Atslodzei pēc "Dzelzs pūķa meitas" smagās artilērijas pār jebkuriem pašregulācijas mehānismiem. "Pēdējais elfs" kā reiz bija īsti laikā.

Kaut kas man te sūdzējās, ka tā taču esot bērnu grāmata? Nezinu. Laikam pārāk sen no bērnu grāmatu lasītāja-bērna iznācis izaugt, bet es drīzāk minētu, ka bērniem "Pēdējais elfs" ir vienlaicīgi par sarežģītu, lai tā īsti saprastu, un par garlaicīgu, lai izklaidētos ar virspusi un iztiktu bez saprašanas.

Tāds akvarelītis pasteļtoņos, tāda vieglītēm uz trīsstīgu samisena izstrinkšķināta melodija. Ir savs skaistums arī pasteļiem, arī tādai vienā, ļoti ierobežotā toņu gammā stāstītam stāstam. Bet tam ir savi ierobežojumi - teiksim, spilgtus kontrastus tā neattēlot, lai gan autore it kā ir mēģinājusi. Un arī eksotiskais elfa skatupunkts cieš no nespējas iedomāto svešā prāta sistēmu nepārtraukti turēt savējā.

Stāsts par utopistu distopiskā pasaulē, kas kļūst tikai distopiskāka.

Jā, viegls stāsts. Jā, bezgalīgi sirsnīgs stāsts un it kā tikai mazliet skumīgs un it kā ar tādām skaistām beigām.

Varbūt manī kaut kas jau sen ir sabojājies. Bet pat absolūti pozitīvās beigas man iezvanīja tikai draudošu Dzīvnieku Fermas traģēdijas uvertīru.


Vispār jā.


Drīzāk vaina ir manī. Grāmata ir jauka.