Jau labu laiku pazīstamā konglomerāta juridiskā departamenta darbiniece Pilotam ziņu šoreiz nosūtīja pati. Negaidot, kad nu Pilots, izmisis pēc naudas kuģa remontam un tālākapmācību kursiem, atskries palūgties, vai tiešām kāds darbiņš neatradīsies. Uzdevumam pievienotā vēstule aizbildnieciskā tonī vēstīja - nesenais akadēmijas absolvents noteikti par tik šausmīgām lietām skolā mācījies nebūšot un, kā vairums ļaužu, vēl ilgi un laimīgi varētu dzīvot par tām neuzzinot, diemžēl Impērijas (un konglomerāta) interešu aizstāvībai nepieciešams viņam likt saprast, ka bez visiem tiem nelietīgajiem pirātiem, kas, lai gan iedveš bailes miermīlīgajiem pārvadātājiem un traucē tūrisma firmām, bet vismaz ir ekonomiski paredzamas, jaunajā Ēdenē klīstot dīvaināki, destruktīvāki, neprognozējamāki grupējumi. Pie tādiem piederot arī šī uzdevuma mērķis - tāda dīvaina teroristu organizācija, skaitliski neliela, plašas atbalstītāju masas savākt nespējīga savas savdabīgās ideoloģijas dēļ. Viņu politiskā platforma - civilizācijai jaunajā Ēdenē nevajagot attīstīties, lai izvairītos no jaunas katastrofas.

Savu mērķu īstenošanai viņi laiku pa laikam mēģinot kādu jaunās Ēdenes attīstībai nozīmīgu personu nolaupīt. Pavisam nesen viņiem izdevis nelietīgi saņemt gūstā dažas Ļoti Svarīgas Personas. Lai gan uzdevuma materiāli liecināja, vien to, ka Ļoti Svarīgās Personas ir anonīmi, pelēkos uzvalciņos tērpti ķermenīši, divreiz smagāki un pusotru reizi vairāk vietas kuģī aizņemoši, salīdzinot ar biežāk pārvadāmajiem varonīgajiem Impērijas armijas kareivjiem, nebija jau grūti nojaust, ka par upuriem kritušas plaši sazarotās Taš-murkonas ģimenes atvases.

Ziņa vēstīja, ka uzdevums netiek uzskatīts par ļoti bīstamu, vainīgā teroristu šūniņa esot izolēta no saviem biedriem, nenostiprinājusies Impērijas teritorijā (tā tik vēl trūka) un sagaidāmās pretestības nozīmīgāko daļu, visticamāk, veidošot algotņi. Algotņi kā jau algotņi - viņi uzticīgi pildīs apmaksāto uzdevumu, kamēr vien līgumu noslēgusī klonētā kopija turpinās domāt, bet pārstās par to interesēties brīdī, kad algotnis atdzīvosies noīrētajā klonu laboratorijas nodalījumā.

Īsi sakot, uzdevuma devēji pilnībā uzticoties Pilota spējām atgādāt Ļoti Svarīgās Personas mājās sveikas un veselas. Standarta veiksmes vēlējumi, atgādinājumi, cik laimīgam Pilotam jābūt par iespēju šādi pakalpot Impērijai un tā tālāk un tā joprojām. Atskaitot uzdevuma ierašanos pie Pilota, bez iniciatīvas izrādīšanas no viņa paša puses, viss bija kā parasti. Paraustījis plecus, apdomājis, ka arī niecīga labvēlība no Taš-murkonu ģimenes nav zemē metama, vēl nesenais kadets paklausīgi sēdās savā uzticamajā "Punisher" klases fregatē un nosprauda kursu uz norādītajām koordinātem.

Vārtus uz slēgto kompleksu, kurā saskaņa ar drošām ziņām slēpās nelietīgie teroristi, patiešām aizšķērsoja algotņi. Vēl atvainojās, lai konglomerāta izsūtāmais to neuztverot pārāk personiski, viņiem jau nekas pret zaļknābi neesot. Bet, redz, ja ja jau reiz samaksāts nelaist ne garām, ne projām, tad zaļknābis tik pat labi varot arī pats tūlīt pārsēsties bēgšanas kapsulā un atstāt savu laiveli algotņiem kā mērķi ieroču piešaudīšanai.

