cauri.
Atkal tieku klāt cibai...
Tā arī pa visu nedēļu tikai trīs filmas noskatījos... tā bija domāts beidzot pasēdēt un paskatīties to visu, kas atlikts kaudzītē "kaut kad".  Protams, nenoskatījos neko no tā...


Toties redzēju Grave of Fireflies.
Cilvēki mīļie... kāpēc neviens man nepateica, lai pilnīgi noteikti nekādā gadījumā pat nemēģinu skatīties?   Nē - tieši otrādi....  

This film is utterly emotionally draining whilst being rewarding at the same time.

Komentārs no IMDB - bet apmēram saliek kopā, ko par šo filmu man stāstīja pirms tam. Piemetot, ka tā esot viena no visu laiku vis vis vis labākajām.. ē vairs neatceros kāds apzīmējums tika piemērots...

Utterly emotionally draining? Jā, neapšaubāmi.  Līdz fiziski sliktai pašsajūtai.  Vai tas mani sajūsmina? Nē. 

Rewarding?  Pilnīgi un absolūti nē.

Ok. Tātad es filmas uztveru nepareizi, un saredzu tajās ne to, kas ir paredzēts. Manis pēc...  Bet nē, es negatavojos apbrīnot filmu, kurā viss, līdz pat epizožu izvietojumam izveidots tā, lai liktu tev visu laiku žēlot ekrānā redzamos...  Jo tu jau zini, ka viņi nomirs. Un nomirs visai draņķīgi.  To tev pasaka uzreiz - atlikušo pusotru stundu tu skaties kā tas ļoti lēnām un ļoti sāpīgi notiek.

Bez kāda skaistuma. Bez kādas morāles (nu ja atskaitam - cilvēki var izdzīvot tikai kopā, fizisko vajadzību minimāla apmierināšana izdzīvošanai ir svarīgāka par emocionālo diskomfortu. Ja to var saukt par morāli...)
Nē, var jau būt, ka kādam pietiek ar vienkārši emocinālo stimulu - tas te netrūkst... bet paldies, nē, no papildporcijas atteikšos... Ja būtu skatījusies viena - pat līdz beigām nebūtu skatījusies.

Un ne vārda negribu dzirdēt par to, ka šī filma ir par karu. Tā it nevismazākajā mērā nav par karu  - tas tur ir tikai tā, starp citu, lai visi varētu skumt vēl vairāk par "ak ko gan karš dara ar maziem bērniem". 

Nevainojiet karu.

Ne šoreiz.


P.S.  Pasaktiet kāds tūlīt. "Dejotāja tumsā"  man patiks  tik pat ļoti, ja?