Nopietns ieteikums, ja kādreiz uz Londonu tūristoties dodies - nekādā gadījumā nerēķinies, ka kaut kur tiksi ar metro brīvdienās.
Nedēļas nogalēs metro remontē. Līniju atslēgumi IR kritiski un autobusu pārklājumu varētu vēlēties labāku. Tāpat kā kartes neaizmiršanu mājās varētu vēlēties.

Tā vakar maršuts, kas ar kājām+metro būtu aizņēmis minūtes 15, ar maldīšanos un autobusu meklēšanu (2x, jo pilnu ceļu neviens negāja), aizņēma 2:20
Un sutīgas tās stacijas. Nepiemetot, ka viena otra tiešām īsts nightmare materiāls.
Esi tak noteikti kādreiz sapņos pa pārāk zemiem tuneļiem klīdis, visu laiku nogriežoties, un tā īsti nekur nenonākot? Balti tādi tuneļi, apaļi, ar drūpošu grīdu un šur tur sienās samanāmām uzturošajām restēm vai izolējošo folliju.

Un kad vēl piemet, ka pats tuneļos nenokāp, bet topi novests ar tādu ļoti lielu un dīvainu liftu - spilgti izgaismotu šķūni, kārtīgas istabas izmērā, ar vientuļu cctv ciklopu pie griestiem un pa pultij katrā šķūņa stūrī - trīs lietojami, ceturtais ar atslēgu un brīdinājumu par 50 mārciņu sodu par nepamatotu lietošanu. Ducis cilvēku tādā šķūni izšķīst, neradot piepildījuma sajūtu. Izšķīst pa stūriem un stāv, uz citiem skatīdamies, cerēdami, ka kāds zin kā lifts lietojams. Ka kāds ar drošu pogas nospiešanu padzīs pa mugurkaulu augšupkāpjošo sajūtu, kas liek apšaubīt atrašanos īstenībā. Pīksti. Dunoņa. Negaidītas vēja pūsmas.


Tik ļoti patiess murgu materiāls, ka ja nebūtu jau no rīta tekstiskā formā pastāstījusi un tagad nevarētu stāstīto pārlasīt, skaidri zinot, ka TAD atmiņas bija ļoti noteiktas, sāktu apšaubīt, vai tas nav bijis kāds no pārāk reālajiem sapņiem. Tiem, kuros viss nepareizi.