Virsraksts patiesībā ir no pēckāzu ceļojuma - Braucot gar jūras malu uz Engures ezera piebrauktuvvietu pie vienas ar sasārtušiem vīteņiem apaugušas būvītes (vai tā bija autobusa pietura?), šķiet, pirmo reizi dabā ieraudzīju ceļazīmi ar aploksnīti. Vai vismaz ļoti sen nebija redzēta.

Ir tādi brīži, kad reklāma iedarbojas acumirklī - nu teiksim, ieraugi to debešķīgo milzīgo, plakano, balto apple ekrānu un secini, ka ar steigu jāmaina darbs, jo ar pašreizējiem ienākumiem jau nu tādu atļauties nevari. Vai ieraugi tādu par pastu liecienoši ceļazīmi, un pēkšņi pārplūsti ar nostaļģiju un gandrīz vai vēlmi tūlīt iet un nosūtīt vēstuli. Tad pārliecini ka to izdarīsi atpakaļceļā - jo jābrauc taču būs pa to pašu ceļu. Tikai nodaļa tad jau ir ciet. Gadās - bet tāds nu tas izsauciens tai brīdī izskanēja. Vēlme mainīt darbu jau arī pāriet vienu eskalatora posmu no capitala.

Re, tāds garš paskaidrojums par virsrakstu. Bet rakstīt jau gribēju pavisam par ko citu..... Par tēva pārmetumiem, ka ļoti ne ekonomiski Ievu pasūtu Dienas AC nevis Pastā, kur taču par pusotru latu lētāk. Par manu paskaidrojumu, ka pusotrs lats ir trīs žurnāli. Un, ja reiz trīs žurnāli, tad es labāk pasūtu iestādē, kas kļūdaini nepiegādātu žurnālu vietā tuvāko dienu laikā atnes citu, nevis nīgri uz tevi paskatās un liek piecreiz no jauna aizpildīt to pašu blanku..... Vai kā tagad.
Sasauc sēdi, un 'lems par iespējām kompensēt nepiegādātos žurnālus'.

Cerams, ka Мир Фантастики pasts līdz manām durvīm tomēr spēs atvest, to Diena nepiedāvā.