Algotņu, protams, daudz. Pilots - viens.

Bet kopš kura laika gan kaut kādi kosmosa salašņas, kas pat neģēlīgi laupot nekur augstāk par ātri izšķīstošām fregatēm nav tikuši, ir vērā ņemams pretinieks uzcītīgi sava kuģa lietošanas instrukciju lasījušam slaveno Impērijas akadēmiju absolventam? Tas nekas, ka skolā lāzerus vairāk mācīja izmantot derīgo izrakteņu iegūšanai no asteorīdiem, kas parasti stāv uz vietas un pretī nekož. Atšķirība jau nav liela - nomērķē, izvēlies savu orbītu un ļauj impērijas lāzeriem atgādināt tiem salašņām, kāpēc Impērijas flote pirms nelaimīgās saķeršanās ar dīvainajiem, plānprātīgajiem un noslēpumainajiem Atnācējiem valdīja visā tai zināmajā jaunās Ēdenes teritorijā.

Konglomerāta izsūtāmais šķērsoja vienus vārtus, otrus - līdz nonāca kompleksa sirdī. Tur viņu sagaida viena vienīga fregate. Ne jau viens no tiem pavirši saskrūvētajiem algotņu aparātiem, kas padodas pēc pāris lāzeru pieskārieniem un kaut cik jūtamu briesmu radīšanai spiests paļauties uz atrašanos milzīga skaitliskā pārsvara pusē. Nē, šīs svešās fregates izliekumi acīmredzami liecināja par tās piederību dažkārt nepelnīti nenovērtētajai "Punisher" klasei - tai pašai, kuras uzvedību Pilots domājās iepazinis līdz sīkumiem gan no stiprākajām, gan vājākajām pusēm un lieliski apzinājās, ka, kamēr vien enerģija skrēja pa šāda kuģa dzīslām, nebija tam Ahilleja papēža, kas nodrošinātu vieglu uzvaru.

Ne jau tikai pārdomas par svešā kuģa līdzību lika Pilota domām uz brīdi aizklīst kavējošās pārdomās - jau ar svešā kuģa izskatu vien būtu pieticis, lai uz laiku laupītu valodu un savaldzinātu domas. Zilsarkani lāsumotās pretinieka bruņas krāšņi atspīdēja svešās saules mestajā gaismā, aizslaukot pilota lepnumu par savu apsūbējušā zelta un ziloņkaula krāsu plātnēm krāto kuģi. Pārāk sāpīgi tas atgādināja, cik ļoti tikai viena no uz konvejiera ražotā miljona ir Pilota fregate. Kas gan bija fregate - vien niecīgs kuģītis, kuram līdzīgus simtiem sūtīja priekšpūlī kosmiskajās batālijās, ar uzdevumu vien uz brīdi radīt apjukumu pretinieka kaujas kuģu rindās. Pat tās zelta-ziloņkaula krāsojums bija nekas cits, kā vien attāls atgādinājums par majestātiskajiem Impērijas kaujas milžiem, kas nesa tādus skanīgus vārdus kā "Apokalipse" un "Armagedons", par leģendāro titānu "Avatars" pat nerunājot. Tie izšķīra batāliju iznākumus, ne simts fregates, lai tās būtu kaut trīsreiz tik izturīgas un uzticamas kā Pilota vadītā. Un arī Pilots pēkšņi sajutās kā tikai viens no tūkstošiem. Sīka, mazsvarīga vienība, niecīga skrūvīte milzīgā mehānismā, kas ne jau viņa interesēs darbojās, ne par viņa labklājību uztraucās. Ko gan Pilots šai brīdi nebūtu atdevis, ja apmaiņā iegūtu iespēju vadīt šo skaisto svešinieka kuģi, ar apdullinošo dumpinieka pārliecību par iespēju mainīt notikumu gaitu ne vien ar ticību, bet ar savu rīcību... Viņš bija gatavs kaut tūlīt pat atteikties no tiesībām brīvi pārvietoties Impērijas teritorijā, tikai lai lidotu tai brīnišķīgajā, brīvajā kuģī. Nu labi, no tiesībām apmeklēt Impērijas drošāk apsargātās sistēmas. Nu labi, dažas no visdrošākajām.

