu vai. Kad atbildu, ka es te tikai tā, pie draudzenes ciemos, atgādina, ka agrs vēl. Tik agri neviens neciemojas. Vārdos nav draudu, bet es skaidri zinu, ka pietiek spert soli augšup, lai situācija mainītos. Lai beigtos nogaidīšana. Neskaidra seja. Un balss... balss skaņa atmiņā nav palikusi. Atceros bailes, ne subjektu pret ko tās vērstas.
Papēdīšu klikstoņa ziņoja, ka kāpņu telpā ienācis vēl kāds. Re, glābēja. Tas nekas, ka es viņu nepazinu - nonākot kāpņu laukumiņā viņa izjauca līdzsvaru un es viņai sekoju 9 pakāpienus tālāk, lūdzoties, lai ielaiž savā dzīvoklī, 15.tajā. Un viņa ielaida, un aizvēra durvis pirms pa tām ienāca sekotājs. Tikai tas nepalīdzēja pret bailēm, es joprojām zināju, ka viņš tur ir, to varēja sajust, varēja gandrīz redzēt pat caur durvīm. Un es zināju, ka arī viņš mani redz, lai aiz cik durvīm milzīgajā dzīvoklī es slēptos. Sieviete paskatījās uz mani un devās uz virtuvi, vecā svilpjošā elektriskajā tējkannā kafiju uzvārīt. Viņa šeit būšot tikai īsu laiku. Dēls esot slimnīcā nokļuvis, pie tā jābrauc. Es lūdzu lai neatstāj mani vienu, lai pagaida, es tēvam piezvanīšu, lai atnāk man pakaļ. Policijai.
Viņa pārmet, ka policijai jau nu gan zvanīt nevajagot, kam man tas, nekas tāds taču neesot noticis. Bet es neklausīju. 911 telefona ekrānā. un "Vote" vai " Cancel" ekrāna malā. Vote... sasodīts, telefonbalsošanas nolādētās, man telefonu lietošanai, ne izklaidēm vajag. Neveikli cenšoties atcelt, izdzēšu kādu vārdu telefongrāmatā. Nē, 911 nav pareizi, ne šajā valstī, par daudz filmu. 119? Pirksti stīvi, 118 ekrānā un 'nepareizi sastādīts numurs' skaļrunī. Nu ja... 112 vajadzēja. Bet viņa jau vilka kurpes kājās, meklēja mētelīti skapī. Beidzot kāds pacēla klausuli - bet mans žoklis ar katru brīdi aizvien stīvāks. Ja ar sievieti runājot vēl brīžiem izdevās piespiest sevi kādu vārdu izteikt skaidrāk, tad telefonā vien murmināšana sanāk. Saspiests žoklis. Stīvs un nekustīgs. Atlika vien cerēt, ka varbūt mani tomēr saprata... lai gan neatbildēja jau neko, nekā neapstiprināja.
Es pamodos. Tāla signalizācijas skanēja joprojām... Es zināju, ka tā neskan mūsējā, mūsējā ir skaļa un daudz, daudz tuvāka. Vien daudzas ieelpas vēlāk es sapratu, ka tas, ko sapņa iztēle bija pārvērtusi par tālas, zemas signalizācijas skaņām, patiesībā bija vien mana vīra elpa. Nē, viņš nešņāc, nekrāc... Tur daudz iztēles vajadzēja, lai to par signalizācijas dūkoņu pārvērstu - bet pēcmurga dezorientācija ir tāda dīvaina lieta. Nu jau viss bija kārtībā. Es biju pamodusies. Tas bija tikai sapnis. Neviens mani nevajā. Es esmu mājās. Drošībā.
Zini, šādi sapņi mani nedaudz biedē. Jo simbolismu pārzinu nu ļoti nedaudz, bet pietiekami, lai negribētos uzzināt vēl arī to, ko nezinu. Lai nu tie skeleti paliek savā skapī :) | |
Savā ziņā satraucoša ir murgu esamība kā tāda. A to ka skeletus labāk skapī turēt :) Eh, jā. taisnība gan. Bet to atskaitot - tam jau sapņi domāti, lai padomātu. | |