"Tu tomēr tiki līdz šejienei? Interesanti... Laikam ne tos būsim nolaupījuši..." terorists nevēlējās Pilota pārdomu brīdi izmantot garas atvadu runas sludināšanai. Savus īsos pēdējos vārdus pateicis, viņš atklāja uguni.

Niecīgais pretinieka apjūsmošanas brīdis bija izšķīris dueļa sākumu - Pilots jau bija nokavējis to brīdi, kad duelanti dzītu kuģus visreibinošākajos ātrumos, cenšoties piespiest pretinieku kustēties pa sev ērtāko orbītu. Zili-balti trīsuļojoši lāzeri ātri aizslaucīja impērijas dokos prasmīgi saliktās fregates spēka laukus; tikai zaļganie nanotu vilņi, kas cītīgi lāpīja biezajās metāla plāksnēs izsvilinātos caurumus, noturēja zeltaino fregati pie dzīvības... Vai tā varētu domāt. Brīdi pavērojis mēraparātu rādijumus, pilots lieliski saprata, ka šādi var turpināt vēl ilgi. "Kamēr vien fregates sistēmās pulsēs enerģija" - tā bija lieliski apgūta mācība, ne velti Pilots jau sen bija atslēdzis daļu vairogu, vairāk enerģijas novadot kuģa organismā. Fregate turējās braši un cītīgi kapāja vispirms pretinieka vairogus, tad bruņas... Nu jā. bruņas. Arī pretinieka bruņas drīz vien atspīdēja viegli zaļganā gaismā, liecinot par lāpītājnanotu klātbūtni.

Īsu mirkli pilots pavērās ekrānā, vēl pēdējo reizi novērtēdams cik skaisti svešās saules staros lāsmo pretinieka zili sarkanās bruņas. Nopūtās, un nospieda vēl neaizskarto sviru.

Sarkans virpulis izlauzās no Pilota fregates dzīlēm un cieši apvija pretinieka fregati, izsūkdams no tās pārvadiem un sistēmām kuģa dzīvībai nepieciešamo enerģiju. Pilots nemīlēja šo ieroci, tas vairāk piestāvēja galantajiem Republikāņiem, kas mīlēja savas cīņas izcīnīt svešām rokām, pirms tam neuzkrītoši sakropļojot pretinieku. Bet kas darāms, darāms - tai svešinieka fregates pasažieru kapsulā taču sēdēja dažas Ļoti Svarīgas Personas, kuras mājās gaidīja ne mazāk svarīgi Papucīši, izkurtušām, mehānismu caurvītām smadzenēm.

Dažas sekundes, un zilsarkanās fregates sistēmas apklusa. Vēl mirklis, un tās struktūra sašķīda gabalos, izmezdama kosmosā pasažieru kapsulu (Dzīvības uzturēšana pusotru stundu, pasteidzies, Pilotiņ.)

Pilots atgriezās bāzē, saņēma pienākošos uzslavu, apbalvojumu un spožas nākotnes solījumus, gadījumā, ja turpinās sadarbību ar Taš-murkonas ģimeni un palīdzēs Impērijai atsākt savu uzvaras gājienu jaunajā Ēdenē. Viņa uzticamā fregate drīz izšķīda kādā uzdevumā, Pilotam savas spējas pārvērtējot un pašam, par mata tiesu, bēgšanas kapuslā izglābjoties. Bet tādas sīkas neveiksmes Pilotu neuztrauca, ātri vien viņš tuvākajā bāzē saņēma jaunu, identisku fregati, un drīz vien jau arī to nomainīja pret izmēros iespaidīgu kreiseri ar pusotrmetrīgām bruņu plāksnēm.

Un tomēr vēl šad un tad kuģa datora mierinošās balss un hiperdraiva zunoņas uzburtajā pusmiegā Pilots aizdomājās, ko atbildētu svešiniekam, kas piedāvātu impērijas karjeru mainīt pret zilsarkani vizošās fregates dāvāto īso brīvību.